Ar dāsnu sirdi, tēvišķu mīlestību

Uz tikšanos ieradās kupls pulks skolu jaunatnes, kā arī gados vecāki ļaudis, kuru skaits bija krietni mazāks, tomēr kultūras nama foajē bija cilvēku pilna un klātesošie ar nepacietību gaidīja, ko sacīs slavenais latviešu kinorežisors un scenārists.
“Jūs ar varu atdzina, vai esat šeit pēc pašu iniciatīvas?”, uzrunājot klātesošos, negaidot skolēniem jautāja Jānis Streičs. ”Pirmoreiz mūžā manā izstādē ir tik daudz jaunatnes! Man patīk, dikti liels paldies skolotājiem! Varbūt viens otram iepatiksimies un šķirsimies ar prieku!”

Vajadzēja māksliniekam pasacīt vien dažus vārdus, uzreiz kļuva acīmredzams, ka jauniešiem jau patīk. Turpinājumā Streiča kungs daudz un dziļi izjusti runāja par dzimto valodu, par Latgali un latgaliešu devumu Latvijai. Viņa sacītie vārdi, ja ne visiem, tad ļoti, ļoti daudziem lika sajust lepnumu par savu dzimteni. Tikai pēc tam Streiča kungs pievērsās pasteļu izstādei un pakavējās atmiņās, atceroties, kā pats pievērsies zīmēšanai, kas patikusi kopš bērnības. Skolas viņam nebija nekādas, tēvs ierādīja. Zīmēšana patika, bet arī teātris ļoti patika, galu galā uzvarēja teātris, bet zīmēšana visu laiku gāja blakus bez speciālās izglītības, bez nekā. Pirms 43 gadiem — 1969. gadā — J. Streičs nopirka Maskavā kasti ar 120 pasteļkrītiņiem, atveda uz Rīgu, un tur tā kaste gaidīja 30 gadus, jo pievērsties zīmēšanai nebija laika.

“Pa starpām kaut ko darīju, jo režisors nevar bez zīmēšanas, man darbā tas ārkārtīgi vajadzīgs un palīdz,” stāstīja mākslinieks. ”Kad kino vairs nav, vadīju Rīgas Latviešu biedrību, kur mani palūdza: “Jāni uzmālē kaut ko izstādei!” Ķēros klāt, man sanāca. Viena izstāde, nākošā, viens pie otra — radās cikls. Šeit ir bērnības dienu ainiņas. Šo vietu vairs nav, tikai vietu vārdi vēl skan...”

Tikšanās laikā J. Streičs vairākkārt vērsās tieši pie jaunatnes: “Pienāks jums arī tādi gadi, kā man, un redzēsiet, ka tas, kas bijis bērnībā, šodien krāsojas pavisam citādāk. Kad es biju mazs un jauns, arī likās, ka visinteresantākais ir kaut kur citur. Pagāja gadi, nu man liekas, ka man bija ļoti skaista bērnība. Filmā “Cilvēka bērns” izdevās to parādīt, daudz kas no manas dzīves ir tur. Esiet vērīgi, novads ir skaists, daudz cilvēku. Iztaujājiet par tiem laikiem, kad viņi bija jauni, kā tad bija. Man ļoti liela apgrēcība, ka es to neesmu darījis. Tagad rakstu par savu dzimto pusi, izmisumā meklēju tos cilvēkus, kas palīdzētu uzzināt par dzimto novadu. Jau tagad esiet vērīgi pret saviem vectētiņiem, vecmāmiņām, onkuļiem un tantēm, jo jūsu novads būtībā ļoti bagāts. Par šo pusi karojuši mūžu mūžos, jūs dzīvojat ļoti skaistā Dieva izredzētā vietā. Kā saka — svēta vieta tukša nepaliks! Vienmēr te būs cilvēki, vienmēr te dzīvos, no svara — kas dzīvos! Krāslava nezudīs, tikai, kas te dzīvos — tas ir jautājums. Jums jābūt tiem, kuriem jādzīvo šeit!”

Tikšanās turpinājās zālē. Kinorežisors un scenārists bija atvedis trīs filmas: spēlfilmu “Rudens rozes”, dokumentālo filmu par Viju Artmani, kas nav viņa paša filmēta, bet kurā fonā viņš stāsta par Artmani, un filmu par to, kā filmēja “Likteņdzirnas”. Jaunieši izvēlējās “Rudens rozes”.

Pirms seansa J. Streičs izstāstīja filmas vēsturi: “Mana tante Anniņa, kas man bija mātes vietā, lūdza uztaisīt filmu ”Rudens rozes”, jo jaunībā redzēja tādu izrādi Daugavpilī kara laikā. Vispār Daugavpilī bija ļoti labs teātris. Onkulis stāstīja, ka bija tumsa, uzlidojumi, veikalos viss uz kartiņām, aukstums, bet, kad aizgāji uz teātri, tas viss aizmirsās, un tu uzreiz nokļuvi citā dzīvē. Tad, lūk, tante, padzirdējusi par tādu izrādi, 60 kilometrus no Preiļu rajona brauca ar gadījuma mašīnām skatīties “Rudens rozes” un aizgrābta veseliem vakariem atcerējās, kas tā bija par izrādi.

Es ieinteresējos, dabūju to Elīnas Zālītes lugu, un sanāca kā tai anekdotē par avokado: tāds auglis, a vārds kāds — avokado! Visu mūžu cilvēks sapņo, ka varētu to augli nogaršot, un beidzot parādās avokado! Nopērk, nes uz mājam, nenociešas, ieiet pirmajā vārtu rūmē un iekožas: “Ak, Dievs, kāds riebeklīgs!” Tā man bija ar tām ”Rudens rozēm”. Izlasīju lugu — šausmas, kas tur varēja patikt! Tik salkana, tik banāla, bet tantei par prieku jāuzfilmē. Tad arī televīzijai vajadzēja kaut ko. Tā būtībā ir televīzijas filma, kuru uzņēma īsā laikā par ļoti lētu naudu. Es pārrakstīju scenāriju citādāk, uz mūsu dienām, uzvārdi palika tie paši, bet viss tika pārveidots, ka būtībā tas ir mans darbs ar ironiju par šīsdienas sabiedrību."

Kultūras nama direktora mēģinājums saaicināt jaunatni no aizmugurējām solu rindām uz priekšējām cieta neveiksmi, bet J. Streiču tas nebūt nesarūgtināja: “Man liels prieks, ka esat sanākuši tik lielā skaitā, vislielākais prieks, par nākotni, kura sēž tur augšā, kā es teicu — paradīzē. Agrāk Francijā ļoti mīlēja teātri, un paradīze ir pēdējais balkons. Tur salasījās vistrūcīgākā publika, bet tā, kas pa īstam mīlēja teātri, ar visu sirdi. Es arī, students būdams, biju paradīzes bērns un skatījos uz mākslu no tālākā balkona. Nu esmu izaudzis, sēžu priekšā, sasveicinos ar pazīstamiem kungiem, bet vienmēr pieceļos kājās un ar ilgām paskatos uz to paradīzi, kurā kādreiz biju jauns un cerību pilns. Lai Dievs jums palīdz, mūsu nākotne!”

Juris ROGA