Latgales glābšanas Krāslavas variants

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados mūsu pilsētas uzņēmīgākie cilvēki riskēja uzsākt grandiozu projektu, kas tika atbalstīts visaugstākajā līmenī. Tā Krāslavā radās Bērnu sociālās rehabilitācijas centrs “Mūsmājas”, kur tika radīti ideāli audzināšanas procesa apstākļi.

Diemžēl slikti pārvaldītajā valstī sabrukuma procesi turpinās. Krīzes radīto problēmu dēļ patversme bija spiesta pārvākties uz pielāgotām un vienkāršākām telpām, bet atbrīvotā ēka nesen ieguva jaunus saimniekus. Tagad pie galvenās ieejas redzams uzraksts “Rīgas Valsts tehnikums”. Starp citu, profesionālās apmācības sistēmas rašanās mūsu pilsētā saistīta ar Arkādija Petaško vārdu. Tā 2000. gadā Krāslavā tika atvērta arodskola, kas laika gaitā pārtapa par RVT filiāli, kas gatavo kokapstrādes speciālistus. Šī profesija ir pieprasīta ne tikai Latvijā, tā ka jauno Krāslavas nozari var uzskatīt ne tikai par modernu, bet arī par perspektīvu, kas atbilst mūsdienu prasībām. Šajā gadā mācību iestāde ieguva jaunu statusu — Profesionālās izglītības kompetences centrs, tiek domāts arī par eksaminācijas centra izveidi.

Šajā ēkā esmu bijis bieži, sākot ar BSRC “Mūsmājas” atklāšanas dienu, līdz pat tā pārvietošanai. Tehnikuma slieksni pārkāpu ar bažām — pārāk atšķirīga specializācija! Uztraukums drīz pārgāja: jaunie iemītnieki visās lietās izrādījās maksimāli racionāli, jo lielās ēkas katrs kvadrātmetrs tiek izmantots, ņemot vērā tagadējās funkcijas.

Dienas sākumā satiku direktoru Arkādiju Petaško, kad tas precizēja mācību darba plānu ar ražošanas apmācības meistaru Viktoru Šidlovski un galdnieku Raimondu Šidlovski. “Mūsu bijušie audzēkņi, tagad mani palīgi,” ar lepnumu teica vadītājs. “Pedagoģisko kadru jautājumu risinām patstāvīgi, turklāt domājot par nākotni. Lūk, brāļi Vanagi, Āris un Normunds, vēl nav pabeiguši tehnikumu, bet jau neklātienē Daugavpils universitātē ieguvuši ražošanas apmācības skolotāju diplomus. Lieliski puiši, zelta rokas, ir vērts apskatīt viņu diplomdarbu.” Uzklausījis padomu, novērtēju skapi, kuru dvīņubrāļi gatavo pēdējam eksāmenam. Pamatskolas izglītību puiši ir ieguvuši Varavīksnes vidusskolā, lieliski pārvalda latviešu valodu, bet galvenais — atraduši īsto ceļu dzīvē. Viņi aktīvi piedalījās ēkas renovācijā — paši izgatavoja durvis, skapjus, citas mēbeles. Atvainojās, jo bija ļoti aizņemti, šajā dienā gatavajam pasūtījumam bija jānonāk Rīgā. Par tehnikuma tagadējām telpām viens no brāļiem izteicās īsi un skaidri: “Lieliski apstākļi: gaiši, silti, mājīgi.” Otrs papildināja: “Ir viss nepieciešamais aprīkojums, pat datorprogrammas.”

Darba ritmā ļoti aizņemts ir arī direktors: uzmetis skatienu pulkstenim, Arkādijs Petaško atvainojās, ka saru- nai ar korespondentu nevarēs atlicināt vairāk par 15 minūtēm. Pilnīgi pietiekami, un mēs sākumā dodamies ekskursijā. Visur redzama re- novācija — labs kosmētiskais remonts, jaunas durvis, mēbeles. Audzēkņiem — ērtas ģērbtuves, ir dušas telpas, ir vieta, kur uz ātru roku var uzsildīt vai pat pagatavot ēdienu. Pārplānojums minimāls, tomēr viss pārkārtots tā, lai maksimāli bijušā sociālā centra telpas derētu tagadējiem mērķiem.

Plašā aktu zāle pārtapusi par milzīgu kokapstrādes cehu, kur izvietoti darbgaldi, lai pirmā un otrā kursa audzēkņi varētu apgūt ražošanas iemaņas, būtībā ļoti pieprasītas galdnieka un mēbeļu izgatavotāja profesijas. Ēdināšanas bloka vietā pirmajā stāvā ir mašīntelpa. Šurp pārvietota ražošanas līnija, kas iegādāta projekta ietvaros un savulaik izmaksāja 140000 eiro. Drīz paredzēta jaunu projektu ieviešana, kas iet kopsolī ar Eiropas inovāciju procesiem kokapstrādes jomā. Man darbībā parādīja jaunāko ieguvumu — uz stikla, koka un metāla gravējamo automātisko aparātu...

Lekciju zāle ar 30 sēdvietām, krāsošanas telpa, restaurācijas darbnīca, bibliotēka, bet vēl kopmītnes audzēkņiem un pedagogam. Vispārējās izglītības priekš-meti tiek apgūti Varavīksnes vidusskolā, ko arī var uzskatīt par unikālu Krāslavas pieredzi pragmatisma un budžeta līdzekļu ekonomijas ziņā.

Viss pārdomāts līdz sīkumiem, ražošanas cehos ievērojot darba drošības un aizsardzības prasības. Renovācijas procesā ļoti aktīvi atbalsta kā Rīgas Valsts tehnikums, tā Krāslavas novada dome. Pašvaldība pat palīdzēja iegādāties nelielu autobusu.
Kokapstrādes mācību un ražošanas bāze, kā saka, Krāslavā izveidota no nulles. Viena cilvēka īstenotā ideja kļuvusi par visa reģiona perspektīvu un piemēru. Lai cik dīvaini tas skanētu, filiāles vadītājs vislielāko problēmu saskata tajā, ka ... trūkst audzēkņu. Viena lieta, ka likteņa varā pamestā Latgale izmirst, otra — darbaspēks aizplūst uz ārzemēm. “Nav jāļaujas vispārējai panikai, mums pašiem dzīve jāveido savā zemē,” uzskata Arkādijs Petaško. “Mācību iestāde tiek finansēta no budžeta, tehnikuma audzēkņiem ir iespēja saņemt stipendiju līdz 70 latiem. Ar zināšanām un praktiskajām iemaņām, ko viņi iegūst mūsu filiālē, absolventi vienmēr būs pieprasīti darba tirgū, viņiem nedraud bezdarbs.”

Nobeigumā gribas uzsvērt mūsu lasītājiem, lūk, ko: nepieskatītā jaunatne ir problēma, kas draud kļūt krimināla. Tajā pašā laikā Krāslavā ir lieliska iespēja iegūt vajadzīgu profesiju. Par to ne tikai mūsu, bet arī Dagdas un Aglonas novada vecākiem ir vērts padomāt. Mums pašiem ir jāceļ Latgales labklājība.

Aleksejs GONČAROVS