Šogad pavasaris bija gluži kā pēc pasūtījuma. Bez stiprām maija salnām, bez apnicīga lietus. Vienlaidus prieks zemniekam un dārzeņu audzētājam, un, ja pabeidzi darbu, vari droši arī palīksmot. Atzīšos godīgi: man patīk lauku svētki — no sirds, nevis ķeksītim. Kad Olga Lukjanska, pagasta mēroga “kultūras ministre”, uzaicināja mani uz Asūni, es ne mirkli nešaubījos, jo atmiņa vēl glabā spilgtus iespaidus no pagājušā gada pasākuma “Spēlē, muzikant!” Toreiz gan vareni pastrādāju, gan atpūtos. Un izsmejos no sirds: jaunā estrāde ierīkota ļoti veiksmīgā vietā, kur joki un asprātības birst kā no pārpilnības raga. Tur ar referātu uz papīra nemaz nenāc pie mikrofona, toties improvizācija ir skatuves karaliene.
Tā bija arī pagājušajā piektdienā, kad sieviešu vokālais ansamblis “Paziņas” atzīmēja pirmo jubileju. Un lai arī šobrīd zināšanu un pārējo cilvēka pozitīvo īpašību augstāko līmeni pieņemts atzīmēt ar desmit, tomēr vecākajai paaudzei piecnieks bija un ir kvalitātes zīmes etalons. Un, apsveicot savus radošos kolēģus, Svariņu ansambļa “Večerinka” dibinātāja Erna Šļahota pareizi sacīja: “Katrs sākums ir grūts, pirmo jubileju sagaidīt grūti, bet vēlāk tikai paspēj aicināt viesus. Visu laiku koncerti, viesbraucieni, aplausi...” Nu jau patiešām skatītāju mīlestība aizrauj, tikai pašdarbības jaunradē nedrīkst atslābināties un apstāties. Lūk, arī tajā saulainajā vakarā dejojošais kvintets neatbilstoši laika apstākļiem iznāca ar lietussargiem, taču kā vienmēr ansamb- ļa “Večerinka” jauno priekšnesumu publika uzņēma ar “urā” saucieniem. Bet programmas “nagla”, protams, bija mūsu jubilāru vecās un jaunās dziesmas. Kamēr galvaspilsētas politiķi cīņā par personīgo labklājību nemaz nedomā šķirties no principa “Skaldi un valdi!”, pamestajā Latgalē triumfē reālās integrācijas process. Iemīļotās dziesmas “Skaidrō volūda”, “Muļķa sirds” un “Jagoda-maļina” visi klātesošie zālē zem klajas debess draudzīgi dziedāja latgaliešu, latviešu un krievu valodā. Jaunradē, tāpat kā mīlestībā, sirdij nepavēlēsi, bet dvēseles dziņa nepakļaujas norādījumiem no augšas.
Tautas nama vadītāja piedāvāja skatītājiem īsu, taču emocionālu ekskursiju netālā pagātnē. Starp citu, mazliet vēlāk noskaidrojās, ka Olgas galvā dzima draiska doma organizēt Asūnē dāmu dziedošo ansambli — bija ļoti vajadzīga spilgta kultūras nozīmes vizītkarte. Nosaukums “Paziņas” tapa viegli un ātri. Ciematā noslēpumu nav — te katrs cilvēks ir kā uz delnas. Bet cilvēkus vieno kopīgas intereses, mūsu gadījumā tā ir mīlestība uz dziesmu, uz skatuvi, pašapliecināšanos. Un lauku skolotāju aktivitāte ir pilnīgi saprotama: katrs vietējais koncerts — gandrīz kā vecāku sapulce, tātad pedagoģiskā procesa turpinājums. Piecas no dziedošā duča ir pedagoģes: Inga Bleidele, Žanna Aišpure, Alīna Jeremenoka, Aina Skoromko un Ārija Blūzma. Ansambļa vadītāja Regīna Pauliņa pašlaik ir dekrēta atvaļinājumā, audzina meitiņu, viņu pagaidām aizvieto mūzikas profesionāle Tamāra Starovoitova no Dagdas. Ar lielu prieku nosaucu dzimtā novada spilgtāko patriotu vārdus. Tās ir triju bērnu māmiņas Olga Lukjanska, robežsardzes darbiniece Regīna Stepiņa un bibliotēkas vadītāja Anna Vojevodska.
Pats par sevi saprotams, ka talants tiek nodots mantojumā, par ko mēs arī varējām pārliecināties šajā interesantajā pasākumā. Turpinām iepazīšanos ar jubilāriem: Ināra Tribise uz laiku iejutusies mājsaimnieces lomā, Sandra Krūmiņa no jaunrades brīvajā laikā sekmīgi strādā savā zemnieku saimniecībā, bet visjaunākā dziedātāja Žanna Semeņuka ir Daugavpils universitātes studente. Un, kas ir zīmīgi: piecos radošā darba gados ansambļa sastāvs mainījies minimāli. Sadzīves iemeslu dēļ aizgāja Antra Kalviša un Stanislava Rubena, taču, kā rādīja laiks, vieta tukša nepaliek. Šodien ansamblis “Paziņas” ir ne tikai brends, bet arī dzīves stils. Dāvāt prieku cilvēkiem — tas ir ļoti labi!
Atklāti atzīšos: tajā karstajā piektdienā es dabūju noskrieties — bija jāfotografē divi pasākumi, bet pāris desmiti kilometru attālums ir nopietns šķērslis. Taču par spīti parunai “Divus zaķus reizē ķerdams...”, es tomēr spēju izgrozīties. Kad pēc četrdesmit minūšu prombūtnes es atgriezos atpakaļ, sadzirdēju pārmetumu: “Kur tu biji pazudis, palaidi garām pašu galveno — erotiku asūniešu gaumē!” Steigā es pat noskumu, tad priecīgi atcerējos, ka koncerta sākumā iemūžināju atklātu skatu kadrus šlāgera “Somu pirts” izpildījuma laikā. Šis jubilāru priekšnesums visus piecus gadus uzkarsē publiku, bet puspliku dalībnieku dejošana ar pirtsslotām un mazgājamām bļodām tikai pastiprina seksīgo efektu.
Kutelīgas un padomju laikā aizliegtas tēmas turpinājumā pati Gunepka Cibuļņeica no Zapozdunu sādžas izveda uz skatuves vairākas zvaigznes, kas pretendē uz nosaukumu “Miss Pasaule 2012”. Ne mazāk... Mans vecais daudz ko pieredzējušais fotoaparāts sakarsa un aizķīlējās, bet es, raugoties uz betona ska-tuvi, neviļus nodomāju: “Malacis Gunepka, ka savā komandā neņem kaulainas modeles. Kāds no tām labums laukos — vai tad tādām var uzticēt dakšas, lāpstu, izkapti? Vīru tagad tik, cik uz rokas pirkstiem var saskaitīt, viss balstās uz sieviešu pleciem. Tāpēc pasaules parametriem 90 - 60 - 90 atbilstoši mūsu mērauklām droši var pieskaitīt pāris pudu klāt. Citādi laukos nepavilksi...” Jūs neticēsiet: jubilejas šovs bezmaz ilga trīs stundas, un nevienam nebija garlaicīgi. Uz svētku skatuves izgāja Asūnes jaunie talanti — duets “Luste” un soliste Lāsma Plakoša, akordeonistes Evija Utāne un Anželika Orlova no Dagdas, kā arī vismazākie dejotāji. Bet, lūk, Robežnieku duets “Adagio”: Tatjana Mančinska un Marija Truskovska, izpelnījās aplausu vētru. Par tādiem saka: jauni, bet jau rūdīti, viņām aplaudēja pat Baltkrievija. Izvaltas ansamblis “Blāzma” savaldzināja publiku ar sieviešu balsu melodiskumu un maigo harmoniju.
Bija daudz apsveikumu vārdu, ziedu un dāvanu. Es nenosaukšu oratoru vārdus, vēl jo vairāk necitēšu viņu teikto — tas nav manos noteikumos. Manuprāt, visdārgākā balva ir pateicība katrai dziedošajai “paziņai”, ko teica visvecākā skatītāja — 95 gadus vecā Genovefa Šņucina. Bez vismazākajām šaubām jubilejas svētki izdevās un noritēja sirsnīgi asūniešu stilā, tāpēc paliks atmiņā visiem — pašdarbniekiem pēc aicinājuma un jūsmīgajiem skatītājiem. Arī šī reportāža — mazliet aizkavējusies dāvana svinību gaviļniecēm. No visas sirds jums, mīļās, saku paldies!
Aleksejs GONČAROVS