Rets, bet interesants un izzinošs hobijs

Aivars stāsta, ka pamatskolas gados viņam nebija intereses par vēsturi. Toties šodien daži brīnās, kāpēc viņš studēja Banku augstskolā, nevis kļuva par vēsturnieku. Viņam ļoti patika, kā vēsturi mācīja vidusskolā Vera Rutka, kura prata skolēnus ieinteresēt par savu priekšmetu, nelika mācīties no galvas, vielu izklāstīja labā, vienkāršā un saprotamā valodā. Aivars atceras, ka stundas laikā skolēni grāmatas praktiski nelietoja, jo visiem tāpat viss bija skaidrs un mutes vaļā. Taču teorētiskā puse nav tas, ko jūti, kad pats izņem no zemes savu pirmo atradumu. Aivara pirmā patstāvīgi atrastā monēta bija PSRS rublis ar Ļeņina attēlu.

Aivars: “Kas attiecas uz metāldetektēšanas pirmsākumiem, kaimiņiene atnesa un uzdāvināja cara laika 15 kapeiku monētu, kuru saglabāju. Plauktiņā tai bija atsevišķa vietiņa. Pēc tam viss sākās. Ņemu metāldetektoru, eju pļavā, kur pirms kādiem 200 gadiem bijis kāds ciems ar 25 mājām, ieslēdzu iekārtu, staigāju un meklēju vēsturiskas liecības: monētiņas, krustiņus, gredzenus. Es nevazājos pa kultūras pieminekļiema, tālab tā nav melnā arheoloģija, kā varbūt kādam šķiet. Latvijas likumos metāldetektēšana nav aizliegta. Kad pļavā atrodi 300-400 gadu vecu monētu, tās ir īpašas sajūtas!”

Aivars apgalvo, ka ar metāldetektēšanu mūspusē aizraujas retais, atšķirībā no Krievijas, kur tas ir hobijs daudziem. Tur arī pastāv liela konkurence un, gadās, nonāk līdz konfliktiem. Metāldetektētāji nemeklē visu pēc kārtas, katram savas intereses. Manu sarunbiedru aizrauj senas monētas, kuras viņš kolekcionē.

Tā kā metāldetektētāju interešu loks var būt visai plašs, Aivars krustiņus, gredzenus un citu vēsturisku artefaktu, kas viņa kolekcijā neiederas, cenšas iemainīt pret kādu sev vajadzīgu monētu. Ja kaut ko nevar iegūt maiņas ceļā, tad viņš to nopērk.
“Darbojos pārsvarā viens, jo domubiedru šeit nav. Zinu, ka Dagdā vēl viens cilvēks nodarbojas ar metāldetektēšanu. Tie draugi, kas man ir, makšķerē un medī, bet nenodarbojas ar to, kas man patīk. Vienā no pēdējiem izbraukumiem atradu musketes veco svina lodi un zirga seglu kāpsli,” turpina Aivars. ”Interneta forumos noskaidroju, ka tas ir no Napoleona armijas, aptuveni 200 gadu vecs. Bet atrast tādas lietas gadās ļoti reti. Vispār šis hobijs prasa finansiālus ieguldījumus. Metāldetektors maksā simtus, nav arī tā, ka atbrauc uz pļavu un tik birst. Daudzreiz esmu braucis pa tukšo. Gadās jocīgi atradumi. Reiz piestāju ceļa malā, kur auga divi lieli, resni bērzi. Nez kāpēc tie bērzi vilka burtiski kā magnēts. Sāku staigāt tiem apkārt ar metāldetektoru un atradu mūsdienu monētas, ja nemaldos, kopsummā tie bija trīs lati un 42 vai 48 santīmi vienā čupiņā. Iekārta sāka pīkstēt, ar lāpstu nedaudz paraku un parādījās Latvijas nauda! Varbūt kāds vīrietis savulaik bija dikti noguris, piemiga pie bērza stumbra un no kabatas izbira nauda, kuru, laikam ritot, piesedza plāns zemes slānītis. Tas man arī bija liels pārsteigums!”

Aivaram mājās pagaidām nav muzeja, bet viņš to noteikti varētu izveidot. Jaunietis informēts, ka Dagdas novadpētniecības biedrība “Patria” baznīcas ēkā ierīkojusi savu izstāžu zāli, bet pagaidām viņš nav kontaktējies ar šīs nevalstiskās organizācijas vadītāju Arnicāna kungu. Iespējams, ka varētu sanākt laba abpusēja sadarbība.

“Pirms pāris gadiem iegādājos profesionālo metāldetektoru,” turpina Aivars. ”Lēti tas nav. Savu pirmo iekārtu nopirku par 48 latiem, bet nopietnam darbam tas neder. Profesionālais metāldetektors spēj atšķirt krāsaino un melno metālu, spēj dziļāk atrast metālu. Meklēšanas dziļums galvenokārt atkarīgs no priekšmeta lieluma un grunts. Jo lielāks priekšmets, jo labāk. Ja tas ir gana liels, uzrādīs līdz pusotra metra dziļumā droši. Savukārt Katrīnas II laika pieckapeiku — līdz pusmetram. Jo slapjāka grunts, jo seklāk meklē, jo sausāka, jo dziļāk. Tālab izbraukumos dodos sausā laikā, jo tad izredzes lielākas. Starp citu, metāldetektors lieti noder arī ikdienā. Tēvs pļavā pazaudēja mobilo telefonu, parādīja man aptuvenu vietu, kur es to arī atradu. Pēc kaimiņienes lūguma atradu, kur īsti ir ierīkotas ūdensvada caurules.”

Ja ar mūsdienu ķibelēm var viegli tikt galā, tad meklēt vēstures liecības ir krietni sarežģītāk. Tam neder radu, draugu un kaimiņu ieteikumi. Aivars strādā ar Krievijas arhīvu materiāliem, jo, pirmkārt, kartogrāfija Krievijā jau tolaik bija ļoti labi attīstīta, otrkārt, Latvijā neko jēdzīgu nav izdevies dabūt. Ir grūti iedomāties Krievijas impērijas kartes, kas glabājas Latvijā, vismaz Aivars to nevar iedomāties. Krievijā metāldetektēšanas hobija līmenī Aivaram ir domubiedri, ir paziņas un draugi forumos, kas ar to pašu nodarbojas lielajā kaimiņvalstī. No viņiem Aivars iegādājās Krievijas impērijas vecās kartes. Varētu dabūt par velti, bet tās nav pietiekami detalizētas, lai izmantotu metāldetektēšanai. Detalizētas nozīmē, ka kartē ir saskatāms, piemēram, cik mājas bija Dagdā impērijas laikā. Tā karte, pēc kuras meklē Aivars, ir Aleksandra II laika karte.
“Princips vismaz man šķiet visai vienkāršs,” stāsta Aivars. ”Veco karti noskenē un ievada GPS navigatorā, nākamo tāpat ievada Pirmā pasaules kara karti un visbeidzot mūsdienu karti. Navigatorā kartes ir trīs slāņos precīzi viena virs otras, un ļoti labi var orientēties. Vecajā kartē izvēlos kādu punktu, tas paliek iezīmēts arī pārējās divās. Skaties, tajos laikos bija ciems, šodien — pļava. Brauc un sāc meklēt. Konflikti ar zemes īpašniekiem nav gadījušies, jo lauki ir maz apdzīvoti un nav jau kam pajautāt atļauju. Ja nu tomēr kāds gadās un nāk man klāt, mēs vienojamies, ka drīkstu meklēt. Man vienmēr līdzi maisiņš lūžņiem, jo nereti gadās izrakt stieples un citus nevienam nevajadzīgus dzelžus. Lauku nepiesārņoju, visu rūpīgi salasu, salieku maisiņā un vedu mājās.

Par metāldetektēšanu varu stāstīt ilgi un daudz. Man bija liels pārsteigums, pirmoreiz nopērkot vecu karti: tur, kur ved ceļš uz Robežniekiem, vienā vietā kalnā bija ferma, bet agrāk turpat bija ciems, kas lielāks par Asūni! Tagad tur vien pāris mājas. Interesanti, ka Asūnē bija baznīca, bet tajā ciemā baznīcas nebija. Esmu uzzinājis, ka tur dzīvoja muižnieki, pat uzvārdu uzzināju, arī to, ka bija izprecinājis savu meitu tādā un tādā gadā.

Asūnes pusē ar metāldetektēšanu daudz nenodarbojos, jo šajā pusē daudz karojuši. Mani neinteresē kara trofejas, es krāju monētas — tā ir numismātika.

Par katru atrasto monētu sameklēju maksimāli daudz informācijas, pētu izcelsmi, kādā monētu namā tās kaltas un citu vēsturi. Ļoti interesantas ir Krievijas impērijas monētas, kas atšķiras ar nomināliem, ērgļiem, tirāžu. Ja man šobrīd iedotu kādu monētu, pie labas veiksmes es spētu pateikt paviršu informāciju par to, bet kaut ko dziļāk — bez kataloga nekā, jo izdoto monētu daudzums vienkārši ir milzīgs. Katru gadu iznāk jauni, papildināti katalogi. Tos var iegādāties grāmatu veidā, bet tie ir pieejami arī internetā. Ir monētas, kurām ļoti interesants liktenis, kuru tirāža nav bijusi liela — tās katalogos aprakstītas ļoti detalizēti. Mana hobija piekopējiem reti gadās atrast viltotas monētas. Man nav gadījusies neviena, bet Krievijā metāldetektētājiem gadījies unikāls atradums — monētu viltošanas ierīce. Krievijā metāldetektētāji ir atvēruši pat muzeju, kurā izstādīti šo cilvēku atradumi, lai visi redzētu, ka tā nav melnā arheoloģija, bet vēstures izzināšana.”

Otrs Aivara hobijs ir ciltskoka pētīšana. Viņa sencis, līdz kuram arhīvos bija pieejami materiāli, izrādās, dzimis 1793. gadā. Dziļāk vairs nebija iespējams izpētīt, jo par to reģionu vairāk baznīcas grāmatu nebija.

“Viņš dzīvoja tepat netālu, Dagdas ezera otrajā pusē,” turpina sarunbiedrs. “Kad sāku pētīt ciltskoku, es pat nezināju, ar ko sākt. Studēju Rīgā, aizbraucu pie vecmāmiņas māsas un sāku viņu izjautāt. Visu pierakstīju, ar to sākās.

Ciltskoka veidošana aizņēma gadu, pēc tam jau es vecmāmiņas māsai stāstīju daudzas lietas, ko pat viņa nezināja. Atradu precīzus dzimšanas datumus, precēšanās datumus, laiku. Ko man tas deva? Esmu pārliecināts, ka katram cilvēkam jāzina ne tikai valsts, bet arī savas ģimenes vēsture, jo cilvēkam, kurš nezina vēsturi, savu pagātni, grūti atrast ceļu, pa kuru virzīties uz priekšu. Ejot nākotnē, mēs tik un tā atskatāmies pagātnē. Ja es strādātu policijā, ciltskoka pētīšanā iegūtā pieredze lieti noderētu, jo tā ļoti attīsta loģisko domāšanu. Tu atver baznīcas grāmatu, bet informācijas ir druskas un jādomā loģiski. Es zināju, kā sauca manu vecvecvectēvu. Bet kā atrast viņa vecākus? Sāku rēķināt, cik gadu bija vecākiem, kad viņš nāca pasaulē, cik gados viņi varēja apprecēties, no tā atsperoties, turpināju meklēt. Par laimi, arhīvi tagad pieejami elektroniski, tikai jāpiereģistrējas. Arī baznīcu grāmatas digitalizētas un pieejamas internetā. Ja katrs šķirstīs, kas no tām paliks? Vairākas rakstītas poļu valodā un bija grūtības ar tulkošanu. Svarīgākos vārdus sarakstīju uz lapas un tā strādāju. Grāmatas rakstītas ar roku, katram baznīckungam savs rokraksts, vajadzēja apgūt grafoloģiju. Bija interesanti atklājumi, piemēram, agrāk nodalīja likumīgi vai nelikumīgi sievietei piedzimis bērns. Ja likumīgi, rakstīja abus vecākus, ja nē, tad rakstīja nelikumīgi dzemdēts bērns tādai un tādai sievietei. Ja arī būtu zināms tēvs, domāju, to nerakstītu, ja bērns dzimis ārlaulībā.”

Juris ROGA