Par zvejnieku un zivi, par īpašumu un sirdsapziņu

Varasvīri turpina “barot” tautu ar labiem nodomiem, un lieta jau nonākusi tiktāl, ka Latgalē gandrīz nav palicis vietu, kas būtu pievilcīgas copei. Ezeri pārvērtušies par sīkzivju dzīves vietām, makšķerauklas tīkli par nieka naudu joprojām nodara nelabojamu kaitējumu dabiskajām ūdenstilpēm.

Kritiskā situācija zivju aizsardzības sfērā ir apstiprinājums tam, ka likumdošana ir nepilnīga, bet dažu cilvēku savtīgas intereses turpina dominēt pār veselo saprātu. Valdošās birokrātijas personīgos nolūkos arī tiek pieņemti absurdi grozījumi Makšķerēšanas noteikumos, kas tikai padziļina ekoloģiskās problēmas. Tikai mūsu valsts, vienīgā Eiropas Savienībā, atzina trolingu (jūras copi) par likumīgu praktiski visās ūdenstilpēs, un līdz šodienai nevienu neuztrauc laivu motoru izmantošana aizliegtajā nārsta periodā. Turpinās vērtīgu plēsoņzivju mātīšu skaita barbariska iznīcināšana ezeros un Daugavā pat dabas parka teritorijā.

Žurnālisti un īsti dabas draugi turpina celt trauksmi, tikai viņu protesti pazūd likumdevēju un ministru tukšajos solījumos. Diemžēl interešu aizstāvēšana (un visupirms jau kādu cilvēku personīgo) ir Latvijas valsts pārvaldes stils, kas izveidojies sen. Uz tāda fona ir grūti apelēt pie trolingistu sirdsapziņas, un motorizēto makšķernieku skaits turpina palielināties. Mierīga atpūta pie ūdeņiem tagad izdodas ne vienmēr...

Krīzes noteikumi, normāli rezultāti

Mūsu laikraksts tradicionāli augstu vērtē lietišķas attiecības ar Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes vietējiem pārstāvjiem. Šoreiz uz maniem jautājumiem atbild Daugavpils kontroles sektora vadītājs Edvīns Gasperovičs un vecākais inspektors Arvīds Vīguls.

— Piedāvāju īsumā apkopot pagājušā gada rezultātus. Kāds tas bija jūsu inspekcijai?

— E. G. Parasts gads. Tiesa, Daugavpils sektors rūpniecisko zvejnieku pieļauto pārkāpumu skaita ziņā ieņēma otro vietu pēc Rīgas. Piemēroto naudas sodu kopējā summa šajā kategorijā bija 16000 latu. Tam ir izskaidrojums: mūsu sektors izsniedz vienu trešdaļu visu Latvijas rūpnieciskās zvejas licenču — 600! Kas atbilst ūdenstilpju skaitam apstiprinātajā teritorijā — 770 ezeriem ar 31500 ha platību. Plus Daugava 200 kilometru garumā, bet vēl Dubna (105 km) un mazās upes.

Kas sakāms par amatierzveju, tad šo atpūtas veidu pilnīgi pamatoti varu nosaukt par masveida: ik gadus Latvijā tiek realizēti 100000 makšķerēšanas karšu. Vērojama pozitīva tendence: makšķere un spinings kļūst aizvien populārāki, bet amatiezvejas noteikumu ievērošana par prestiža lietu. Pagājušajā gadā sodīti tikai 116 amatieri.

— Ko jūs kā profesionālis varat teikt par šī gada pavasari?

— A. V. Tas bija ilgstošs, auksts ar zemu ūdens līmeni ezeros. Līdaku nārsts noritēja sarežģīti, taču kopumā apmierinoši. Kā vienmēr ezeri un upes nārsta periodā ir vilinoši negodīgiem cilvēkiem. Mēs konfiscējām pat četrus žebērkļus, malu zvejnieku tīklus Daugavā, Sīverā, Indra ezerā... Četros mēnešos vien atklāti 77 pārkāpumi, bet piemēroto naudas sodu summa ir 4000 latu. Reidu gaitā par nekaitīgiem padarīti 150 tīkli, 468 citi zvejas rīki, pārsvarā ūdas. Malu zvejnieki nerimstas...

— Ir zināms, ka jūsu dienesta galvenā problēma vienmēr bija materiāli tehniskā apgāde. Vai ir vērojamas pozitīvas izmaiņas?

— E. G. Šajā sakarā interesanti ir arī mūsu dienesta Eiropas audita secinājumi un rezultāti. Īpašu aizrādījumu nebija, taču ES revidenti norādīja, ka nepietiekams ir zivju aizsardzības dienesta štats, materiāli tehniskā bāze novecojusi, bet štata inspektoru profesionālisms — augsts. Par pozitīvu faktoru atzītas arī jūras un iekšējo ūdeņu apvienotās kontroles funkcijas, kā arī valsts amatpersonu operatīvie sakari ar inspektoriem uz vietām. Diemžēl daudz laika mums nākas veltīt “papīra” darbam, kaitējot operatīviem uzdevumiem. Papildus lietveža štata vienība varētu ievērojami paaugstināt visa dienesta efektivitāti, bet valstij tam nav līdzekļu. No šādas “ekonomijas” dabai nekļūst vieglāk. Darām visu, kas ir mūsu spēkos, neaizbildinoties ar objektīvām grūtībām. Un turpinām cieši sadarboties ar pašvaldībām, sabiedriskajiem inspektoriem un viņu palīgiem. Reaģējam uz visiem operatīviem signāliem, tāpēc pateicamies visiem tiem, kuri nav vienaldzīgi pret vides aizsardzības problēmām. Godājamie lasītāji, jūs arī turpmāk varat nodot mums konkrētas ziņas par malu zvejas faktiem jebkurā diennakts laikā pa tālruņiem: Edvīns Gasperovičs — 26146127, Arvīds Vīguls — 26105704, Ingars Soloha — 29159810.
Ak, šis privātīpašums

“Sveicināta, laikraksta “Ezerzeme” redakcija!

Raksta jūsu lasītāja Anastasija Grauba. Gribu palūgt, lai jūs ar laikraksta starpniecību izskaidrotu likumus cilvēkiem, kuriem pieder zeme ezeru krastos, un cilvēkiem, kuri nezina, kā pa šo zemi var nokļūt pie ezeriem, lai papeldētos, pamakšķerētu zivis.

Es noskaidroju, jo pērnvasar manu radinieku nelaida pie ezera. Bet tagad mūsu ciemā nopirka mājas cilvēki no Maskavas, kuri baidās, ka viņus nelaidīs pie ezera. Lieta tāda, ka ceļš Jaunokra — Ratniki, kas ved līdz ezeram un gar to, ir servitūta ceļš, izņemot dažus metrus, kur saskaņā ar jauno likumu noformēja zemi krievi.

Īpašnieki, kuriem pieder zeme ezera krastā (viņu ir diezgan daudz), ceļu un savus krastus norobežoja ar dzelzs barjerām un piekarināja slēdzenes. Tagad ar mašīnu nevar apbraukt. Tālu jānes laiva. Daži īpašnieki nemaz nelaiž pie ezera. Mēs viņiem piedāvājām slēgt ceļu, kas ved pa manam vīram piederošo zemi. Toreiz viens īpašnieks pateica, ka savējiem ir atslēga, ko var palūgt tuvākajā mājā.

Lūdzu, ja tas ir iespējams, lai speciālisti paskaidro, cik tuvu ar mašīnu var piebraukt pie viņu zemes, kā likumīgi nokļūt līdz ezeram. Cik metru viņu teritorijas var aizņemt, lai nepiederošas personas varētu pasauļoties. Pašu ezeru jau nomā citi cilvēki. Tautā šo ezeru dēvē par Lesenska ezeru, bet pareizais nosaukums — Užuņs.”

Šī vēstule uz mana galda precīzi ataino jaunās dzīves reālijas, kurā pretrunu ir vairāk nekā veselā saprāta. Nesenā pagātnē padomju cilvēki, kuriem nepiederēja personīgie zemes gabali, kļūdami par likumīgiem privātīpašniekiem, burtiski zaudēja galvu no pēkšņi iegūtās bagātības. Vieni, dzenoties pēc ātras peļņas, vēl deviņdesmitajos gados par nieka grašiem pārdeva savas mantojamās zemes, pļavas un mežus. Citi, kuri bija gudrāki, pagaidīja un pareizi darīja: arī šodien notiek rosīga kaulēšanās par piekrastes zemi, kuras cenas aizvien palielinās. Cīņā par lieko dārgās zemes pleķīti tādi īpašnieki arī ceļ žogus, uzstāda barjeras, nemaz nerūpējoties par tiem, kuri sapņo atpūsties pie ūdeņiem — pastaigāt ar fotoaparātu, papeldēties, pamakšķerēt. Tūrisms taču tik tiešām “uzņem apgriezienus”.

Komentēt šo vēstuli es palūdzu Edvīnu Gasperoviču:

“Saskaņā ar Latvijas likumdošanu visiem ezeriem ir tauvas josla. Publiskajiem — 10 metrus plata, pārējiem — 4 metrus. Pa šo tauvas joslu var brīvi pārvietoties un tuvoties ūdens klājam. Ja ūdenim pieplok purvs, biezu krūmu saaudzes, tad tauvas josla sākas aiz necaurejamā dabiskā šķēršļa. Pa visiem servitūta ceļiem var pārvietoties netraucēti, bet par to statusu paredzamās atpūtas zonā labāk būtu saņemt izziņu pašvaldībā. Uzstādīt šķēršļus uz servitūta ceļiem ir aizliegts. Tuvojoties krastam, ja nākas šķērsot privāto zemes īpašumu, loģiski būtu pajautāt atļauju īpašniekam. Kā arī vienoties par atpūtu pie privātajiem ezeriem, par kuriem arī ir informācija pagastos.

* * *

Naktī uz sestdienu es gatavojos kopā ar inspektoriem doties reidā, taču mūsu plānus izjauca lietusgāze un brāzmains vējš. Dienu agrāk dabas sargi pabeidza kārtējo operāciju, aizturot ar vainas pierādījumu uz Sēkļa ezera divus vietējos malu zvejniekus, kuru arsenālā bija tīkli un murdi. Vīrieši vidējos gados nemaz neslēpa savus mērķus: karūsas bija vajadzīgas ģimenes svētkiem. Katram piemērots minimālais sods — 200 latu. Tā ka zivtiņas patiešām kļuva zelta vērtas. Vai tad bija jēga riskēt?

Aleksejs GONČAROVS