Tēli sirdī

Taču es gribu pastāstīt jums par unikālu kapsētu, kurā ir tikai trīs kapu kopiņas. Šī ebreju kapsēta atrodas Piedrujā, uzreiz aiz pareizticīgo kapsētas. Tā pārsteidza mani vēl bērnībā: tukšajā teritorijā auga meža zemenes, tās nedrīkstēja lasīt. Tās ogas šķita kā asins pilieni.

Kad vēstures skolotājs V. Kalnišs sāka vākt materiālus par Piedrujas vēsturi, uz šo kapsētu es aizvedu savus skolēnus. Viņus tā jau nepārsteidza kā kādreiz mūs, tomēr viņi labprāt palīdzēja sakopt. Kad pajautāju bērniem par šo kapsētu, viņi atbildēja, ka kapsēta tā izskatās tieši tāpēc, ka ebreju bija ļoti maz... Mūsu vēsture daudz ko noklusē. Taču savulaik trešā daļa ciemata iedzīvotāju bija ebreji. Viņiem bija sava pamatskola, tās ēka saglabājusies — tā ir māja pie Piedrujas veikala. Turklāt arī tagad ir daudz citu ebreju māju. Tās atrodas tuvu cita citai, un vēl tajās ir neparasti daudz logu. Tagadējās autobusu pieturas vietā stāvēja sinagoga. Ebreju tautības pārstāvjiem piederēja maz savas zemes. Parasti viņi nomāja nelielus sakņu dārzus. Iespējams, ka tam arī bija liktenīga loma viņu dzīvē, jo vietējie iedzīvotāji kara gados slēpās viensētās. Bet ebreji iemācījās tirgot, apguva amatus. Kaut arī to neatbalstīja, taču gadījās, ka viņi apprecējās arī ar katoļiem un pareizticīgajiem. Bija arī tiešām ticīgie. Taču arī tas viņiem nelīdzēja...

Vietējie iedzīvotāji runāja vairākās valodās: krievu, poļu, baltkrievu, ebreju. Latviešu valodā runāja reti — varbūt tikai ar muitniekiem. Vai nav mūsdienu Šveice? Kāpēc tagad kāds mēģina pierādīt, ka, lūk, tie, kas runā valsts valodā, vairāk mīl savu dzimteni. Manu novadnieku mīlestību uz dzimteni pārbaudīja nevis komisija, bet pati dzīve.

Piedrujā dzīvoja draudzīga ģimene. Tēvs un māte bija maza auguma. Viņus laipni sauca par Doņečku un Geņečku. Arī dēls viņiem bija maza auguma. Pa dziļu sniegu tēvs nesa viņu uz skolu siena grozā. Šis zēns brīvprātīgi aizgāja karā un kara pirmajā mēnesī gāja bojā. Līdz pēdējām dzīves dienām bēdu piemeklētajiem cilvēkiem palīdzēja Ignatija Drozda ģimene (viņu māja atradās blakus).

Bet skaistule Veronika Slostāne kļuva par desantnieci, gāja bojā mūsu pusē. Par tādiem cilvēkiem jāstāsta skolās. Taču toreiz tas tika uzskatīts par parastu lietu.

Pirms kara ebrejiem bija ieteikts doties uz austrumiem, jo izplatījās baumas par apšaušanu un geto Polijā. Taču tikai daži aizbrauca vai aizgāja armijā, lai aizstāvētu savu māju. Vairākums palika, jo šī vieta viņiem sen kļuva par dzimteni. Pat sliktā sapnī viņi nevarēja iedomāties, ka kaimiņi, ar kuriem viņi dalīja maizes kumosu, kļūs par bendēm.

Jaunas un stipras meitenes un puišus aizdzina katorgas darbos uz Vāciju. Vēlāk daži uzrakstīs, ka viņus pat atvaļinājumā sūtīja uz dzimteni. Reizēm gadījās, taču tādās reizēs par ķīlniekiem kļuva novadnieki un visa ģimene. Izrādījās, ka ebreji bija arī šī rūgtā likteņa necienīgi. Viņus sapulcināja laukumā pie skolas, nožogoja teritoriju ar dzeloņdrāti, radot geto. Vietējie iedzīvotāji, kuri bija drošāki, iedami uz baznīcu, centās nodot pārtiku bijušajiem kaimiņiem.

Par šo notikumu mani palūdza pastāstīt paziņa. Jauna māte ebrejiete mēģināja nemanīti nodot mazo meitiņu pāri dzeloņdrātij. Apsargs vācietis, ar acīm norādot uz policistu, kas stāvēja blakus, sacīja “Vergebens”. Viņa saprata to kā “nedrīkst”. Taču vārds patiesībā bija vēl bīstamāks — “veltīgi”. Tas nozīmēja, ka policisti atradīs bērnu, bet sieviete samaksās ar dzīvību — savu un visas ģimenes, jo policisti rūpīgi meklēja tos, kas slēpās. Acu priekšā daudzus gadus stāv ebreju meitenīte pelēkā mētelītī ar garām melnām bizēm. Viņa skrēja, lai paslēptos savā patvērumā, uz kaimiņu pagrabu un... nepaspēja! Šo skatu redzēja mana māte, kura atriezās mājās no viensētas, lai paņemtu mantas.

Vēlāk geto gūstekņus, pievācot no viņiem vērtīgas mantas, nošāva kaut kur pie Berjozovkas. Tikai vienu sievieti uzdrošinājās paņemt radi un cilvēcīgi apglabāt ebreju kapsētā. Tas arī ir nominālais 3. kaps. Pirms kara ebrejus veda glabāt uz kaimiņu Druju, tur ir liela, sena kapsēta. Vēlāk varas iestādes atļāva iekārtot kapsētu Piedrujā. Te ir tikai pāris kapu kopiņu... Taču ciematā bija vairākas ielas, kur dzīvoja ebreju ģimenes ar daudziem bērniem.

Atgriezušies pēc kara, cilvēki, kuri palika dzīvi, runāja par saviem kaimiņiem kā par dzīviem cilvēkiem. Man māte varēja pateikt: “Aizej pēc ūdens uz Feigelsona aku!” Tas ir tur, kur tagad atrodas pagasta pārvaldes ēka. Žēl, izžuva aka bez saimniekiem. Bet varbūt to aizbēra... Ūdens tajā bija labs. Retāk izmantoja aku pagriezienā uz kapsētu. To vācieši bija izrakuši savām vajadzībām. Domāja palikt te uz ilgu laiku. Manas draudzenes mājā varēja dzirdēt: “Pasauc tēvu pusdienās, šodien viņš strādā Šafro sakņu dārzā.” Uz zemes cilvēki strādāja, bet uz bijušajām ebreju mājām neviens no vietējiem negāja dzīvot. Tajās pēc kara izmitināja bēgļus vai atbraucējus. Vietējo atmiņās viņi dzīvoja ilgi. Stāstīja jautrus notikumus no viņu dzīves, apsprieda ebreju virtuves receptes...

Vienmēr pārsteidza vārdkopa “ebreju māmiņa”. Tēvs pastāstīja kādu gadījumu. Tēva māsas kādu reizi iesēja retu burkānu šķirni, sadīga, ka prieks skatīties. Taču sakņu dārzā ielavījās kaimiņu ebreju puika, kuram sakņu dārza nebija. Viņš izrāva gandrīz visus burkānus un apraka kaudzītē, vienā vietā. Tante, vārīdamās no dusmām, aizskrēja pie viņa mātes. Mēģināja paskaidrot, cik ilgi sadīgst un aug burkāni. Un sastinga, kad ieraudzīja tā zēna mātes sajūsmas pilno seju. Pat nenoklausījusies, viņa visu laiku atkārtoja: “Cik gudrs bērns! Tāds maziņš, bet iegaumēja, ar kuru galu jāstāda burkāni zemē.”
Citas mātes ļoti pārsteidza tāda pacietīga attieksme pret bērniem un vienlaikus kalpoja par mācību. Iespējams, ka tas zēns kļūtu par pazīstamu cilvēku. Tādu kā viņa novadnieks ārsts Vovsi. Nesanāca! Necilvēki izrīkojās ar viņa likteni pa savam. Kas notika ar bendēm, mēs zinām. Taču ne ar visiem. Kaut arī bija bargs kara laiku likums, tiem rokaspuišiem, kuri neaizbēga līdzi vāciešiem, bija dota pat iespēja izdzīvot: kāds nokļuva soda bataljonā, vēl kāds — lēģeros. Viens no tādiem ar žēlabām stāstīja, cik grūti viņam klājās Donbasa ogļu raktuvēs. Noklausījušies ar nicinājumu, cilvēki gāja projām. Tagad gan daži jūt viņiem līdzi, viņi var pastāstīt jaunajai paaudzei savas notikumu versijas. Bet ko viņiem var iebilst cilvēki, bērni, kuri atdusas mitrajā zemē? Tikai mums — tiem, kas atceras patiesību par karu, par to ir jārunā.

Starp citu, fašistu atbalstītājiem no Piedrujas pietika prātiņa neatgriezties dzimtenē. Viens no viņiem, kurš dzīvoja Jēkabpilī, pat neatbrauca, lai pretendētu uz zemi un māju. Tagad tur dzīvo godājami cilvēki. Bet varbūt vecumdienās atcerējās savas novadnieces piemēru...

Kāda turīga poliete, kura bija daudz grēkojusi jaunībā, pavēlēja apbedīt viņu pie ieejas kapličā. Starp citu, jaunības grēkus viņa pastrādāja mīlas frontē. Šī plāksne arī tagad kalpo par slieksni, arī XIX gadsimta uzraksts labi saglabājies, jo cilvēki tomēr centās neuzkāpt uz tās. Toties citi, necilvēki ar naglotiem zābakiem, sakropļoja savu novadnieku likteņus.

Lieliskais žurnālists V. Pozners bieži atkārto, ka neieredz vāciešus par to, ka tie nošāva viņa vectēvu, kurš bija ebrejs. Taču sagadījās tā, ka viņa meita apprecējās ar vācieti, dzīvo Vācijā. Pozneru ar vāciešiem samierināja mazdēla stāstītais par skolu. Vācu skolā bērniem taču saka taisnību par karu, skaidrojot, ka tajā šausmīgajā traģēdijā vainojams ne tikai Hitlers un viņa partija, bet arī visa vācu tauta. Māca negausties, bet atjaunot taisnību, izpirkt savu vainu. Viņi izdarīja pareizus secinājumus no vēstures. Gribētos, lai tāpat mācītu arī mūsu jauno paaudzi.

Ņina GADŪNE