Vienkārša lauku ģimene

Jāzeps un Ināra viens otrā ieskatījās jau skolas laikā. Pēc vidusskolas Jāzeps aizgāja dienēt armijā, bet Ināra devās uz Rīgu, pretēji mammas vēlmēm, kura gribēja, lai meita dotos uz Ezernieku vidusskolu un iegūtu vidējo izglītību. Būdama jauna meitene bez pietiekošas dzīves pieredzes un draudzeņu atbalstīta, Ināra kategoriski iebilda: “Nē, mēs negribam, mums vajag doties uz Rīgu!”

Meitenei no Peickovas sādžas, kura pabeigusi Tīmaņu 8. gadīgo skolu, galvaspilsēta izrādījās mazāk viesmīlīga, nekā jauniete domāja. Viņa gan veiksmīgi iestājās Rīgas poligrāfijas mākslas vidusskolā, bet nebija gaidījusi, ka tiks izmitināta vecās kopmītnēs, kur vienā istabā dzīvoja 18 meitenes. Pagāja mēnesis, Ināra nekādi nevarēja pierast pie šiem jaunajiem apstākļiem un grasījās skolu pamest, pat neskatoties uz mācību iestādes direktores labvēlīgo attieksmi, kura slavēja labās meitenes no Latgales un sacīja: “Palieciet, mācieties!” Bija arī kauns braukt atpakaļ, jo Ināra vēl nebija aizmirsusi vecmāmiņas vārdus: “Skrien, skrien uz Rīgu, būs kā te vienam, kurš aizskrēja uz Rīgu, nepatika un kaunoties nāca atpakaļ!” Redz, veci cilvēki zināja, ko saka, bet bērni viņus vienalga neklausīja, gluži kā mūsdienās...

Ināra: “Biju ieguvusi sev draudzeni no Bauskas, kura aicināja nākt viņai līdzi uz Ogres profesionāli tehnisko skolu apgūt šuvējas-motoristes specialitāti, kur, neskatoties uz iesākto mācību gadu, vēl arvien uzņēma audzēkņus. Ieguvu profesiju un sāku strādāt Ogres trikotāžas kombinātā. Sestdienās un svētdienās, atbraukusi uz lauku mājām, kur dzīvoja vecāki, devos uz ballēm, kurās dejoju ar Jāzepu. Tad mūsu draugiem bija kāzas, kurās Leontīne Višņevska bija par vedējmāti. Tajās kāzās viņa mūs abus sasēdināja blakus, un kopš tā laika palikām kopā. Es strādāju Ogrē, bet pirms kāzām Jāzeps pierunāja mani pamest darbu trikotāžas kombinātā, solot laukos labāku dzīvi. Es noticēju, ka būs labāk. Tolaik arī viņam piedāvāja darbu Ogrē, bet viņš: ”Nē, nē, vai tad vecākus pametīsim!” Viņējie dzīvoja Novičkos, tepat netālu arī mani vecāki. Pēc kāzām sākumā padzīvojām gan pie vieniem, gan pie otriem, drīz mums piešķīra šo divistabu dzīvokli četru dzīvokļu mājā, kur esam nodzīvojuši jau 32 gadus. Direktors gribēja iedalīt mums dzīvokli Šķaunē uzreiz pēc kāzām, bet mēs gribējām tuvāk vecākiem — Muižniekos. Savu māju nebūvējām, jo jau tāpat ir divas mājas, kuras jāuztur.”

Gadiem ritot, Vasiļevski ir izaudzinājuši divus bērnus. Pirmais nāca pasaulē dēls Arnolds, kurš izmācījās par policistu un strādā Rēzeknes policijas iecirknī. Viņš jau ir nodibinājis ģimeni, audzina meitu, vārdā Ieva. Vasiļevsku otrs bērns — Lolita — ir pabeigusi Rēzeknes augstskolas maģistrantūru un strādā par tiesneša palīdzi, bet šobrīd atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Viņas ģimenē aug dēls Ēriks.

“Saviem vecākiem bijām divi bērni — es un brālis Ēriks, kurš izmācījās par policistu,” Ināra izstāsta zīmīgu dzīves epizodi. ”Pie mums viņš brauca ciemos, ģērbies formā. Dēlam bērnībā tā iepatikās šī forma, ka viņš tik ilgi daudzināja “būšu policists”, līdz patiešām kļuva par policistu. Savukārt Lolita gribēja kļūt par aktrisi, bet brālis Arnolds viņai ieteica citu profesiju, un tā meita kļuva par juristi. Vispār mums rados ir daudz policistu.”

Vasiļevsku bērni vienmēr tiecās pēc izglītības, to apliecina skolas gados saņemtie diplomi, atzinības un pateicības par dažādiem panākumiem mācībās un sportā. Gan dēls, gan meita guvuši panākumus arī darbā.

“Neiešu lielīties, bet esmu ļoti apmierināta gan ar to, kādas profesijas bērni izvēlējās, gan ar viņu panākumiem darbā un sasniegumiem dzīvē,” bez jebkādas liekulības saka Ināra.

Vasiļevski spēja mobilizēt visus ģimenes resursus un veiksmīgi pārdzīvot sarežģītos deviņdesmitos — laiku, kas daudziem cilvēkiem izpostīja sapņu pilis. Jāzeps šodien strādā Rēzeknes pašvaldības sabiedrībā ar ierobežotu atbildību “Rēzeknes Satiksme”, jau 15 gadus viņš pārvadā pasažierus ar autobusu, bet kopumā viņa šofera stāžs veido 30 gadus. Savukārt Ināra ir iekārtojusies darbā par mežstrādnieci. Viņa laika ritējumā bijusi spiesta nomainīt vairākas profesijas un darbavietas. Kā šuvēja-motoriste viņa bija pieprasīta pilsētā, bet laukos nācās pārkvalificēties — padomju varas gados Ināra strādāja par laboranti milzīgajā Šķaunes katlu mājā, kas apkurināja gan daudzdzīvokļu mājas, gan cūku kompleksu. Siltumtrases stiepās pa visu ciematu, vajadzēja veikt regulāras ūdens analīzes. Bet nekas nav mūžīgs, mainoties sociāli ekonomiskajai formācijai, sabruka arī neekonomiskā padomju laika apkures sistēma, un Ināra devās uz Muižnieku fermu kopt 60 vēršus. Darba bija ļoti daudz, bet izjuka arī ferma, atkal nācās meklēt ko citu. Ināra pārgāja uz pastu par pastnieci, bet darbā saaukstējās, un tik nopietni, ka bija nepieciešama operācija. Tomēr par darbu pastā saglabājusi labas atmiņas, pat smagās pasta somas plecu nenospieda, jo bija velosipēds.

“Sevišķi smagas tās bija tad, kad parādījās Latvijas rubļi jeb ”repsīši”,” atceras Ināra. “Nauda vienā somā nesalīda, bet nesām bez bailēm. Pat nezinu, kālab mēs tās nejutām. Varbūt tolaik cilvēki dzīvoja nedaudz labāk un vēl nebija tik sirdīs nocietinājušies un nežēlīgi, nekā vēlākajos gados.”

Inārai netrūkst darba apbalvojumu, tādi bija gan trikotāžas fabrikā, gan katlu mājā, gan fermā — visās darbavietās. Arī Jāzeps darba mūžā saņēmis daudzus apbalvojumus, viņa fotogrāfija bijusi uz Goda dēļa. Jāzeps savā darbā dzirdējis daudzus paldies, starp kuriem bijuši arī īpaši, piemēram, mājās glabājas skolēnu rakstīta pateicība par kādu ekskursiju. Šie bērni sen kā izauguši, bet viņu sirsnīgais paldies arvien ir dārgs Jāzepam.

Vasiļevski visu mūžu strādājuši ļoti cītīgi un šodien konstatē, ka nav bijis laika pievērstiem kādiem hobijiem. Ināra saka: “Esam vienkārša lauku ģimene!” Jāzeps sava darba specifikas dēļ ir gana daudz izceļojies, bet Ināra, izrādās, ceļot nemīl. Viņa sevi uzskata par mājas cilvēku, vienīgi uz Dagdu un Rēzekni aizbrauc, bet labprātāk gaida ciemiņus savās mājās. Šodien viņai nav vajadzības turēt divas gotiņas un teli, bet lopus ģimene turējusi visus gadus, un Ināra nespēj bez darba.

Spriežot ar tagadējo prātu, Ināra atzīst, ka, iespējams, vajadzēja censties pār-liecināt Jāzepu un abiem palikt Ogrē, kur viņai jau bija lielisks darba kolektīvs un sirdij mīļa šuvējas profesija, pat neskatoties uz to, ka šūšana ar overloku nozīmēja putekļainu un monotonu darbu, turklāt bija liela norma, ko sākumā grūti izpildīt. Ogrē būtu piešķīruši arī dzīvokli, vajadzēja vien kādu laiciņu pastāvēt rindā. Bet pienākums pret vecākiem Inārai lika pieņemt citu lēmumu un atgriezties dzimtajā pusē. Šodien viņas bērni neaizmirst savus vecākus un pie pirmās iespējas brauc ciemos, palīdz lauku darbos.

“Nevienu dienu nevaru iztikt bez rajona avīzes,” atzītas Ināra, kad jau pošos projām no viesmīlīgās saimnieces. “Man laikraksts “Ezerzeme” ļoti patīk, lasu kopš neatminamiem laikiem. Apdaru visus darbus, varu atpūsties, un vienmēr ar prieku paņemu rokās rajona avīzi. Taisnība, ir daži cilvēki, kuriem šī avīze nepatīk. Lūk, viena paziņa jau gadus piecus nepasūta. Tās vietā ir parakstījusi “Die-nu”, jo viņai patīk lasīt par politiskajām norisēm, kas rajona avīzē tikpat kā nav. Savukārt man patīk zināt novada jaunumus, sevišķi interesanti ir palasīt cilvēku dzīvesstāstus.”

Juris ROGA

P.S. Redakcijas kolektīva vārdā paldies Inārai par labiem vārdiem!