Kā gribu, tā mauju!

Smagajā cīņā par gaismu ar līdzcilvēku atbalstu Marija uzvarēja, bet diez vai viņa iedomājās, ka reiz atkal būs jācīnās, tikai šoreiz problēma cita un likme augstāka — pašas un bērna drošība!

Pēc Marijas stāstītā, pamatus jaunajai bēdai likuši kokmateriālu transportētāji, kuri, lai arī izveda koksni laikā, kad zeme bija sasalusi, tomēr pabojāja Podgurjes servitūta ceļu. Vai nu kravas bijušas par smagu, vai ceļš par vārgu, Mariju tas diez cik neinteresē. Viņa bija pārliecināta, ka vajag nogaidīt un ceļš būs atkal lietojams, jo smilšainais ceļa virsmas segums pats atkopsies. Bet kāds patālāks kaimiņš domāja citādāk un no- lēma rīkoties: kravas vedēju atstājās sliedēs sagāza milzu akmeņus, kurus saveda no tālienes. Turklāt šo darbiņu paveica aptuveni 100 metrus garā ceļa posmā, kas šķērso Marijas zemes īpašumu, un ne tikai tur. Vietām viņš uz ceļa uzbēra būvgružus, uz kuru asajām šķautnēm Marijas darba zirgs nopietni savainoja kāju, un sievietei nācās lūgt veterinārārsta palīdzību. Protams, zirga darbaspēju zudums ietekmēja Marijas ģimenes budžetu, bet vai tad demokrātijas paraugvalstī tas kādam rūp, izņemot viņu pašu un dēlu? Veselības veicināšanas nolūkā Mihails vairs nevar droši skraidīt basām kājām pa smiltiņām, jo ir taču neprāts to darīt uz šāda ceļa.

Arī Marija pati vairs nevar būt droša, ka apavi aizsargās viņas kājas no asajiem metāla gabaliem, kuriem tagad piebikstīts ceļš uz mājām. Arī autovadītāji nevar jūties droši par savu spēkratu rie-pām. Marija laikus pabrīdināja mūs par pārlieku centīgā “ceļu būvnieka” izrakto bedri pašā servitūta ceļa malā, kuras dēļ tajā vietā var piedzīvot nepatīkamu avāriju, samainoties ar pretimbraucošu automašīnu.
Kālab Marija pieļāva šādu patvaļīgu rīcību? Kā bija nepieļaut, ja viņa pati iztiku pelna, strādājot uzņēmumā Krāslavā, savukārt puika mācās Kalniešu pamatskolā. Ja arī dēls pārnāktu mājās agrāk, kā gan bērns spētu apturēt pieaugušu onkuli? Marija dēlēns, kurš mācās Kalniešu pamatskolas 7. klasē, jau piedzīvojis nepatīkamus brīžus šī ceļa sakarā un jūtas ļoti nedrošs. Marija acīmredzot meklēs aizstāvību Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā.

Akmeņu un būvgružu dēļ Marija nevarēja cerēt, ka ziemā kāds grib notīrīt šo ceļu no sniega, un viņai ar dēlu jau nācies brist caur kupenām. Cieš arī viņas lauku īpašums, jo attapīgākie transportlīdzekļu vadītāji pēc sava prāta vai pēc kāda labvēļa silta ieteikuma bija ierīkojuši sev apvedceļu pa Marijas zemi. Kamēr Marijas uzrunātie speciālisti arvien nespēj atrisināt problēmu, viņa savām rokām izcēla visus mazos un lielos akmeņus, kurus viņas ceļa posmā bija izbēris svešs cilvēks. Diemžēl sievietes spēkos nav tos aizvākt projām — akmeņu grēda tagad stiepjas gar ceļa malu.

Ko tad Marija vēlas? Pirmkārt, lai pieaugušie liek mierā viņas dēlu. Otrkārt, lai amatpersonas beidzot sāk rīkoties un ceļš tiek savests kārtībā, proti, ir jāaizvāc visi būvgruži, bet akmeņi jānogādā turp, no kurienes tie ir atvesti. Mari-ja cer, ka publikāciju presē ievēros Krāslavas novada domes deputāti un palīdzēs viņai panākt taisnību.

Juris ROGA