Pieņem un nes savu krustu

Koncerts bija bagāts: dzeja, dažādas dejas, tostarp līnijdejas, līdzība “Par apgaismoto sirdi”, dziesmas, ludziņa ”Vistiņa-raibiņa”, balamutes stāsts par ceļojumu uz Kipru, kopumā 22 sirdi saviļņojoši un aizraujoši priekšnesumi! Citādāk nemaz nevarēja būt, jo Aivars ir invalīdu brālības pozitīvākais tēls.

“Mums šis koncerts ir ļoti īpašs,” šķauniešus uzrunāja brālības valdes priekšsēdētāja Mārīte Zariņa. ”Aivaram vakar apritēja 25 gadi, līdz ar to brālība grib viņu sirsnīgi sveikt, un ne tikai viņu, bet iepriecināt arī jūs, Šķaunē dzīvojošos, un parādīt, ko Aivars spēj, kādi viņam lieli talanti, un cik tālu viņš gājis. Aivars brālībā ir salīdzinoši nesen, bet kopš viņa atnākšanas brīža mums notikušas lielas pārmaiņas. Viņš pats izteica vēlēšanos dejot un aizrāva ar dejošanu mūs. Paldies, Aivar, ka neatlaidīgi apmeklēji mēģinājumus un pateicoties tam ir rezultāts — mēs varam iepriecināt citus cilvēkus. Kādreiz dziļās pārdomās tu man sacīji: “Kā es vēlētos vienu grāmatu!” Šodien es tev to grāmatu dāvinu. Domāju, ka tajā tu atradīsi gan spēku, kad tev grūti, gan padomu, kad nezināsi, kam to pajautāt, gan arī prieku. Tā ir lūgšanu grāmata, draudzējies ar to, lai tā tev vienmēr ir kā ceļabiedrs.”

Garais ziemas laiks pagājis, pavasaris ir klāt, un dabas pamošanās spēks bija sajūtams arī tautas nama zālē, kuru aizpildīja šķaunieši. Tamāra Dorofejeva ievadā lasīja dziļi izjustu dzeju. Jau pirmo koncerta numuru — Aivars Brics un Aija Utkina dejoja valsi diviem — skatītāji sagaidīja skaļiem aplausiem, kas nāca no sirds un neatlaida grožus līdz pat pēdējai dejai “Baltais sapnis”, kurā bija iesaistīta ”Nemo” deju grupa, Aivars Brics un Diāna Poļaka. Koncerta gaitā Aivars uz skatuves brauca dejot vairākas reizes, pēc katras uzstāšanās viņš un viņa deju partneri baudīja vienkārši neaprakstāmus aplausus. Laiks paskrēja nemanot, nebija neviena, kurš žāvātos vai dotos laukā no zāles. Vairāki cilvēki filmēja un fotografēja koncertu, cenšoties iemūžināt maksimāli daudz.

Bet viss labais reiz beidzas, taču ne šajā gadījumā. Izskanot pēdējam mūzikas akordam, ļaudis cēlās kājās un aplaudēja. Aivars ar pašdarbniekiem palika uz skatuves, un cilvēki nāca viņu sveikt jubilejā. Tas bija tik dziļi aiz- kustinoši, vairāku cilvēku acis mirdzēja. Pirmie jubilāru sveica “Nema” biedri. Viņi Aivaram uzdāvināja albumu, kurā krāt fotogrāfijas, laiku pa laikam to pašķirstot, atcerēties skaistākos dzīves brīžus. Bet bija vēl viena dāvana — Sapņu kuģis, kura tapšanā piedalījās visi brālības biedri, katrs ieguldīja savas sirds siltumu un gaišās domas.

“Mēs ticam, ka arī tev ir sapņi, es pati ticu sapņiem, un lai šis saldais kuģis ir mūsu dāvana no biedrības,” invalīdu vārdā Aivaru uzrunāja Mārīte un novēlēja viņam nekad nezaudēt možumu, nezaudēt cerību un vienmēr sapņot labus sapņus.

Aivaru jubilejā sveica pagasta pārvaldes vadība un darbinieki, atzīmējot, ka ir prieks par to, ka jaunietim ir tik daudz spēka, izturības un enerģijas, ka viņš var smaidīt, dejot un citus uzmundrināt. Lai Dievs dod Aivaram izturību arī uz priekšu, vienmēr būt stipram un jautram, būt veiksmīgam! Tā kā Aivaram patīk sērfot internetā, pagasta pārvalde sarūpēja nelielu dāvanu, kas viņam ļaus piepildīt šo interesi. Sveicēju pulkā bija daudz citu cilvēku, Aivara klēpī krājās dāvanu un ziedu kalns. Un visam pāri liela cilvēku labestība.

Landskoronas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas priesteris Aivars Kursītis un Bukmuižas Sv. Ludviga katoļu baznīcas prāvests Andris Sprukts Aivaru apsveica kopīgi. Pirms tam prāvests Andris Sprukts sacīja: “Ir Lieldienu laiks, un joprojām esam Kristus augšāmcelšanas notikuma apgaroti, tāpēc, kā baznīcā ierasts, ”Kristus ir augšāmcēlies!””
“Patiesi augšāmcēlies!” atskanēja zālē.

“Mums ir neliela dāvana, sveicot jubilāru viņa skaistajā un apaļajā jubilejā,” turpināja prāvests. ”25 gadi ir pirmais jubilejas skaitlis. Šādā jubilejā mēdz dāvināt dažādas dāvanas — ziedus, vajadzīgas mantas, bet mēs, abi priesteri, nolēmām dāvināt jubilāram konfekšu kārbu. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvē ir vajadzīgs ne tikai otra cilvēka plecs un atbalsts no apkārtējiem, bet dažkārt ir nepieciešams aiziet kādā nomaļā vietā un pabūt vienam. Lai šī vienatne nebūtu skumīga, ļoti labi pa- ņemt kādu saldumu. Tāpēc dāvinām tev, Aivar, šo saldumu kārbu, lai tad, kad gribēsi būt viens, varētu kaut kur aiziet un pabūt ar sevi, pārdomāt lietas, kas tev svarīgas, un pārdomāt to, kas kādam varbūt būs vajadzīgs no tevis!”

Priesteris Aivars Kursītis klātesošos un jubilāru uzrunāja krievu valodā, akcentējot to, ka invalīdi uzstājas apgarotām un smaidošām sejām, kas nozīmē, ka viņi ar prieku pieņēma to krustu, ko saņēmuši dzīvē. Viņš novēlēja visiem citiem mācīties ar prieku pieņemt visu, kas mums dots dzīvē, un tās nav tikai priecīgas dienas vai mirkļi.

Bet vislielāko pārsteigumu priesteri bija pietaupījuši pašām beigām. A. Sprukts: “Mums kā priesteriem ir viena ļoti liela dāvana dota no Dieva, mums ir svētītas rokas. Bīskaps, kad svētī priesterus, ar svētītu eļļu iesmērē jaunā priestera rokas — tas nozīmē svētību. Tāpēc ar priesteru Aivaru Kursīti, šīs svētības vadīti, kas mums dota no bīskapa un Dieva, vēlamies uzlikt rokas jubilāram uz galvas, tādā veidā dodot savu priestera svētību, lai tā viņu pavadītu dzīvē, stiprinātu, palīdzētu arvien priecēt gan sev apkārt esošos cilvēkus, gan tos, pie kuriem Dievs viņu sūtīs!”

Arī visiem klātesošajiem tika dota svētība. Aivars pateicās visiem cilvēkiem par to, ka viņi atnāca uz koncertu, ka mīl viņu, kā arī par ziediem un dāvanām, un aicināja palikt uz lustīgo daļu, kurā paredzētas dažas rotaļas un dejas, kā arī iespēja neformālā atmosfērā pabūt kopā ar Aivaru kādu mirkli.

Juris ROGA