Pēdējā elektrifikācija jeb Otrā elpa

Tā jau sagadījās, ka laikraksts “Ezerzeme” pavisam nesenā pagātnē ne tikai informēja, bet arī pēc iespējas paātrināja jauno Piedrujas zemnieku viensētas elektrifikāciju. Genādijs un Tatjana Veļičko pamēģināja izvērst savu saimniecību, tā teikt, klajā vietā. Un kas tur ko teikt, dzīvesbiedriem klājās ļoti grūti, tomēr viņi savu panāca. “Ledus izkustējās” kopš tā laika, kad “petrolejas lampas” viensētu apmeklēja Saeimas spīkere Ingrīda Ūdre. Un tā bija ģimenes lielā prieka diena! Lai cik dīvaini tas būtu, tajā pašā pierobežas pagastā bija palikusi vēl viena piemājas saimniecība — “Asteres”, kuras attīstībai ļoti traucēja elektrības trūkums.

Georgijs un Feodosija Maskaļonoki. Apkārtējie viņus godā par Juriju un Fainu, vecāku lepnums ir trīs pieaugušie bērni. Vecākais, Jevģēnijs, ir meistars visās lietās, viņu Lietuvas firma nosūtīja uz Beļģiju, pastāvīgi apciemo dzimteni un neslēpj savu nodomu turpināt tēva darbu. Vidējā meita Svetlana strādā Piedrujas pagasta pārvaldē, bet Vladimirs, nodibinājis ģimeni, devās uz Rīgu. Strādā kuģu remonta rūpnīcā, Jurijam un Fainai jau ir pirmais mazdēls Vladiks. Jaunākā dēla kāzas kļuva par divkāršiem svētkiem: 2011. gada 29. aprīlī mājā iedegās ilgi gaidītā gaisma. Tajā laimīgajā dienā Faina nespēja novaldīt prieka asaras, bet Jurijs dāsni cienāja kaimiņus. Sapnis piepildījās!

Trešo reizi es apmeklēju savus senos paziņas mājā, pa kuras logiem redzams Daugavas kreisais (baltkrievu) krasts. Tā ir Fainas dzimtene, vecticībnieku strādīgajā ģimenē izauga desmit bērnu, kuriem tika audzināts darba tikums un vecāku cieņa.
Uz Piedruju iesācēja grāmatvede atbrauca praksē un tā arī palika uz visu atlikušo mūžu. Jurijs Maskaļonoks bija ap-skaužams līgavainis — pirmais puisis ciemā, viņam pierobežas kolhozā tika uzticēts vienīgais markas “Jeņisej” kombains. Pirmrindnieka portrets tolaik rotāja rajona un republikānisko laikrakstu lappuses, lūk, arī šoreiz es uzdāvināju Jurijam laikraksta “Padomju Jaunatne” izgriezumu ar viņa foto pirms 30 gadiem. Ģimenes arhīvam. Viņš tikai pasmaidīja: jā, ātri aizritēja gadi...

Maskaļonoku ģimenei grūti bija izvērst savu saimniecību. Sāka no nulles petrolejas lampas gaismā. Vēlāk iegādājās elektroģeneratorus, taču pašreizējo naftas produktu cenu apstākļos sava elektrība bija ļoti dārga. Tik daudz kabinetu nācās apstaigāt, tikai nevienam nebija daļas gar bēdu piemeklētajiem zemniekiem. Vieni priekšnieki atmeta ar roku, citi minēja pasakainas summas. Tikai vizīte pie Gunāra Upenieka deva nelielu cerību. Sagatavošanas posms ieilga uz vairākiem gadiem, un te dzīvesbiedriem Maskaļonokiem uzsmaidīja veiksme: pēdējās viensētas elektrifikāciju Krās- lavas novadā savā kontrolē ņēma pagastu jaunā vadītāja Ērika Gabrusāne. Būšu netaktisks: arī es pāris reižu jautāju pārvaldniecei, kā virzās uz priekšu elektrifikācijas projekts Gorbačevas ciemā, saņēmu atbildi, kas viesa cerību.

Pēdējās tikšanās laikā pamanīju, ka Jurijs un Faina it kā kļuvuši gados jaunāki, sajūsmas pilni. Lai gan elektrifikācija viņiem izmaksāja tūkstoti latu, šī summa dzīvesbiedriem ir pilnībā pa spēkam. Ģimenes pavarda sargātāja un amatu savienošanas kārtībā grāmatvede uzreiz aprēķināja, cik gados atmaksāsies ieguldījumi. Ģeneratora enerģija viņiem ik mēnesi izmaksāja 150 latu, no elektrolīnijas — tieši trīs reizes lētāk! Ik mēnesi veselu 100 latu ekonomija. Pavisam cita dzīve — slaukšanas aparāti, ledusskapji, elektriskie transportieri fermā, nemaz jau nerunājot par pilnu sadzīves piederumu komplektu mājā. Ar biznesa plānu dzīvesbiedriem Maskaļonokiem viss ir skaidrs — attīstīt piena lopkopību. Viņiem pieder 45 ha savas zemes plus pussimta nomāto. Norēķinājušies par kredītiem. Agrāk gadā realizēja 34 tonnas piena, tagad droši var celt augstāk latiņu. Bija grūti laiki, kad par litru piena maksāja nieka 4 santīmus, tagad 15 - 20. Var plānot tālāku attīstību: atjaunot tehniku, uzbūvēt nojumes tās glabāšanai. Galvenais jau ir — jauna elektrificēta piena lopu ferma, uzcelts lopbarības šķūnis. Sava dzīvojamā māja vispār ir ciešama, mani senie paziņas to dēvē par pagaidu mītni. Viņi jau noskatījuši vietu pakalna nogāzē, kur noteikti tiks uzbūvēta īsta lauku māja ar brīnišķīgu skatu uz Daugavas pretējo krastu. Tur arī vēlējās nofotografēties kopā ar uzticamo sargu Reju.

Nobeigumā par manas vizītes galveno mērķi. Protams, Jurijs un Faina ar laikraksta starpniecību izsaka sirsnīgu pateicību saviem labvēļiem Ērikai Gabrusānei, Gunāram Upeniekam, kā arī visiem tiem, kuri palīdzēja īstenot gandrīz utopisko sapni. Tagad viņi gaida un nevar sagaidīt dēla Jevģēnija atgriešanos, tad jau tiešām viensēta, kurai vasaras nogalē un rudenī visapkārt zied asteres, pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Otrā elpa ir liels spēks.

Aleksejs GONČAROVS