“Dāvana” jubilejā

Četrdesmit korespondenta darba gados es paliku uzticīgs savam principam — konflikta situā-cijā nostāties vājākā pusē. Bijuši dažādi notikumi, kādu reizi no partiju priekšnieku patvaļas nācās aizstāvēt pat... miličus. Un tad notika brīnums — taisnība triumfēja. No tā arī sākās pārbūve, kas sagrāva “brīvo republiku nesatricināmo savienību”. Un, kā rādīja laiks, demokrātijas pārpilnība — tas ir abpusgriezīgs zobens. Panākuši Latvijas neatkarības atjaunošanu un ieguvuši reālās brīvības — ticības, vēlēšanu un pārvietošanās pa pasauli, cilvēki nemanot... kļuva bezjūtīgi. Gadās ik uz soļa, ka strīda karstumā pat ticīgi cilvēki aizmirst par mūžīgām vērtībām — Kristus baušļiem, neprātīgi nonākot līdz neizskaidrojamām dusmām un atriebībai. Tā notika Navļānos: astoņdesmit gadus vecā Evrika Bartkeviča lūdza korespondenta aizstāvību. No kaimiņie-nes, un ne tikai. Būdams apveltīts ar profesionālo pieredzi, es zināju, ka lasītāji nekad veltīgi nelūdz laikraksta “Ezerzeme” palīdzību, taču drošības pēc vērsos pēc padoma pie cienījamās deputātes no Robežniekiem. Vera Bīriņa jau zināja par konfliktu, kas pārņēma apkaimi, un apstiprināja, ka bez laikraksta iejaukšanās šajā situācijā neiztikt.

... Zilā mājiņa pie ceļu krustojuma. To pirms pussimta gadu pašu spēkiem uzbūvēja jaunie dzī-vesbiedri Bartkeviči. Viss būtu labi, taču savu bērnu Dievs šai strādīgajai ģimenei nedeva, tāpēc vecāki izaudzināja audžudēlu. Ātri aizritēja gadi, piezagās vecums. Un te piemeklēja nelaime: Evrika zaudēja vīru, nu jau 22 gadus ir atraitne. Viena cerība uz dēlu Borisu, kurš regulāri apciemo māti. Pašai tagad vairs nav spēka — gadus nepiemānīsi. Ilgus gadus godīgi nostrādāja lopkopībā, kādu laiku pat bija zootehniķe, slauca govis... Nopelnīja tajos laikos maksimālo pensiju — 132 rubļus, kas pēkšņi vienā dienā pārtapa par nieka pabalstu repsēnos un latos. Vēlāk taisnība triumfēja, un ar tagadējiem 160 latiem vientuļa pensionāre laukos iztikt var, ja vien...

Ar tuvāko kaimiņieni Emīliju Evrika gadu desmitiem dzīvoja draudzībā: viņa ar dzīvesbiedru ir dēla Borisa krustvecāki, bija ciemos viņas 70 gadu jubilejas svinībās. Vēlāk starp labiem kaimiņiem, kā saka, pārskrēja melns kaķis, bet precīzāk viņas sastrīdējās suņu dēļ. No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis, vārds pa vārdam, un sanaidojās pa nopietnam un uz ilgu laiku. Kā uzskata Evrika, kaimiņiene aiz atriebības arī paziņoja kompetentiem orgāniem par to, ka viņa it kā tirgojot ar grādīgo dziru.

Tas, kurš sen dzīvo laukos, lieliski zina, ka kandža un degvīns gan padomju laikos, gan Latvijas atjaunotās neatkarības gados bija un ir viscietākā valūta. Kad dzīvesbiedri Bartkeviči cēla māju, paši tecināja kandžu, citādi nevarēja sarīkot talku. Arī vēlāk glabāja šķidro valūtu, bez kuras nevarēja ar traktoru uzart piemājas zemes gabalu, nokult labību ar kombainu, atvest malku no meža... Pakāpeniski kandžu nomainīja ievedamais spirts, ar kura palīdzību vieglāk bija atrisināt daudzas lauku problēmas. Jā, tas, protams, bija arī Evrikai, iespējams, ka kādreiz bija arī neliels krājums. Tikai tad, kad spēki izsīka pavisam, vairs nebija nepieciešamības turēt šķidro valūtu — ar sakņu dārzu tagad noņe- mas dēls, kurš atbrauc no Krāslavas. Taču mazumiņš no vecajiem krājumiem, acīmredzot, bija saglabājies jubilejai: pagājušā gada 13. novembrī Evrikai apritēja 80 gadu.

Kaimiņiene, ar kuru sabojājās attiecības, sagatavoja savu “dāvanu”. Un tā kādu reizi Bartkevičas mājā ieradās trīs policisti formā, uzrādīja dokumentu latviešu valodā, kas bija tiesas lēmums, un ķērās pie savu amata pienākumu izpildes. Galveno pierādījumu atrada ātri — divas puslitra pudeles caurspīdīga šķidruma ar raksturīgu alkohola smaku galdiņā zem televizora. Kandžas tecināšanas aparāta šajā mājā sen vairs nav, kopš kādiem laikiem glabājās šis dzēriens, saimniece arī pati vairs neatceras. Visdrīzāk zālēm, vēlāk arī ekspertīze apstiprināja mājās ražotās dziras stiprumu — 64,6 grādi. Atbilstoši ekspertīzei tas ir pašizgatavots dzēriens.

Atzinības vārdus pelnījuši kārtības sargi, viņi bija ļoti korekti ar aizdomās turamo. Kad sieviete parakstīja dokumentu viņai nesaprotamajā latviešu valodā, domāja, ka saņems brīdinājumu. Arī tagad viņa pārmet sev — nevajadzēja steigā parakstīt. Un sieviete piekrita, ka viņas lietu izskatīs bez viņas klātbūtnes. Visam piekrita, uzliekot savu parakstu.

Lieta tika nodota izskatīšanai, un, kad pagājušā gada septembrī pastnieks atnesa oficiālu dokumentu no kārtības policijas nodaļas, viņa arī neiedziļinājās rakstītajā un nodeva to dēlam. Bet uz tām divām lapām bija lēmums par administratīvo sodu: par alkoholisko dzērienu nelegālu glabāšanu Evrikai Bartkevičai piemērots 250 latu naudas sods, kas ir minimālā summa, maksimālā par šo pārkāpumu — 500 latu.

Sava naivuma dēļ arī toreiz viņa neveltīja pienācīgu uzmanību lēmumam, jo netirgojās ar alkoholu. Tiesa, ja kādam arī palīdzēja ar pudeli, tad tas bija pirms gadiem diviem.

Vecmāmuļa Evrika maldījās, bet viss nāca klajā martā, kad 160 latu pensijas vietā viņa saņēma tikai 119. Kļuva skaidrs, ka tā būs arī turpmāk, kamēr tiks dzēsta visa summa. Vērsās pēc paskaidrojuma Latgales reģionālās policijas nodaļas Krāslavas iecirknī, bet arī tur līdz galam nesaprata, uz kāda pamata viņa sodīta par alkohola tirgošanu. Tāpēc, taisnību meklēdama, Evrika arī vērsās laikraksta “Ezerzeme” redakcijā.

Neslēpšu, ka pēc brauciena uz Navļāniem un tikšanās ar Evriku man radās iespaids, ka šajā gadījumā kārtībsargājošie orgāni, iespējams, pārcentās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka noskaidroju sabiedrības viedokli. Kaimiņiene Alla pat bija priecīga par manu ierašanos — veltīgi nodarīts pāri Evrikai. Viņa pazīst kaimiņieni kā labestīgu sievieti, žēl tikai, ka tagad viņai slikti ar veselību — ar grūtībām pārvietojas pa māju. Uz savu 80 gadu jubileju viņa uzaicināja kaimiņus, lai gan nedzīvo bagāti, un cienāja ciemiņus ar vīnu un degvīnu no tā paša galdiņa, kurā policisti atrada galveno pierādījumu. Laukos noslēpumu nav, pēdējos gados Evrika netirgojās ar alkoholu un vēl jo vairāk netecināja kandžu. Nejūtot savu vainu, viņa arī parakstīja protokolu latviešu valodā. Tā ir viņas galvenā kļūda. Vietējie cilvēki, zinādami par Evrikas un tuvākās kaimiņienes sliktajām attiecībām, arī bija vairāk viņas pusē.

Lai rastu galīgo skaidrību it kā apšaubāmajā notikumā, es devos uz Krāslavas policijas iecirkni. Tur mani uzņēma labvēlīgi, neviens nebija pret to, lai noskaidrotu patiesību. Šī administratīvā lieta neradās bez iemesla. Viss sākās ar anonīmu zvanu, un policijas darbinieku amata pienākums ir reaģēt uz šādiem signāliem no vietām. Baumas nav fakti, tāpēc pārbaudes gaitā radās liecības, kas pat apstiprināja alkohola pārdošanas faktu. Bet tas, cik patiesas ir šādas liecības, lai paliek uz “labvēļu” sirdsapziņas. Ko tik neizdarīsi aiz dusmām un atriebības, manuprāt, Evrikai, iespējams, lika atcerēties par veciem grēkiem. Tā ka nav dūmu bez uguns... Kas sakāms par policijas darbinieku rīcību, tad tā ir stingros juridiskos rāmjos, par ko es pats arī pārliecinājos. Ja aizdomās turētā laikus būtu noprotestējusi piemē- roto sodu, viss varbūt beigtos citādi. Zaudējusi laiku, Evrika Bartkeviča tagad ir spiesta maksāt summu, kas viņai ir visai liela. Tāda, lūk, iznāca “dāvana” jubilejā. Evrika tagad dod padomu citiem: nekad neparakstiet protokolu, ja jūs pilnībā nesaprotat tā saturu. Būdama pārliecināta par savu taisnību, viņa arī palaida garām aizstāvības iespēju. Interesanti zināt, cik salds ir miegs tiem, kuri nolēma, ka “taisnība triumfēja”. Izrēķinājās gan, bet vai sirdsapziņa nemoka?

Nelegāla tirgošanās ar alkoholu kā bija, tā arī paliek par sabiedrības smagāko lāstu. Bezdarbs, bezizeja, piespiedu vientulība tikai padziļina problēmu, un šajā ziņā iekšlietu darbiniekiem rūpju kļūst vēl vairāk. Nostiprinot sakarus ar sabiedrību, viņi cenšas reaģēt uz visiem signāliem no vietām. Un lai Dievs dod, ka tādi ziņojumi vienmēr būtu taisnīgi, godīgi un objektīvi. Kā man pastāstīja profesionāļi no tiesībsargājošajiem orgāniem, ir zināms ne mazums gadījumu, kad ar spirta “biznesu” nodarbojas gan nevarīgas vecenes, gan slimi cilvēki. Bet publiskotais notikums nav nekas cits kā mūsu grēcīgās dzīves fragments, kad dusmas un atriebība reizēm ņem virsroku pār veselo saprātu. Tik tiešām miers baro, nemiers posta.

Aleksejs GONČAROVS