Nadežda

Novada vispārizglītojošo skolu tautas deju kolektīvu skate neiztika bez pārsteiguma. Visi pieci “Varavīksnes” skolas deju kolektīvi izpelnījās atzinīgu žūrijas komisijas vērtējumu — otrās pakāpes diplomus! Intriga slēpjas tajā apstāklī, ka Nadeždai Adamovičai tas bija pirmais dzīvē eksāmens uz skatuves deju kolektīvu vadītājas lomā, bet debija bija sarežģīta ar to, ka krievvalodīgie skolēni sacentās ar latviešiem kā līdzīgi ar līdzīgiem. Sasniegtais līmenis — reālas integrācijas iepriecinošs piemērs, bez ārišķīgas politiskas tarkšķēšanas, kas pēdējā laikā jau pārāk tracina sabiedrību. Mēs visi gribam lepoties ar Latviju: plaukstošu, dziedošu, dejojošu. Tikai nevajag apzināti sanaidot tautas...

Ikvienu panākumu pamatā ir neatlaidība, un jo grūtāk, jo interesantāk, tagad saprot Nadežda. Ļoti svarīgi vēl atrast savu dzīves ceļu. Un te viņai palīdzēja dzimtā Krāslavas “Varavīksnes” skola. Vai tā nav laimīga apstākļu sakritība nokļūt eksperimentālajā klasē ar padziļinātu latviešu, angļu valodas, mūzikas un deju apgūšanu! Kopš jaunākajām klasēm viņa iemīlēja dejas — tautu un mūsdienu, ar sajūsmu vērojot aizrautīgo pedagoģi Irēnu Fjodorovu. Toreiz viņa pat nevarēja iedomāties, ka kļūs par viņas dzīves darba turpinātāju. Radošā stafete pārņemta ar cieņu: no piecpadsmit kolektīviem, pavasara skates dalībniekiem, tikai viens izpelnījās augstāko novērtējumu. Piecas otrās vietās pilnīgi pamatoti var uzskatīt par Nadeždas teicamu debiju. Skolu deju ansambļu nosaukumi — “Liesmiņa”, “Daugaviņa”, “Varavīksnīte”, “Mārīte”, “Madariņa” — ir to radītāju sirds siltuma sasildīti. “Ar to man ir par maz, jaunajā mācību gadā būs sestais tautas deju kolektīvs. Pienāks laiks, un uz skatuves iznāks dejotāji — vecāko klašu audzēkņi. Un skolas tradīcija turpināsies,” atzīstas Nadežda. “Skolā tam ir viss nepieciešamais — tautas tērpi, zāle un aizrautīgu pedagogu kolektīvs.”

Nadežda apgalvo, ka sākums bijis grūts. Dejas, tāpat kā sporta nodarbības, prasa īpašu fizisko sagatavotību — ne visi to iztur. Un tas nav vienkāršs uzdevums aizraut meitenes, bet jo īpaši zēnus ar modernajām dejām. Te daudz kas atkarīgs no pedagoga personīgās pievilcības, ar ko Dievs dāsni apveltīja Nadeždu. Šobrīd problēmu ar deju kolektīvu komplektāciju nav. Atbildīgais eksāmens uz skatuves tikai pielēja eļļu radošuma un aizrautības ugunī. Savu audzēkņu uzstāšanos vadītāja vēroja, atrodoties aizkulisēs. Un pirmais uztraukums drīz norima: nav sliktāk par citiem! Ne jau velti tik daudz darba ieguldīts, gatavojoties skatei. Iesācējai deju skolotājai palīdzēja visi: kolēģi pedagogi, direktora vietniece Eva Bojarčuka un it īpaši koncertmeistare Nadežda Tadello, kura ilgus gadus strādāja ar Irēnu Fjodorovu. Dejošanas kultūra “Varavīksnes” skolas audzināšanas procesā tradicionāli ieņem sevišķu vietu. Vairākuma kultūras pasākumu rota ir tautu dejas — krievu, latviešu, baltkrievu, kā arī modernās. Paaugstinās sarīkojuma deju popularitāte, bet tas jau pateicoties abu pedagogu — Nadeždas Adamovičas un Ivana Lukšas — pūliņiem. Cilvēkā visam ir jābūt skaistam... Valsis un tango valdzinās cilvēku sirdis, kamēr turpināsies dzīve uz planētas.

Uz jautājumu “Par ko kļūt?”, kas nodarbina vecāko klašu audzēkņus, Nadežda atrada atbildi vispiemērotākajā momentā — pirms izlaiduma eksāmeniem. Kādu reizi direktora vietniece Eva Bojarčuka piedāvāja divpadsmito klašu audzēkņiem uz dienu aizvietot skolotājus un vadīt vairākas mācību stundas jaunākajās klasēs. Toreiz Nadežda saprata — tas ir mans! Sākumklašu skolotājas un deju kolektīvu vadītājas diplomu saņēma Rēzeknes augstskolā. Viņa ne tikai pati atgriezās uz dzimto Krāslavu, bet arī atveda vīru, turklāt ne parastu, bet ar triju augstskolu diplomiem. Piecus gadus nostrādāja par audzinātāju pirmsskolas mācību iestādē, visbeidzot viņai tika piedāvāts papildināt savas skolas pedagogu saimi, kas sagādāja lielu prieku. Te arī noderēja perfektās valsts valodas zināšanas latviešu tautas dejas mākslas apgūšanai. No prieka darīt iemīļoto darbu sāksi ne tikai dejot, bet arī dziedāt. Aug meitiņa Samanta, jaunā ģimene sapņo par savu māju. Viss sākas ar sapni...

Uztrauc viens: tukša kļūst Latgales nomale, šī nelaime nepagāja secen arī pilsētai Daugavas ielokā. Vairākums viņas klasesbiedru izklīda plašajā pasaulē, taču Nadežda, pārvarējusi personīgo šaubu krīzi, nonāca pie stingras pārliecības, ka jādzīvo mājās! Labāk sagaidīt pārmaiņas te, kaut arī ar pieticīgu algu, nekā mazgāt traukus ārzemju bārā, ja tev ir augstākā izglītība.

Ģimene, iemīļotais darbs, dzimtās sienas, draugi, iespēja ceļot — vai tā nav laime? Arī ilgi gaidītais Krāslavas uzplaukums vieš labas cerības, ka pilsētniekiem ir jāatgriežas mājās. Ja valsts atdzimšanas procesi nenotiek no augšas, atliek tikai vienīgā iespēja cīnīties par veselā saprāta triumfu katrā pilsētā, ciematā. Neviens, izņemot mūs pašus, neizglābs Latgali. Šodien kā nekad svarīgi apzināties, ka tev jākalpo dzimtajam novadam.

Ar šādu abpusēju secinājumu arī beidzās mūsu pirmā iepazīšanās. Neviļus nodomāju: tādi cilvēki spēku un gadu plaukumā arī ir Latvijas cerība.

Aleksejs GONČAROVS