Dzīves likstas deva spēku

Olgas dzimtene ir Peickovas sādža, lai gan meitenes pirmie dzīves gadi ritējuši Tīmaņos. Diemžēl visai drīz Olga, viņas dvīņu māsa Valentīna un brālis Jānis palika bez mātes, kura traģiski gāja bojā. Līdz ar to bērnu dzīvē notika kardinālas pārmaiņas. Olga atceras, ka viņai tobrīd bija trīs gadi. Jānis bija trīs gadus vecāks par māsām, viņš palika pie tēva Tīmaņos. Brālis kļuva laukstrādnieks, darīja visus darbus, nomira pusmūžā — 48 gadu vecumā. Olgu un Valentīnu audzināja vecmāmiņa un divas tantes, bet viņas jau nomirušas. Sākumā dzīvojuši Davidenkos, tad tante, kura strādāja par cūkkopi, sapelnīja naudu un nopirka māju Peickovā. Šī māja kļuva par Olgas pastāvīgu dzīvesvietu uz daudziem gadiem, un tikai nesen viņa pārcēlās uz Muižniekiem, kur jūtas drošāk nekā izmirušajā ciematā. Bet kādreiz, viņas jaunībā, Peickovā dzīvoja daudz ļaužu, bija pat mehāniskās darbnīcas, kur laboja traktorus, bija pašiem sava pasta nodaļa, kurā vairākus gadus par priekšnieci strādāja Olgas māsa Valentīna...

Olgas skolas gaitas ritēja Tīmaņos. Viņai atmiņā iespiedās tantes pašūta linu soma skolas grāmatām, kuru karināja pār plecu. Vasarā skolas solā visi sēdēja basām kājām. Tajos gados neviens neizcēlās ar ko īpašu, visi bērni būtībā nāca no nabadzīgām ģime- nēm. Vēl Olga atceras, ka pirmajā klasē bija tāda stunda, kurā bērni dziedājuši svētās dziesmas. Karš Olgas atmiņā iespiedās ar bailēm no lidmašīnām un nepieciešamību slēpties.

Tīmaņos viņa pabeidza 7 klases, divus gadus mācījās vakarskolā un strādāja sovhoza kantorī. Desmito klasi tā arī nepabeidza, jo vajadzēja doties uz grāmatvežu kursiem Rīgā. Olga turpināja strādāt vietējā padomju saimniecībā gan par kasieri, gan kantorī aprēķināja traktoristiem algas.

Muižnieku sakaru nodaļā Olga sāka strādāt 1981. gadā, viņai jau bija pastnieces darba pieredze: “Kādreiz agrā jaunībā divus gadus pati iznēsāju pastu, bet, sākot darbu sakaru nodaļā, var sacīt, man viss bija jāapgūst no jauna, jo tie bija citi pienākumi. Nostrādāju līdz 1990. gadam, aizgāju pensijā, kādu pusgadu pastrādāju un aizgāju pelnītā atpūtā pavisam. Man bija pakļauti divi pastnieki, abi jau nomiruši: Monika Kozlovska un Aloizs Svarinskis. Viņi apkalpoja ļoti plašu teritoriju, strādāja godprātīgi. Kad aizgāju pensijā, jau zināju, ka Muižnieku sakaru no- daļa agrāk vai vēlāk beigs pastāvēt. Tas bija sagaidāms, jo savulaik mūspusē māju bija ļoti daudz, bet tagad varbūt pat puse no tām nav apdzīvotas un daudzas sabrukušas. Mans tiešais priekšnieks sacīja, ka sakaru nodaļas Muižniekos nebūs jau tad, kad es tikko kā sāku tajā strādāt. Bet man paveicās sagaidīt pensiju, arī pēc manis nodaļa kādu laiku vēl pastrādāja. Kad nodaļu slēdza, bija viens cilvēks, kurš gribēja šajās telpās iekārtot dzīvokli, bet atrada darbu citur, nopirka māju un atteicās no šīs ieceres. Rakstīju iesniegumu pašvaldībai, viņi man piešķīra šo dzīvokli, kuru tagad gribu noformēt īpašumā. Māsas dēls Ēriks Andžāns sameklēja cilvēku, kurš veica remontu, tā es te ievācos dzīvot. Peickovā dzīvoju ar tanti, kad viņa nomira, es tur paliku viena. Neteikšu, ka vieta pavisam nomaļa, bet vienai tomēr tur ir nepatīkami, turklāt nav ērtību, ūdens jāstaipa no akas. Spēki iet mazumā, sirds streiko, kājas un vēnas sāp, dzeru zāles. Pērnā gada augustā pārdevu govi, kura mani jau sāka nēsāt uz ragiem...”

Neskatoties uz to, ka kopš bērnības Olgas mūžs ritēja bez iespējas baudīt mammas mīļumu un atbalstu, viņa apgalvo, ka tieši bērnības un jaunības gadi bijuši tie labākie. Vienīgais, ko bērnībā viņai ļoti nepatika darīt — kapāt lakstus cūkām. Toties ļoti patika atpūsties pie Grīvas ezera, peldēties vai vienkārši sēdēt uz laipas un šūpot kājas ūdenī. Melioratori savulaik nosusināja Grīvas ezeru, pensionāre smej, ka šodien tai peļķē tikai kāda karpa varbūt vēl dzīva... Olgai arvien patīk ogot un sēņot, ar prieku vāra ievārījumus un gatavo konservus. Savulaik taisīja jāņogu vīnu, sanāca labs — visi slavēja. Citu hobiju viņai nav. Laiku kavē pie televizora ekrāna vai lasot laikrakstu “Ezerzeme”, kura saturs pilnībā apmierina viņas gaumi. Sevišķi viņai patīk lasīt dzīvesstāstus.

“Manā jaunībā populāras bija večerinkas, kuras rīkoja lielākā siena šķūnī,” atceras Olga. “Skaistumam sasprauda bērzus pa perimetru, gaismu nodrošināja lukturi, kurus pakāra, cik var augstāk, un viss. Grīdas nebija. Meitenes uz dejām nāca brunčos un baltās čībās. Parasta materiāla čības nokrāsoja ar krītu, un visas meitas gar sienu sēdēja baltām kājām. Uz katru nākamo večerinku čības atkal krāsoja baltas. Meitenēm modē bija arī gumijas zābaki uz augsta papēža. Atradās arī labi muzikanti, kas spēlēja garmošku. Muzikanti nebija pastāvīgi, viņi mainījās, reizēm patrāpījās kāds arī pavisam slikts spēlētājs, bet mēs vienalga dejojām no astoņiem vakarā līdz kādiem trijiem naktī. Pēc tam puiši meitas pavadīja pa mājām, ja iemīlēja. Ja nē — ej viena pati. Arī tā bija. Kad parādījās pirmie klubi, visi dejotāji pārcēlās uz tiem, jo tur bija daudz labāki apstākļi. Mums tuvākais bija Šķaunē, kurp citi gāja kājām, citi brauca ar zirgiem. Man patika klubos, jo tur bija grīda un varēja aut kājās īstas kurpes. Manā jaunībā dejojām valsi, sudmaliņas, polku, bija populāras tautas dejas, nevis tas, kas šodien — kratās, un viss.

Vispopulārākais bija valsis. Večerinkas apmeklēja, sākot no 18 līdz aptuveni 30 gadu vecumam, nepilngadīgos dzina projām. Te tagad jaunatne bučojas katrā laikā uz katra stūra visu acu priekšā, manā jaunībā pat večerinkās neskūpstījās, lai diez cik gaišs tai šķūnī nebija... Skūpstīšanās bija divu cilvēku intīma lieta.”

Olgai jaunībā nav trūcis pielūdzēju, taču liktenis nedeva iespēju nodibināt savu ģimeni. Visu mūžu dzīvojusi viena, kamēr bijusi stipra, turēja pat pāris govis un vēršus, pati sagatavoja sienu un apstrādāja zemi. Viņai tuvākie cilvēki un atbalsts grūtībās ir māsas dēls Ēriks ar ģimeni, kuri dzīvo Rēzeknē, un Ināra Vasiļevska ar ģimeni — Ērika māsa, kura dzīvo šajā pašā mājā. Olgai rit astotais gadu desmits, ar dzīvi viņa ir apmierināta un tagad ļaujas pelnītai atpūtai.

Juris ROGA