“... Nekad nebūsi svešs”

Atceras Ludmila Voložonoka: “Atmiņā skaidri saglabājusies pirmā diena latviešu grupā, kur es biju visjaunākā. Meitenīte Jana iepazīstināja mani ar trokšņaino kompāniju, un man par pārsteigumu krieviski runājošu meiteņu un zēnu izrādījās vairākums. Ar laiku pati uzprasījos mācīties ģimnāzijā, kur arī sākās nopietna latviešu valodas apgūšana. Un šodien, apritot daudziem gadiem, es turpinu apbrīnot skolotāju Irēnu Zambari, kura nosēdināja mani vienā solā ar meiteni Aigu, kura ne vārda nerunāja krieviski. Otra valoda — divkārša bagātība, un mēs pilnīgi sekmīgi mācījāmies viena no otras. Trešajā klasē es jau brīvi sāku runāt latviski, ceturtajā klasē pazuda akcents. Ar Aigu Baluli turpinu draudzēties arī tagad, kontaktējoties valsts valodā, kas palīdzēja man īstenot sapni.”

Veiksmīgums skolēnu integrācijas procesos lielā mērā atkarīgs no valodu vides. Ludmila atzīstas, ka jau ģimnāzijas vecākajās klasēs viņa sāka domāt tajā valodā, kurā arī runāja, bet latviešu valoda pakāpeniski kļuva par dominējošo. Tāpēc, stājoties nacionālajā augstskolā, valodas problēma nepastāvēja, grūtāk bija izvēlēties fakultāti Latvijas Universitātē. Līdz devītajai klasei viņu interesēja matemātika un dabas zinības, kādu laiku pat sapņoja par ārsta profesiju. Šaubas un pārdomas ļāva izdarīt pareizo izvēli: bioloģija — cilvēka un dzīvnieku fizioloģija — lūk, viņas specializācija! Intuīcija kopā ar darba mīles-tību noteikti dod labu rezultātu. Maģistrantūras pirmajā kursā Ludmila aizrāvās ar zinātnisko darbu, kļūdama par publikāciju (tajā skaitā to, kas ietilpa krājumā “Zinātnei un jaunatnei”) līdzautori. Toreiz viņa iekļuva atlases konkursā, un līdzdalība projektā “ERASMUS” viņai deva iespēju veselu semestri studēt Vācijā atbilstoši neirozinātņu maģistra programmai. Neaizmirstami bija tie četri mēneši, kas pavadīti Eiropas civilizācijas apstākļos! Un atmiņas, kas paliks uz visu mūžu: “Kad piezemējos Brēmenē, lidostā mani sagaidīja vāciete, vārdā Tatjana. Uzreiz noskaidrojās, ka krievu vārdu mazmeitai dāvāja vecmāmiņa par godu cienījamai paziņai no Krievijas. Mēs, studenti, dzīvojām vācu ģimenēs “kā Dieva azotē”. Tas veicināja sekmes mācībās. Sākumā bija tāda kā kautrīguma sajūta, ka esi ārzemēs, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka mācību sistēma Latvijas augstskolās teorētiskajā līmenī iet kopsolī ar Eiropas sistēmu. Tas ir pelnīts kompliments mūsu profesoriem. Man ļoti svarīgi bija apstiprināt un paplašināt galvenās valodas (angļu) zināšanas. Pirmā iepazīšanās ar Vāciju mani patīkami pārsteidza: mūsdienu multinacionālā valsts, ekonomiski attīstīta, kur vienkāršie cilvēki pat ārēji šķiet laimīgi. Radās vācu draugi kolēģi, kuri ar prieku ciemojas Latvijā.”

Tas bija Ludmilas otrais ārzemju brauciens, bet tā gada vasaru viņa pavadīja Lielbritānijā kā algota strādniece. Strādājot fabrikā saskaņā ar nodarbinātības aģentūras norīkojumu, viņa ātri saprata, cik sūra ir viesstrādnieka maize. Brīvprātīgu eksāmenu viņa nokārtoja cienīgi — nopelnīja, sapirka drēbes un turpināja iepazīt pasauli tūrista lomā: Barselona un Kanāriju salas, Roma... Tagad kārta Islandei, par kuras eksotisko dabu viņai stāstīja paziņas. Un, protams, krievu saknes viņu veda uz Ziemeļu Palmiru — Sanktpēterburgu, bet mūsu ceļotājas tālākajos plānos — maršruts uz Melnās jūras piekrasti.

Kopš trešā kursa viņa piepelnījās vienā no zinātniskajiem pētniecības centriem, kur ne tikai krāja nepieciešamo pieredzi, bet arī izvēlējās specializāciju. Tagad krāslaviete ar aizrautību strādā par ģenētiķi Universitātes bērnu klīniskajā slimnīcā. Uzskata, ka viņai laimējies gan ar perspektīvo novirzienu zinātnē, gan ar radošo kolektīvu. Kā saka, darbam laiks, bet dvēsele sauc atpakaļ uz dzimto Krāslavu, kuru Ludmila apmeklē reizes piecas gadā. Ir pārliecināta, ka citas tik jaukas un mīļas pilsētiņas uz planētas nav. Un nožēlo, ka daudzus vienaudžus spēka gados pašrealizācijas vēji izkaisījuši pa visu plašo pasauli. Pasaule ir šaura, un Ludmila pastāvīgi satiek savus novadniekus gan Latvijas galvaspilsētā, gan ārzemēs. Turklāt tic savas bērnības pilsētas nākotnei: “Ar Krāslavu nekas slikts neatgadīsies, te vienmēr bija un būs patrioti, kuru sirdis piederēs mazajai dzimtenei,” ar pārliecību sacīja Ludmila. “No-baudījuši sūro maizi svešumā, mājās atgriezīsies cilvēki, bagātināti ar teoriju un praksi, lai pierādītu, ka var sekmīgi strādāt arī provincē — gan lauksaimniecības biznesā, gan komercijā, bet vēl attīstīt informatīvās tehnoloģijas un pievērsties tūrismam un izklaides sfērai. Mans paziņa Artūrs, iepazinis pasauli ar acīm un tulznām, atgriezās dzimtenē, un es ticu, ka viņa projekts būs veiksmīgs. Arī manas draudzenes, kurām ir savas ģimenes, pat tagadējos krīzes apstākļos Krāslavā jūtas pilnīgi pārliecinoši. Viss ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem un mērķiem, kurus viņi izvirza. Nezinu, kā mana karjera virzīsies tālāk, bet arī nelabvēlīgā variantā necik nebaidīšos atgriezties Krāslavā. Kāpēc neaudzēt īstus tomātus? Apšaubāmas kvalitātes importa dārzeņus esam atēdušies.

Pārvarēt bērnības pilsētas maģisko spēku nav iespējams, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās uzplaukums kļūst aizvien redzamāks. Krāslavā dzīvo īpaši cilvēki. Te, iespējams, slēpjas likumsakarība: jo mazāka apdzīvotā vieta, jo tuvāki cilvēki. Krāslavā tu nekad nejutīsies svešs.”

Kad mūsu saruna ievirzījās par vaļaspriekiem, tad mana neparastā sarun- biedre atklāja vēl vienu noslēpumu: “Ar prieku apmeklēju nodarbības kosmetoloģijas koledžā. Pirmkārt, katrai sevi cienošai sievietei jāizskatās skaistai, bet, otrkārt, rezerves profesija dzīvē noderēs.” Protams, es nepalaidu garām iespēju par gatavoto publikāciju pastāstīt cienījamajai pedagoģei Irēnai Zambarei. Un viņa man pateica šādus vārdus: “Zinu ne mazums piemēru, kad spējīgi bērni slinkuma dēļ laupīja sev perspektīvu. Ludmila ar mērķtiecību un čaklumu realizēja savu skolas sapni. Lieliska meitene, ar tādiem absolventiem lepojas gan ģimnāzija, gan mēs, skolotāji.”

Aleksejs GONČAROVS