Par ģimeni, par sirsnību!

Tāpat kā vienmēr, svinības notika pie labi servētiem galdiem, pasākuma rīkotāji parūpējās par ziediem gaviļniekiem un lielisku garastāvokli — dejas spēlēja šaipusē populārais muzikants Jānis Varslavāns, kurš izpildīja dziesmas krievu un latviešu valodā. Pasākuma gaitā dziedāja šķeltovietis, lieliskās balss īpašnieks Andris Bižāns, kura abi vecvecāki bija zālē, uzstājās mazie dejotāji, tos māca Līga Japiņa, un ļaužu iecienītais tautas nama ansamblis “Zvoņņica”, kura dalībnieces ilggadējā kulūras nama direktores, pašlaik tautas bibliotēkas vadītājas Ļ. Afanasjevas va-dībā dziedāja jaunu dziesmu, to līdz šim vakaram neviens vēl nebija dzirdējis viņu izpildījumā.

Svētkus skaistajā pavasara dienā atklāja Šķeltovas pagasta pārvaldes vadītāja Irēna Maļuhina, kura sākumā apsveica visu konfesiju ļaudis Lieldienās un sniedza īsu ieskatu gada laikā paveiktajā: “Neesam tikušies gadu, šajā laikā daudz ir noticis gan katra personīgajā dzīvē, gan katrā ģimenē, gan katrā ciemā, gan katrā mazā, labā dvēselē. Kaut kādas pārmaiņas ir arī mums. Vasarā ciematā ierīkojām jaunu ūdensvadu, lai tek tīrs ūdens, realizējām lielu projektu un izremontējām tautas namu. Šodien sēžat uz jauniem krēsliem, un jums, mīļās dāmas, vairs nav jāuztraucas, ka saplīsīs skaistās drēbes. Mums ir jauna grīda, jauna skatuve ar kāpnēm, un tas viss pateicoties Eiropas Savienības naudai. Mums vēl būs ļoti skaista iela — būs apgaismojums ciemata centrā: būs jaunas spuldzes un naktī būs gaišs. Būs divas noasfaltētas ielas. Viss notiek. Mēs šajā laikā: kurš aug, kurš noveco, bet kurš vienkārši dzīvo. Šie svētki būs, kamēr būsiet jūs un mēs. Šodien mēs jūs ļoti gaidījām, mēs jūs ļoti cienām un mīlam pa savam — kā mākam. Tāpēc ļoti gatavojāmies, ga-tavojās arī bērni, tautas nams, mūsu dziedātājas, mūsu Andris Bižāns, mūsu Jānis Varslavāns, kurš burtiski izrāvās no Daugavpils un spēlēs mums, jo mīl un ciena savus dzimtās puses ļaudis. Novēlu visiem atpūsties, baudīt jautrību, esiet cilvēciski laimīgi. Pirmais tosts par tikšanos!”
Lieldienu zaķis bija aizkavējis tautas nama direktori, tālab viņu īslaicīgi aizvietoja kādreizējā pagasta kultūras dzīves vadītāja Ļena Afanasjeva, kura uzsvēra, ka galvenais dzīvē ir nezaudēt humoru, jo tas palīdz dzīvot. Ja naudas nav, izglābs humors! Viņa arī pie- teica pirmo svētku numuru: “Pastāstīšu par mazu pārsteigumu. Viņi ir uztraukušies un domā, ka varbūt nav pilnībā gatavi, bet, manuprāt, pat ļoti gatavi uzstāties! Sagaidiet — Līgas Japiņas bērnu deju kolektīvs!”

Saklausījis Ļenas pārdomas par humora lomu dzīvē, zālē iesteidzās Lieldienu zaķis (izrādās, tautas nama direktorei Astrīdai Leikumai piemīt lieliskas aktiermākslas dotības!) un steidza šo padomu pielietot praksē. Izdalīja katram papīra strēmelīti, kurā uzrakstīta īsa frāze, piemēram, “Luksus kvalitātes darbavieta”, ”Kredīts pret nekustamo īpašumu”, “50 attīstības gadu rezultāts”, un pēc tam, nolasot savas lapiņas saturu, katram bija jāatbild uz zaķa jautājumu: ”Kas atrodas tavās biksītēs vai šortiņos?” Jautrībai nebija robežu, ļaudis pie galdiņiem sirsnīgi smējās un neviens neapvainojās, lai kādus zemtekstus tajā visā varēja uzburt!

Zālē bija pulcējušies cilvēki ar bagātu dzīves vēsturi, ļoti cienījami. Tālab joki jokiem, bet arī kripatu nopietnības vajag, taču ne grūtību un citu dzīves negatīvo pušu, bet jubilāru sumināšanas dēļ. Reti kur ir nācies redzēt tik daudz ziedu, sveicēju un aplausu, cik to bija Šķeltovas tautas nama zālē! Veronika Leikuma un Ēvalds Kluss, izrādās, ir dzimuši tieši pasā-kuma norises dienā — 20. aprīlī, un šos aktīvos pensio-nārus sumināja pirmos.

Vispār tovakar tika sveikts paprāvs jubilāru pulks, kuri šogad svinēja vai vēl svinēs apaļas jubilejas robežās no 60 līdz 80 gadiem. Tautas nama direktore zāles centrā aicināja Valentīnu Keziku (jubileja 1. ok-tobrī); Irēnu Maļuhinu (jubileja 20. novembrī); Janīnu Ekstu (jubileja 19. novembrī); Valentīnu Celeviču (jubileja 26. jūlijā); Annu Janeviču (jubileja 20. martā); Irinu Jefimovu (jubileja 19. aprīlī) un Nikolaju Afanasjevu, kuram 2. aprīlī apritēja 80 gadu. Visi saņēma ziedu klēpjus un sirsnīgus novēlējumus, visi piedzīvoja vienreizēji spilgtas un neatkārtojamas emocijas.

Bet ar to viss nebija galā. Priekšā gaidīja vēl viena — 50 gadu kopdzīves jubileja, bet lielākai intrigai pagasta pārvaldes vadītāja I. Maļuhina aicināja pakavēties atmiņās: “Atgriezīsimies tajā tālajā 1962. gadā, ka kolhozs bija pašā plaukumā, visiem bija darbs, un, ja tolaik būtu pensionāru vakars, tad šī zāle būtu pārpildīta. Tajos gados pagastā dzīvoja ļoti daudz cilvēku, bija daudz pasākumu. Es to saku tāpēc, ka mūsu teritorijā ir Peipiņu baznīca, kurā 1962. gadā laulājās un savu kopdzīvi uzsāka ļoti daudzi mūsu pagastā pazīstami cilvēki. Labi atceros priesteri — Donats Punculis bija ļoti zinošs, gudrs un labs mācītājs. Šodien mūsu zālē ir viņa māsa Veronika Leikuma, kurai arī tajā gadā bija kāzas. Dievs nedeva nodzīvot ar pirmo vīru 50 gadus, viņi nodzīvoja drusku mazāk — 32, bet otrie 18 ir ar Jāzepu.

Cilvēka dzīvē ir daudz laimīgu un neaizmirstamu dienu. Viena no tādām dienām ir sevišķi svarīga — tā ir diena, kad cilvēks dibina savu ģimeni. Tāds svarīgs brīdis bija arī Olgas un Ēvalda Klusu dzīvē, tieši saticība, labklājība un mīlestība bija tā, kas šiem diviem cilvēkiem lika meklēt vienam otru un kas lika veidot jaunu, stipru un skaistu ģimeni. Katra kāzu gadadiena ir svētku diena ikvienā ģimenē, tā liecina par laulībā nodzīvoto laiku, par mīlestības stiprumu un noturību. Taču zelta kāzas simbolizē ļoti stipru ģimeni!”

Olga un Ēvalds Klusi tika aicināti saņemt apsveikumus. Ar to oficiālā daļa bija beigusies, sākās dziesmas un dejas. Šī vakara dalībniekiem tika novēlēta veselība, vairāk prieka, vairāk smaidu, vairāk priecīgu dzīves mirkļu, pensionāriem vairāk pažēlot sevi, dzīvot vairāk sev, atrast minūtīti papriecāties par saullēktu, par ziedošajām pļavām un laukiem, pavērot saulrietu. Viss nododas no paaudzes paaudzē, arī šo balli interesanti bija apmeklēt tiem, kuri paši dzīvē bija aktīvi, kuru bērni un mazbērni ir aktīvi. Ja ir laba ģimene, tad tā noteikti atnāks pie citām, un arī šī pasākuma dalībnieki bija kā viena liela ģimene. Tosts — par sirsnību!

Juris ROGA