Sergeja hobijs — māksla metālā

Bet vēl lielāka veiksme ir sastapt cilvēku, kurš smēdi aprīkojis saviem spēkiem un arodu apguvis pašmācības ceļā, turklāt viņa kalumi ir īsti mākslas darbi, par ko katrs varēja pārliecināties, aprīļa otrajā pusē apmeklējot Dagdas bērnu bibliotēkā sarīkoto Sergeja Markova metālkalumu izstādi. Sergejs nemācēja izskaidrot, no kurienes viņam šāds talants. Vienīgi atcerējās, ka otrās pakāpes vectēvs strādāja par kalēju ražošanā, bet viņš jau nomiris. Viens vectēvs bija būvnieks, otrs (pa tēva līnijai) labi zīmēja. Arī mans sarunbiedrs māk labi zīmēt. Mācoties kalšanu, Sergejs agrākajos gados braukāja speciāli uz Daugavpili, pirka dažādas grāmatas par metālapstrādi. Līdz dienestam armijā viņš strādāja par atslēdznieku, kur gāja uz smēdi skatīties, kā strādā pieredzējušais kalējs Vjatera kungs. Bet neko daudz sev nepasmēlās, jo, kā jau ceļu organizācijā, kalējam bija parasti darba uzdevumi, mākslai tur vienkārši nebija laika. Vēlāk Sergejs apguva ugunsdzēsēja profesiju un tagad strādā Uguns-dzēsības un glābšanas dienestā Dagdā. Pateicoties ugunsdzēsēju darba režīmam — diennakts pēc trijm — viņam atliek gana daudz laika savam hobijam.

“Ar dzelzi man patīk darboties vairāk nekā ar jebko citu,” stāsta Sergejs. ”Protu gan metināt, gan kalt. Iecere izveidot smēdi ir sena, dzima pirms gadiem desmit, tad arī sāku vākt visu nepieciešamo aprīkojumu. Atrast āmurus nebija problēma, bet vajadzēja laktu, ogles, ēzi, kuru nopirku lietotu, salaboju un pielāgoju savām vajadzībām. Tā nav īsta smēde, esmu pielāgojis garāžu, kas stāvēja tukša, jo savas automašīnas man nav. Pielāgotā smēdē savu hobiju varu piekopt tikai ziemā vai lietainā laikā — jāuzmanās, lai dzirksteles nelido. Nav arī pneimoāmura, bet instrumentus pats taisu visu pēc vajadzības. Akmeņogles pārdeva kaimiņš, kad pārgāja uz krāsns apkuri. Ilgi kalt nevaru. Četras stundas no vietas jau ir ļoti daudz. Mājās pārnāc melns kā velns. Pirmais kalums ir tapis pirms gadiem pieciem. Ja būtu bieza kabata, tad varētu aiziet uz veikalu un nopirkt vajadzīgo aprīkojumu, bet es cīnījos pats. Metāla, paldies Dievam, netrūkst, es neko nenodevu me- tāllūžņos, visu krāju čupā aiz garāžas. Kad šodien redzu, ko cilvēki nodod lūžņos, man trūkst vārdu aprakstīt viņu rīcību.”

Mājas numurs, kamīna rīku komplekts, karoga kāta turētājs siksnas formā, pūķis, kas kalpo kamīnmalkas uzglabāšanai, nazis siksnas formā, pussadedzis sērkociņš, zivs un tas nebūt nav viss piecu gadu veikums! Visi izstādes darbi bija vienā eksemplārā, visiem jau citi saimnieki, Sergejs personīgi apstaigāja darbu īpašniekus un palūdza to aizdot uz izstādi. Tieši tāpēc viņš neplāno veidot savu muzeju, jo tad tai jābūt īstai kalvei un viņam arī tikpat kā nav ko rādīt — visi kalumi atdoti, draugiem, radiem, paziņām, pats tikai šo to paturējis priekam.

“Netālu no kinoteātra ir kalti vārti, žogs,” turpina Sergejs. ”Atceros, reiz skrēju skatīties. Bet tur viss tapis ar vācu darbgaldiem, kas vienkārši viegli saliec 2 cm biezu, aukstu metālu. Ko no tā visa var pasmelties? Neko! Es idejas smeļos interneta forumos. Truli kopēt — nē, tas nav mans stils! Paskatos vienu darbu, citu, papētu, kāds bijis risinājums, un rodas jaunas idejas. Reiz iedomājos izkalt sērkociņu. Kā to parādīt? Aizdedzināju sērkociņu, nodzēsu un tad kalu pēc parauga. Izdevās. Zivs tapa no leņķdzelzs. Pūķa galva no pirmās reizes nesanāca. Google resursos var atrast daudz fotoattēlu, bet neviens jau neapraksta, kā to dabū gatavu. Sāku kalt vienu, nesanāca, iemetu kaktā, tad otru, trešo, līdz beidzot sanāca tas, ko gribēju. Ja man pašam nepatīk, neatdošu tādu darbu citam, jo darbam jābūt kvalitatīvam. Cik ilgā laikā tas taps, to nevienam nesaku, jo nekad nevar paredzēt, kā veiksies kalšana. Veidojot mākslas darbus, man reizēm nākas pielietot arī metināšanu, lai gan var sametināt arī ar kalšanu, bet vieglāk un vienkāršāk ir ar elektrometināšanu. Domāju, ja senos laikos bijusi pazīstama elektrometināšana, tad kalēji nemetinātu ar kalšanas metodi.

Kamīna rīku komplektam nācās pašam izgatavot presformu, lai metālam piedotu koka mizas struktūru. Uzkarsēju metālu, uzsitu, savērpu, un izskatās, it kā tas ir no koka, bet nav koks.

Viens no interesantākajiem pasūtījumiem bija flīģelis, kas reāli darbojas un rāda vēja virzienu. Tam bija telpiskas tējkannas forma, kuru izsitu no metāla uz koka, lai būtu izskatīgs. Pats mehānisms veidots ar gultņiem, tālab tas darbojās kā īsts.”
Sergejs strādā ne tikai ar metālu. Savu darbu noformējumā viņš ir izmantojis arī koku, piemēram, koka plāksne ar kaltu kniepadatu, kas it kā savilkta ar kaltām metāla siksnām un domāta mājas numuram. Koka struktūru var labi redzēt, un tas panākts ar īpašu tehnoloģiju. Sākumā viņš uztaisīja precīzu formu, tad slīpēja un rupji apdedzināja ar gāzes degli tā, ka koks pat dega. Tad ar metāla birsti izplēsa mīksto slāni, tāpēc tās vietas palika baltas, bet cietās vietas kokā saglabājās melnas, apogļojušās. Tā tika panākts interesants senatnes efekts, nevajag pat tonēt, it kā no ezera dibena nupat izcelts. Ja numura plāksni jāizmanto laukā, to noklāj ar antiseptiķi, ja telpās, tad apstrādā ar bišu vasku, izšķīdinātu benzīnā — tas izgaro, un māja smaržo pēc vaska. Starp citu, ne visam, ko redzi, var ticēt. Sergeja rokās parasts melnais metāls pārtop krāsainajā, un neviens nenojautīs, ka tā tikai tāda maza viltība ar speciālām krāsām.

“Es nevaru solīt, ka būs nākamā izstāde un drīz,” uz manu jautājumu atbild Sergejs. ”Galvā, protams, ir milzums ideju, bet arī šo izstādi nebiju plānojis. Pierunāja... Vajag iet tālāk, neapstāties. Es mēģinu daudz ko jaunu, daudz kas nesanāk. Vispār šādi kalumi interesē nelielu auditoriju.”

Tu māki apkalt zirgu? Nē, pat nezinu, kā tam pieiet! Nu tad tu neesi kalējs. Tu māki izkalt ziedu? Nē, nemāku! Tad tu arī neesi kalējs! Izrādās, arī šajā jomā pastāv specializācija — ne kurš katrs kalējs māk apkalt zirgu, ne kurš katrs kalējs ir mākslinieks. Viens gan skaidrs — nav daudz tādu cilvēku, kuri burtiski no atkritumiem spēj radīt vajadzīgas un interesantas lietas. Sergeju atbalsta visa viņa ģimene.

“Manas ģimenes dzimtene ir Dagda,” uzsver Sergejs. ”Man ir sieva Ļena un divas meitas. Sešpadsmitgadīgā Varvara mācās Dagdas vidusskolā, bet jaunākā Darja apmeklē bērnudārzu. Dzīvesbiedre šobrīd ir bezdarbniece, lai gan profesiju viņai netrūkst, tikai darbu mazā pilsētiņā nevar sameklēt. Bet gana ko darīt arī mājās, jo ir dārzs un siltumnīca — bez tā nekādi. Agrāk bija arī lopi, bet atteicāmies. Ļena aizraujas ar floristiku, tas ir kaut kas līdzīgs manam hobijam — no viskautkā radīt skaistas un noderīgas lietas. Sievas sirdij tuvas puķes, adīšana un citi rokdarbi. Arī vecākā meita labi izšuj un ada. Viņas man palīdz ar padomu, kad radu jaunus kalumus.

Juris ROGA