Izglīto un informē lopkopjus

Pirmām kārtām klātesošie tika informēti, ka Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība apvieno zemnieku, kooperatīvās sabiedrības, akciju sabiedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību, individuālos komersantus un fiziskās personas, kas vēlas nodarboties ar šķirnes dzīvnieku audzēšanu, izkopšanu, un pavairošanu. Šai organizācijai ir arī starptautiski sakari, proti, Latvijas šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība ir dalībniece Eiropas valstu Sarkano govju šķirnes audzētāju asociācijā, Pasaules Sarkano govju šķirņu audzētāju klubā un Pasaules Holšteinas melnraibās govju šķirnes audzētāju federācijā. Tātad ļoti nopietna organizācija, ar kuru sadarbojas arī mūspuses saimniecības.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētais profesors Uldis Osītis informēja par dzīvnieku ēdināšanas tām aktuālākajām lietām, kam ir jāpievērš lielāka uzmanība. Akcents tika likts uz sākuma periodu katras grūsnas govs produktīvā mūža dzīvē. Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības ciltsdarba speciālists Māris Līdaks izstāstīja par buļļu atlasi un sēklošanas jautājumiem. Ciltsdarba speciāliste Ināra Kanska informēja par aktuālāko piensaimniecības nozarē, tostarp: par ganāmpulka atražošanas jautājumiem un dzīvnieku apsēklošanas lietām, ganāmpulka atjaunošanu un to, cik ļoti nozīmīgs šajā procesā ir mākslīgās apsēklošanas tehniķis. Viņa izstāstīja, kam tieši derētu vairāk pievērst uzmanību. Nedaudz laika tika veltīts lopu nepiesietās turēšanas jautājumam un sensoru tēmai. Latvijā ir saimniecības, kas iegādājušās un aprīkojušas govis ar sensoriem. Tas atmaksājas, ja saimnieks ir tik noslogots, ka katru dienu nevar būt fermā un redzēt, kas īsti tur notiek. Interesentiem ir iespēja aizbraukt uz konkrētām saimniecībām un paskatīties, kā šīs iekārtas strādā, iegūt saimnieku pieredzi.
Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības ciltsdarba speciālists Nikolajs Ļisovenko, kurš uzstājās kā pirmais, stāstīja par tiešiem atbalsta maksājumiem zemniekiem. Kā zināms, Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar savu piedāvājumu kopējai lauksaimniecības politikai pēc 2013. gada. Tiešo maksājumu mērķis ir nodrošināt lauksaimniekiem stabilu ienākumu līmeni un padarīt tos mazāk jūtīgus pret cenu svārstībām tirgū. Summas, ko šobrīd saņem lauksaimnieki Eiropā, ir ļoti atšķirīgas. EK piedāvā atšķirības mazināt, pakāpeniski tuvinot visas valstis Eiropas Savienības vidējam rādītājam.

N. Ļisovenko: “Dažādās valstīs ir savi maksājumi, ar kuriem viņi atbalsta savus zemniekus. Lai tā struktūra būtu caurspīdīgāka un labāk pārredzama, ir doma, ka visiem maksājumiem jābūt vienā sistēmā, lai cilvēki varētu to saprast un pārbaudīt, kā ir vienā un otrā valstī salīdzino-ši. Eiropas Komiteja izdevusi regulu, kura informē par izmaiņām.”

Viesis stāstīja, ka tiešmaksājumu struktūra paredzēta 2013.-2020. gadam, tā sastāv no trim pamatdaļām: obligātā daļa, kas obligāta katrai valstij; brīvprātīgā daļa, kas atkarīga no valsts lēmuma un atsevišķa bloka, kas domāts tieši maziem zemniekiem. Mazo zemnieku atbalsta daļa ir obligāta dalībvalstīm, bet nav obligāta cilvēkam, proti, ja cilvēks negrib strādāt kā mazais zemnieks, viņš var strādāt kā parasts zemnieks. Semināra dalībniekiem tika sniegts detalizētāks izklāsts par katru no pamatdaļām. Katrā ziņā zemniekiem pašiem šobrīd ir jāseko līdzi, kā šie jautājumi attīstās, jo jauninājumi ir, turklāt būtiski. Piemēram, paredzēta tā saucamās “zaļās” vai ekoloģiskās komponentes ieviešana tiešo maksājumu sistēmā, maksājumi jauniem lauksaimniekiem, zemniekiem tika prasīta kvalitatīvā atbilstība, lai tiktu pie maksājumu saņemšanas, un citi. Ir arī jauni termini, piemēram, aktīvs lauksaimnieks. Paredzēts, ka tiešmaksājumus veiks caur piešķirtajām maksājuma tiesībām.

Ja runā par summām, tad plānotais finansējums ir šāds: 2014. gadā valstij iedalīs 163 miljonus eiro, pakāpeniski tas pieaugs līdz 218 miljoniem eiro 2017. gadā. Pašreiz sarunās ar EK jaunajām dalībvalstīm nedod tādu pašu atbalsta līmeni, kā vecajām dalībvalstīm, bet ir doma, ka atbalsts jaunajām dalībvalstīm pakāpeniski pieaugs.

Plānots, ka 2014. gadā uz vienu hektāru maksās 106 eiro, 2017. gadā — 144 eiro.

Klātesošie uzdeva jautājumus un saņēma uz tiem atbildes.

Juris ROGA