No debesīm nolaidās tropiskais viesis

Laikmetu maiņas laikā ne visiem izdevies izturēt... Labākos rakstus glabāju mājas arhīvā, laiku pa laikam pāršķirstu nodzeltējušās lappuses. Man ir veicies tikties ar neparastiem cilvēkiem.

Ar Vladimiru Dedovu iepazinos pirms kādiem 15 gadiem, viņš pats uzaicināja republikāniskās avīzes korespondentu, lai atklātu sāpes par Latgales dabas iznīcināšanu. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Latgales mežos un ezeros valdīja visatļautība. Jaunībā taigas mednieks, kurš nomedījis duci lāču, klāja vaļā patiesību, neizvēloties vārdus. Brīvā prese arī toreiz darīja visu iespējamo, bet varasvīri, ātri sapratuši, kā iedzīvoties uz bijušā kopīpašuma rēķina, valsti sāka vadīt pa jaunu ceļu virzienā uz Rietumu labumiem. Un veiksmīgi: dažiem no valdošās elites izdevās nonākt paradīzē zemes virsū, bet tas diemžēl neattiecas uz zilo ezeru novadu, kas katastrofāli zaudē iedzīvotājus un teritoriju. Pēc visa spriežot, brīvība ar pastalām kājās šeit vēl turpināsies daudzus gadu desmitus...

Atvainojos, cienījamie lasītāji, ka neviļus novirzījos no sensacionālās tēmas. Pagājušās ceturtdienas rīts sākās ar telefona zvanu:

— Aleksej, vai atceries vēl Dedovu?

— Atceros, Vladimir!

— Malacis, atceries, kā sauc.

— Grēks būtu aizmirst.

— Steidzami brauc šurp, ir interesanta tēma: Latgalē parādījies pelikāns. Pieraksti adresi, jo esmu mainījis dzīves- vietu.
Pateikts, izdarīts. Iepriekšējā mūsu tikšanās bija kaut kur pie Maltas — tipveida daudzdzīvokļu namā laukos. Labi atceros, kā Vladimirs toreiz sapņoja pārvākties uz ezera krastu. Tajos nabadzīgajos laikos pilnīga utopija, tomēr pusotrs desmits gadu — tas ir ilgs laika posms. Tā kā viņam ir spītīgs raksturs un saimniecisks ķēriens, viss iespējams...

Norunātajā laikā pasakainā viensētā ezera krastā ciemiņu sagaidīja Vladimirs, bet cits: Dedova sievas Ļubas brālis. Vārds pa vārdam, un ātri tapa skaidrs, ka Rešetņaki ir no mūsējiem, no Foļvarku vecticībniekiem. Saruna ritēja raiti — kā ar senu paziņu. Parunājām par Zabludovku, par veco dievnamu Foļvarkā. Pēc tam arī par brīnumputnu, kas atlidojis. Lūk, ko pastāstīja Ļuba: “Trešdien pievakarē skaļi sāka riet suns. Sākumā nodomājām, ka ciemiņi ieradušies, bet, nē! Skatos, pie dīķa neredzēts liels putns. Pasaucu brāli, nojautām, ka līdzīgs pelikānam. Bet rotveilers riedams arvien tuvojās svešzemju spalvainajam milzenim, divreiz lielākam par gulbi, kurš turklāt izrādījās pietiekami drosmīgs. Atvēra knābi un pāris reizes tik skaļi noklikšķināja, ka suns, ierāvis asti kājstarpē, gļēvulīgi atkāpās. Arī krancis Černuha, skaļi riedams, piebiedrojās un tikpat naski smilkstot atleca malā. Suņi nomierinājās, bet abi Vladimiri iemanījās bez lieka trokšņa pārvietot pelikānu uz aploku, kur tas arī nomierinājās. Mēģinājumi pacienāt ar karūsām beidzās nesekmīgi, Paša, kā mēs viņu nosaucām, pagaidām neizrāda ēstgribu. Visdrīzāk viņam ir nepieciešams laiks, laiks atgūtos no stresa. Acīmredzot kaut kas ir noticis lidojuma laikā, ja reiz tas ir veicis piespiedu nosēšanos. Mēs viņu neatstāsim nelaimē.”

Gaidot saimnieku, mēs trijatā organizējām fotosesiju, par laimi pelikāns neiebilda. Mums pat radās iespaids, ka tas ir pieradināts putns — no cilvēkiem nemaz nebaidās. Kad dusmojas, tad gan knābi atver tik plati, ka tajā varētu ievietot cilvēka galvu. Tāds var atkauties no nelabvēļiem. Pēc fotografēšanas Ļubova piedāvāja apskatīt viensētu ar lirisku nosaukumu “Marija Viola”. Ar vienu hektāru personīgās zemes Rušona ezera krastā pilnīgi pietiek, lai ģimene dzīvotu komfortabli. Dīķis, labiekārtota plud-male, bet māja, pirts un saimniecības ēkas uzceltas ar tādu mīlestību, ka acis nevar ne atraut. Ļuba parādīja savas zosis un pateica: “Putni mūs mīl, vienmēr tuvumā ligzdo — lakstīgalas, strazdi, gulbji. Dzērvju klaigas dzirdamas rītausmā. Reiz slimu stirnu atradām un izārstējām, bet bezkaunīgās lapsas jādzen prom no pagalma. Volodja stāsta, ka arī lūši ir.”

Jauki lauku ļaudis, sarunās ar viņiem vienmēr smeļos spēku: vienkārši, atklāti, labestīgi. Un spītīga pārliecība — jādzīvo brīvībā, paļaujoties uz savu darba mīlestību. Paši nepamanījām, kā rāmā sarunā aizritēja stundas, te arī pie loga apstājās neliels sarkans furgoniņš — saimnieks atgriezās no pilsētas.

Sasveicinājāmies, kā jau seni paziņas, kuri sen nav tikušies. Ļuba sāka rosīties pa virtuvi, bet Vladimirs pirmām kārtām vedināja mani uz Rušona ezera krastu. Es lielīju saimnieku par skaisto viensētu meža malā, bet viņš sūrojās, ka celtniecība ievilkusies — piecus gadus nevar pabeigt darbus. Saimnieka intuīcija neļāva ņemt kredītus. Tāpēc Dedovs arī nav iekļuvis banku parādnieku garajos sarakstos. Patstāvīgi apguvis sirdij tuvo zivkopja profesiju, seniors ar pieticīgo pensiju arī šodien jūtas pilnīgi pārliecināts. Lieliskās divus līdz četrus kilogramus smagās Dedova karpas ātri tiek izpirktas tirgū. Arī cena nav slikta, ezeru zivju Latgalē vairs neatradīsi.

Dvēseles sāpes un sirdsapziņa — mūsdienās ir retas parādības. Pēc visatļautības deviņdesmitajiem gadiem sākās Eiropas Savienības divitūkstošie, bet unikālajam ezeru novadam nekļūst vieglāk. No alkatīgajiem mežizstrādātājiem cieš sili un bērzu birzis, aizaug agrāk ražīgie lauki, turpinās vieglprātīga zemes pārdošana ārzemniekiem, labākie ļaudis atstāj dzimtās vietas... Labiekārtotajā krastā Dedovs parādīja man atzīmes uz melnalkšņiem — apsūdzības liecinieces: piecu gadu laikā ūdens līmenis krasi pazeminājies vairāk nekā par metru. Jaunbagātnieki izdomāja elitāru biznesu ar mazajām hidroelektrostacijām. Liela nauda, pazīstami uz-vārdi, un viņiem nospļauties par Latgales ekoloģiskajām problēmām. “Zaļie” un dabas aizsardzības organizācijas klusē, kurš gan ies tiesāties ar bagātniekiem?

Otra nelaime — trollingistu alkatība. Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur ir likumīga makšķerēšana ar motorizēto peldlīdzekļu izmantošanu mazajās ūdenskrātuvēs, turklāt pat nārstošanas laikā!

Neiedomājams noziegums, un nav neviena, kas varētu to apturēt. Paši ierēdņi, kas iedzīvojas uz dabas rēķina, lobēja korekcijas makšķerēšanas noteikumos. Vladimirs Dedovs pastāstīja, ka pirms gada pašā nārsta laikā viņš saskaitīja uz Rušona ezera pussimtu motorlaivu. Tādi, lūk, saimnieki... Bet mūsu senči nārsta laikā pat neatļāvās zvanīt baznīcas zvanus piekrastes dievnamos. Saucam sevi par eiropiešiem, bet uzvedamies kā barbari. Zivs sāk pūt no galvas, precīzāk nemaz nevar pateikt. Rušonas zvejnieki, īsteni dabas draugi, savāca vairāk par simtu parakstu, pieprasot aizliegt motorlaivu izmantošanu nārsta laikā. Tikai vai būs reakcija?

Apmainoties viedokļiem un nojautām, es un Vladimirs nonācām pie viena secinājuma, ka negaidītais ceļotājs ūdensputns ir planētas globālās sasilšanas kārtējais pierādījums. Šaubu nav: pelikānu no pareizā kursa novirzīja pavasara gaisa siltie slāņi. Viena lieta nav skaidra: kā putns pametis baru, jo pelikāni dzīvo kolonijās jūras piekrastē vai ligzdo ezeros tropu un subtropu zonā.

Sestdien piezvanīju Vladimiram, un, lūk, kā viņš noraksturoja debesu viesi: “Paša kļūst bezkaunīgs, viņam iepatikās karpu dīķis, var iedomāties kāds tur tagad valda sajukums. Aiz skopuma ķer lielākās karūsas, kas rīklē sprūst. Paši sagriežam zivis gabalos, bet pelikāns demonstrē apbrīnojamu ēstgribu. Sākumā mēs viņam palīdzējām, bet tagad domājam, kurp pārvietot. Esam vērsušies pie speciālistiem”.

Tāds sensacionāls stāsts bez traģiskām beigām. Vēl viens cilvēku labestības piemērs. Pelikāns gluži kā zināja, kur iegriezties...

Aleksejs GONČAROVS