“Pasaku varoņu” ceļojums uz pasaku pilsētu

Nobraukuši 1000 kilometru garo ceļu, mēs apmetāmies parastā Krakovas Jagaiļa universitātes studentu kopmītnē. Izvietojušies pa numuriem, steigā noskalojušies pēc ceļa, visdrosmīgākie devās paēst, jo kopmītnes hallē mēs pamanījām iestādi ar nosaukumu “Stoluvka”, kas ir lieliska ēdnīca pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu stilā.

Ēdienu sadalē stāvēja ļoti nopietna, barga izskata tante ar milzīgu karoti rokā. Šī karote šķita kā kara cirvis valkīras rokā. Jautājoši lūkodamās uz mani, sieviete gaidīja manu pasūtījumu. Es nočivināju kaut ko sliktā angļu valodā. Bargā pane sakoncentrēja skatienu un sparīgi ar blīkšķi iesvieda manā šķīvī karoti kartupeļu biezeņa un karbonādi pannas lielumā... Mazliet padomājusi, “valkīra” vēl pielika klāt kaudzīti sautētu biešu. Tā viņa izlēma, novērtējusi mani un domās visu apsvērusi... Es neuzdrošinājos iebilst. Paņēmu divus kompotus, samaksāju 10 zlotus (aptuveni 1 latu un 75 santīmus) un apsēdos pie galdiņa, uz kura varēja manīt pēdas no iepriekšējo studentu pusdienošanas. Nogaršojis sava šķīvja saturu, ar atvieglojumu sapratu, ka viss ir ļoti garšīgi. Atskatījies apkārt, ieraudzīju, ka pie galdiņiem sēž pensionāri vien... Acīmredzot te viņus apmierina lēti un sātīgi ēdieni. Es pievērsu uzmanību arī tam, kā viņi ar uzsvērtu cieņu, pat ar godbijību sarunājās ar manu brutālo pani. Apmēram tā, kā pagāni izturas pret saviem mājas elkiem. Es viņus saprotu... Ieturējuši vienkāršas pusdienas ēstuvē, devāmies iepazīties ar Krakovu...

Nobraukuši piecas pieturas ar vietējo tramvaju, nokļuvām Jana Matejko laukumā. Mūsu priekšā atradās piemineklis par godu Grīnvaldes kaujai un nezināmā kareivja kaps. Grīnvaldes kauja — Lielās Polijas sākums no jūras līdz jūrai. Lai sagrautu mūžseno ienaidnieku — Teitoņu ordeni, apvienojās Polija un Lietuva. Šī cēlā mērķa dēļ Lietuva pieņēma kristietību (kņazs Vitauts kristījās trīs reizes — visādam gadījumam: sākumā katolicismā, tad pareizticībā un atkal, jau pilnīgi katolicismā). Toreiz viņi sadeva gan vācu bruņiniekiem! Maģistrs Ulrihs fon Jungingens gāja bojā no Lietuvas tatāra Dželaletdina rokas, kurš cīnījās Lietuvas pusē. Pēc Grīnvaldes ordenis vairs neatlaba. Piemineklis karalim Vladislavam Jagailim, pie viņa kājām gāztais teitoņu maģistrs, virs bruņinieka — domās nogrimušais Vitauts...

Pieminekļa priekšā — nezināmā kareivja kaps. Te ik ga-dus 1. septembrī, Otrā pasaules kara sākuma dienā, notiek svinīgā ceremonija, kurā tiek godināti visi karā kritušie poļi. Pagriežamies ar seju pret vecpilsētu... Mūsu priekšā Barbakans. Kaut arī izskatās kā lelle un pasakaina, tā ir visai draudīga būve. XV gadsimtā šis inženiermākslas brīnums kalpoja pilsētas sienu aizsardzībai. No visām pusēm apkārt celtnei bija izrakts dziļš grāvis, lai tā būtu nepieejama. Sienu biezums — apmēram trīs metri. 1768. gadā, kad Krakovu ielenca krievu karaspēks (krakovieši mēģināja pretoties Polijas sadalei, viņus “pameta” karalis, pameta visa pārējā Polija, bet viņi mēģināja nosargāt savu brīvību), atgadījās brīnišķīgs notikums. Krievu karaspēku vadīja pulkvedis Paņins. Aplenkums ieilga, notika sīva kauja, kad Barbakana aizstāvjiem izbeidzās munīcija. Sajutis veiksmi, Paņins piedāvāja nocietinājuma nodošanas noteikumus. Pulkvedis izkliedza skarbus, aizvainojošus vārdus. Starp nocietinājuma aizstāvjiem bija vienkāršs Krakovas ie-dzīvotājs Marčins Oracevičs. Viņa nervi neizturēja, viņš norāva pogu un pielādēja musketi. Notēmēja, izšāva... Poga trāpīja krievu karavadonim galvā, Paņins nokrita no zirga. Uzbrukums pajuka. Pēc dažām dienām Kra-kova tika ieņemta. Bet kas zina, cik vērtas dažas brīvības dienas?

Uzreiz pēc Babakana vienīgie cietokšņa vārti, kas saglabājušies pilsētā, ir Floriana vārti. Svētais Florians — Polijas debesu aizstāvis, viens no pirmajiem izcilajiem romiešiem, kurš pieņēma kristietību un gāja bojā no novadnieku-pagānu rokas. Uzreiz aiz Floriana vārtiem sākas visbohēmiskākā pilsētas iela, arī Floriana. Šī iela sāk tā saucamo “karaļu traktu”. No Floriana vārtiem līdz Vāvela pilij virzījās jaunievēlēto karaļu ceļš pirms kronēšanas. Bet tagad šajā ielā atrodas vissenākie hoteļi, kafejnīcas, restorāni, klubi... Sparīgi strādā ielu muzikanti. Daudz dažādu suvenīru bodīšu un veikaliņu...

Mēs devāmies uz priekšu un nokļuvām galvenajā tirgus laukumā. Mariacas baznīca pilsētā ir galvenā. Tā ir leģendām un notikumiem apvīta. Neviens vairs nevar saprast, kur te patiesība, kur meli. Kādreiz senos laikos Mariacas baznīcas tornis kalpoja arī par sargtorni. Pašā augšā dežūrēja taurētājs, kura pienākums bija brīdināt par ienaidnieka tuvošanos pilsētai (bet ienaidnieku Krakovai bija gana: to postīja tatāri, triecienuzbrukumā mēģināja ieņemt turki, vācieši, krievi...) Un, lūk, kādu reizi, kad neskaitāmi tatāru pūļi tuvojās pilsētai, taurētājs sāka spēlēt poļu bruņinieku himnu “Heinal”. Taču melodija pēkšņi aprāvās, mongoļu karavīra asā bulta trāpīja taurētājam tieši kaklā. Taču signāls tika sadzirdēts un pilsēta izglābta! Kopš tā laika taurētāji sargtornī pastāvīgi spēlē himnas “Heinal” melodiju, nekad pēkšņi nepārtrauc to. Ienaidnieki tagad neapdraud Krakovu, bet taurētāji katru stundu ziņo pilsētniekiem par laika ritējumu un atgādina par pilsētas nezināmā glābēja varoņdarbu. Signāls skan četras reizes: uz karaļu Vāvela pusi, uz rātsnama pusi, uz Babakana pusi, uz mazā tirgus laukuma pusi. Reizēm taurētājs māj ar roku cilvēkiem laukumā. Tas tiek uzskatīts par labu zīmi. Un, lūk, šis pats laukums... Vislielākais Eiropā, ar vadmalas rindām vidū... Pirmās vadmalas rindas tirgotājiem uzbūvēja karalis Boļeslavs Kaunīgais. Dīvaina iesauka bija dota karalim... Lieta tāda, ka karaļu pārim nebija bērnu, karaliene bija ļoti dievbijīga dāma un visu laiku pavadīja lūgšanās un klosteru apmeklējumos, bet karalim bija kaut kā neērti novirzīt sievas uzmanību no šī Dievam tīkamā darba laulāto draugu pienākumu izpildei. Iesauka palika. Vēlākajos laikos vadmalas rindas vairākkārt tika pārbūvētas.

Tagadējo izskatu tirgus laukums ieguva Renesanses laikmetā, kad pie tā pastrādāja labākie Itālijas arhitekti. Tagad vadmalu rindu pirmajā stāvā atrodas restorāni un kafejnīcas, kā arī divas lielas suvenīru veikalu galerijas. Kā tik te nav! Otrajā stāvā izvietota Nacionālā gleznu galerija. Te ir uz ko paskatīties. Bet, lūk, arī visvecākā Krakovas baznīca — Svētā Voiceha baznīca.

Andrejs JAKUBOVSKIS