Odesa — brīnums zilās jūras krastā

Odesā mēs ielidojām naktī. Tas bija visērtākais Air Baltic reiss — ielidošana pēc plkst. 2.00 naktī. Lidosta ir pavisam maza. Naktī viss slēgts. Naudu nebija iespējams apmainīt, bankas automāti ir, taču tie iekasē komisijas naudu, turklāt ne mazu. Saspieduši savās dūrēs sūri sapelnītos eiro, mēs mēģinājām atrast taksometru līdz pilsētai. Izrādījās, ka tas nav viegli.
Odesā mēs bijām pirmo reizi, bet kā tūristi ar bagātu pieredzi iepriekš uzzinājām visu par taksometriem. Pilsētā ir vairākas firmas. Katra no tām piedāvā zvanīt visu diennakti un “garantē” mašīnu 10 - 15 minūšu laikā. Pēc tam, kad barga izskata ukraiņu robežsargs apskatīja manu pasi un uzlika spiedogu par ierašanos Ukrainā, pie mums metās nelegāli privātie autovadītāji. Uzzinājuši, ka mēs neesam kompetenti jautājumos par pārvadāšanu Odesā, solīja lepni aizvest līdz hotelim par nieka 20 eiro. Taču mēs jau zinājām, ka brauciens (pat naktī) nevar izmaksāt vairāk par pieciem eiro. Stingri pateikuši nelegālajiem taksistiem nē, mēs lepni izgājām no lidostas (goda vārds, par lidostu nekādi nevar nosaukt šo iestādi Odesā, kas ir ne lielāka par autobusu staciju Daugavpilī, no otras puses, vairāk acīmredzot arī nevajag, toties ātri nokļūt ir iespējams bez nervozēšanas vilcienā un nogurdinošas braukšanas autobusā, kaut arī izmaksā krietni dārgāk).

Tā nu, lepni izgājuši no lidostas ēkas, mēs sākām zvanīt pa taksometru parku un firmu numuriem. Bijām nedaudz apjukuši, kad neviens numurs neatbildēja. Visbeidzot, sazvanījuši vienu “dzīvu” operatoru, mēs priecīgi izstāstījām klausulē par savu vēlmi aizbraukt no lidostas uz savu hoteli. Meitene miegainā balsī nepauda nekādu prieku par mūsu ierašanos slavenajā pilsētā un ieteica vērsties pie nelegāļiem... Nu gan ķeza! Kamēr mēs drudžaini domājām, ko darīt, mums klāt piestūrēja nevainojama izskata Odesas tipa vīrietis un piedāvāja savus pakalpojumus taksometra meklēšanā. Mēs bijām priecīgi. Vīrietis painteresējās: cik mēs esam gatavi maksāt. Sadzirdējis vārdus “5 eiro”, vīrietis pamāja ar galvu un pazuda. Pēc minūtes viņš parādījās atkal un sacīja, ka “viņi” gribot 20! Mēs sapratām, ka tā bija nelegāļu atriebība indiāņu stilā par mūsu nepiekāpību. Mēs stingri pateicām vīrietim, ka esam gatavi sagaidīt rītausmu te, zem vecas akācijas, un nedomājam izdabāt taksometru šoferu mafijas iegribām. Tālāk sākās visinteresantākais. Vīrietis piedāvāja vienoties par 15 eiro. Sajutuši vājo vietu, mēs sākām tēlot tādus lordus varoņus un paziņojām, ka kaulēšanās neietilpst mūsu plānos. Vīrelis neatkāpās — piedāvāja par 10. Ap to momentu vienīgais, ko mums gribējās, vienkārši tikt līdz hotelim un momentā likties uz auss. Pieklājības dēļ mazliet paminstinājušies, mēs negribīgi piekritām. Vīrelis pazuda. Un parādījās ar kaut kādu tēviņu. Tas bija nerunīgs un milzīga auguma vīrietis. Īsts Gulivers. Ar veca drauga tiesībām mūsu brīvprātīgais palīgs intīmi paziņoja, ka saticis savu kaimiņu, kurš aizvedīs mūs par 10 eiro. Iesēdinājis mūs mašīnā, uz mūsu sirsnīgo paldies vīrelis atbildēja: “Lūdzu, atbrauciet atkal, tērējiet naudu!” Un te mēs sapratām, ka sākusies mūsu iepazīšanās ar Odesu.

Tēvocis Gulivers nogādāja mūs līdz hotelim “Klumba”, kur mūs gaidīja! Atbraucām!

No rīta pēc priecīgas tikšanās un pārbraukšanas uz kursabiedru māju, ieturējuši brokastis burvīgajā Puškina ielā, vienā no daudzajām kafejnīcām, mēs devāmies apskatīt Odesas skaistākās vietas! Lūk, Odesas Operas teātris... Paši Odesas iedzīvotāji apgalvo, ka viņu teātris skaistuma ziņā ir otrais pasaulē. Pirmo vietu viņi atdod Vīnes Operas teātrim. Nezinu, kā tur ar Vīnes operu, taču Odesas opera atstāj kolosālu iespaidu! Stundām ilgi vari staigāt apkārt un nav jāgarlaikojas... Kakls kļūst stīvs, jo visu laiku skaties uz aug-šu. Vakaros te ir ļoti interesanti — parādās muzikanti, dažādi triku meistari, kaut kādu neiedomājami spīdīgu mantiņu pārdevēji utt. Īsi sakot, tusiņš...

Tālāk — Katrīnas II piemineklis, kura daudz darījusi Odesas uzplaukuma labā. Apskatījuši dižo ķeizarieni, ejam tālāk. Lūk, arī mūsu mērķis: Diks Rišeljē... Tas ir Odesas dibinātājs, galvenais brends, pilsētas iedzīvotāju galvenais lepnums un nesavtīga mīlestība. Notikums ar šo Diku ir ļoti amizants...

Ārmans Emanuels Sofija-Septimani de Vinjēro di Plesi, grāfs de Šinons, piektais hercogs Rišeljē bēga no Francijas revolūcijas uz Krieviju... Kalpoja trim valdniekiem (Katrīnai II, Pāvelam I un Aleksandram I). Viņš bija drosmīgs karotājs, devās triecienuzbrukumā Izmailai, cieta no Pāvela kaprīzēm, atkal kļuva par favorītu Aleksandra valdīšanas laikā. Tika iecelts par Odesas pilsētas galvu, vēlāk arī par Novorosijskas novada gubernatoru. Panāca Odesas atbrīvošanu no nodokļu nastas. Un te sākās uzplaukums... Jāsaka, ka pēc nevainojama dienesta kaujas laukos un gubernatora postenī, pēc sava drauga imperatora Aleksandra lūguma Diks atgriezās Francijā, lai kļūtu par premjerministru Ludviķa XVIII galmā (toreiz jautājums par iecelšanu par Francijas premjeru tika lemts Krievijā — tādi bija laiki!). Pie reizes kļuva par Francijas akadēmijas locekli. Nomira dzimtenē. Apglabāts Sorbonā... Interesants sīkums: jau būdams Francijas valdības premjerministrs, viņš nepārtrauca savus sakarus ar Odesu. Pastāvīgi sarakstījās ar odesiešiem. Viens citāts no vēstules man likās zīmīgs. Kāds tirgotājs Odesas iedzīvotājs raksta, ka kviešu raža šogad nebūšot tik liela, kā tika gaidīts. Francijas ministrs atbild: “Jā, tas ir šausmīgi. Tas ietekmēs cenas. Taču gribu mierināt tevi kaut tikai daļēji. Par laimi šogad Francijā vispār ir neraža, tāpēc domāju, ka graudu iepirkumi būs ļoti sekmīgi, kaut arī pastāv augstas cenas, kas, bez šaubām, uzlabos Odesas stāvokli.” Tāds, lūk, stāsts. Bet piemineklis Dikam tika uzcelts, pateicoties cita Odesas gubernatora — grāfa Voroncova — pūlēm.

Tas ir citādāks cilvēks. Ja Rišeljē, kad viņš atkāpās no amata, bija tikai caurums kabatā, tad grāfs Voroncovs ir malacis! Viņam bija savas neoficiālās intereses Odesas ostā, un viņš darīja visu iespējamo, lai šī osta un pilsēta būtu plaukstoša. Savienoja patīkamo ar derīgo. Starp citu, ļāva dzīvot arī citiem. Tajos laikos biznesa kustība starp muižniekiem kaut kā netika augstu vērtēta... Lūk, arī Aleksandrs Puškins veltīja Voroncovam šādas rindas:

Puslielmanis, pusstulbenis,
Pusintrigants, kas citus ēdis,
Pusspekulants un pusē blēdis, —
Drīz, cerams, būsi pilnīgs viss.

Turklāt Puškinam bijis kaut kāds flirts ar grāfa sievu. Taču Novorosijskas gubernators nebija ērglis. Nekādu dueļu. Rakstīja žēlabainas sūdzības par izmanīgo dzejnieku uz dažādām kancelejām un valdniekam. Aizvāca Puškinu no Odesas. Viņš palika tikai bronzā kalts bulvārī. Odesieši mīl dzejnieku gandrīz tikpat kvēli kā Diku. Ejot tālāk, var atrast Odesas arheoloģijas muzeju. Par to tiek stāstīti brīnumi. Tur ir ļoti interesanti. Kā gan citādi, šīs vietas taču ir apdzīvotas kopš seniem laikiem. Te bijušas grieķu, vēlāk arī romiešu kolonijas, un te ir daudz atradumu, turklāt ļoti vērtīgu! Pats muzejā neesmu bijis, tāpēc nevaru pateikt, taču tas izskatās lieliski. Pirmajai dienai iespaidu bija atliku likām.

Otrā diena sākās uzreiz pludmalē, bija žēl laist garām tik lielisku iespēju, jo bija augusts, ļoti gribējās pasauļoties un papeldēties. Pludmales prieki ieilga, nācās ieturēt maltīti kafejnīciņā turpat uz vietas. Tik tiešām Poltavas desa ar dārzeņiem izrādījās ļoti garšīga un sātīga! Sauļojāmies gandrīz līdz vakaram.

Trešās dienas rītā devāmies uz Deribasovkas ielu. Ko lai saka, tādas ielas ir daudzās pilsētās. Maskavā — Arbats, Londonā — Pikadilija, Dīseldorfā — Kēnigshalle, Sanktpēterburgā — Ņevas prospekts, Parīzē — Elizejas lauki... Dārgi veikali un restorāni, izklaides centri... Diemžēl, manuprāt, neko tādu, kas būtu raksturīgs Odesai, te nevar ieraudzīt. Vienīgais — izveicīgi jaunieši ar tālskatiem piedāvā palūkoties uz mēnesi... Viņi tā arī saka: “Meitenes, nepaejiet garām, paskatīsimies uz mēnesi, ļoti skaisti! Puiši! Pievienojieties meitenēm! Šī maģiskā frāze piesaista tikai dažus, taču, spriežot pēc visa, jaunieši ir apmierināti.
Ceturtā diena sākās ar pastaigu pa pilsētu. Meklējām kolorītu. Atradām. Patiesībā mani pārņēma dīvaina sajūta. Nevaru sacīt, ka Odesa ir vistīrākā pilsēta uz zemeslodes. Pavisam cita lieta: netīrumi netraucē tīksmināties par pilsētu. Netīrumi Odesai nepielīp. Bet Mazā Arnautska iela, tā pati, kur “taisa visu kontrabandu”, rada ļoti patīkamu iespaidu. Nonācām līdz Odesas biznesa centram. Iemūžināju skatu. Tas, iespējams, arī nav īpaši raksturīgs Odesai, tomēr mēs dzīvojam XXI gadsimtā. Tagad Odesa ir arī tāda. Tad nonācām līdz Pilsētas dārzam. Populāra vieta. Pie Utjosova un 12. Krēsla pieminekļa gribētāju rindas nofotografēties.

Vispatīkamākais iespaids par Odesu ir labestīgā, sirsnīgā un komfortablā gaisotne, kas valda pilsētā. Autovadītāji griezīs ceļu jebkurā vietā, lai vai kur tu šķērsotu ielu, bez lamuvārdiem, ar smaidu. Līdz pludmalei nokļuvām ar piekto tramvaju, kas kursē gar Franču bulvāri, respektīvi, arī gar sanatorijām un pludmalēm. Tramvajs vienmēr ir pārpildīts. Karsti. Taču nekādu nepatikšanu, nekāda aizkaitinājuma. Pret tūristiem odesieši izturas kā pret bērniem — ļoti mīlamiem, bet naiviem. Un viņiem daudz ko piedod, par ko milzīgs paldies viņiem. Pagājām pa Puškina un Rišeljē ielu, iegriezāmies Deribasovkā un svinīgi ieturējām vakariņas restorānā “Ukraiņska lasunka”. Atpakaļceļā pastaigājāmies pa Piejūras bulvāri, pie Dika, Puškina, uz Voroncova vasarnīcu. Patīksminājāmies par ostas nakts skatiem. Paelpojām Odesas gaisu. Paskumām... Nākamajā dienā es aizbraucu ļoti agri — lidmašīna izlidoja plkst. 6.00 no rīta. Lūk, patiesībā arī viss...

Iespējams, kādam liksies dīvaini, ka es pat neieminējos par Potjomkina kāpnēm... Paskaidrošu: kādreiz Diks skatījās atklātā jūrā. Un no augšējā pakāpiena viņam pavērās brīnišķīgs skats uz bezgalīgo jūras klaidu. Bet tagad... Tieši tā priekšā uzbūvēts hotelis ar nosaukumu “Odessa” Hai-Tek stilā. Bagātie Buratino skatās uz jūru no saviem numuriem. Kļuva ļoti sāpīgi... Tāpēc arī nerakstīju par kāpnēm, tāpēc arī nefotografēju šo hoteli. Tagad patiešām viss.

Andrejs JAKUBOVSKIS