Savam bērnam — visu labāko

Lai gan kopumā ir liels audzēkņu skaits — 100 bērnu no Indras, Robežniekiem un Piedrujas, izlaiduma šogad nebūs.
”Mēs ne katru gadu uzņemam jaunus audzēkņus katrā nodaļā, tāpēc veidojas situācija, kad izlaiduma klases nav,” skaidro direktore. “Nav tik daudz finansējuma, skolotāju, arī bērnu trūkst, lai katru gadu uzņemtu jaunas klases. Ar to visu ir jārēķinās. Šobrīd mums darbojas trīs dejotāju klases un piecas — mākslinieku. Nā-kamajā gadā izlaidums būs gan dejotājiem, gan māksliniekiem.”

Pēcpusdienā skolā kūsā dzīvība, tālab bērnu darinājumus labāk aplūkot dienas pirmajā pusē, kad to var izdarīt bez steigas. Tiesa, ne visus, jo skolas audzēkņi piedalās dažādās izstādēs un skatēs. Piemēram, šajās dienās Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs sadarbībā ar Krāslavas BJC un kultūras namu piedāvā apmeklēt novada izglītības iestāžu audzēkņu veidoto instalāciju brīvdabas izstādi “Pavasara brīnumi parkā”. Parkā apskatāmi arī Indras mākslas skolas audzēkņu darbi, kuru koncepcijas pamatā ir logs, caur kuru var ieraudzīt sauli.

Ērika: “Mūsu jaunie mākslinieki jau zīmē uz auduma noformējumu Latgales vainagam. Plā-nojam izstādi ”Mana dzeltenā saule”, kurai savus darbus zīmē ne tikai mūsu bērni, bet esam pieaicinājuši arī bērnus no Kraujas (Kraujā atrodas Naujenes mūzikas un mākslas skola), kā arī ceram uz Krāslavas un Dagdas mākslas skolu audzēkņu atsaucību. Ne mazāk aktīvi ir mūsu dejotāji. Bijām ar bērniem moderno deju skatē, gatavojāmies jauniešu deju kopas “Indra” 5 gadu jubilejai 14. aprīlī.”
Indrā gadījās sastapt mammu un dēlu, kuriem Indras mūzikas un mākslas skola ir bezmaz otrās mājas. Pajautāju, ko viņi domā par šādas iestādes nozīmi laukos?

Mūzikas un mākslas skolu Māris sāka apmeklēt faktiski bērnībā. Jaunietis atceras, ka pašos pirmsākumos viņam tas nekādu prieku nesagādāja, bet šodien ne mirkli nenožēlo, ka klausījis vecākus. Ja laukos būtu bijusi cita iespēja, piemēram, futbola vai volejbola komanda, kas tiek trenēta profesionālā līmenī, tad visticamāk viņš būtu izvēlējies to. Starp citu, ne visi Māra klasesbiedri apmeklēja mūzikas un mākslas skolu, bet katram bijuši savi ie- mesli, kāpēc turp neiet. Māris pabeidza gan dejošanas, gan mākslas nodaļu un apgalvo, ka viņam ielikta tik spēcīga bāze, ka pie vēlēšanās varēs dejot jebkurā kolektīvā: “Domāju, jebkurā Rīgas deju kolektīvā mani uzņems bez pro-blēmām, pateicoties tam, ko esmu apguvis mākslas skolā un deju kolektīvā ”Indra”.”

Jaunietis lauž izplatīto stereotipu, ka mūzikas un mākslas skolas dēļ pazeminās sekmes. Laiku tas gan prasa, bet tamdēļ viņš nekļuva nesekmīgs un vidējā atzīme 1. semestrī bija 8,9 balles. Lielisks rezultāts!

“Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka laukos it sevišķi vecākiem ir jāizmanto jebkura iespēja, lai visu labāko dotu savam bērnam,” uzsver jaunieša mamma Anžela. “Kas šodien ir Ls 1,50 mēnesī? Tas gandrīz bez maksas! Ir jāizmanto šī iespēju attīstīt sava bērna dotības. Otrs, kas mūsu ģimenei šķita svarīgs, saistās ar faktu, ka Indrā ir krievvalodīga vide. Esam krieviski runājoša ģimene, mums bija jāmeklē integrācijas ceļi, lai dēls labāk apgūtu latviešu valodu, jo mums rūp viņa nākotne. Palaidām latviešu klasē, pie katra latviski pateikta vārda es ķēros kā pie sal-miņa. Plus sazināšanās ar cilvēkiem — mums bija svarīgi, lai dēls uzturas izglītotu cilvēku vidē, lai šis loks būtu iespējami plašāks. Indras mākslas skolā strādā augtas kvalifikācijas speciālisti, lieliski cilvēki. Skolotājs Māris Susejs vien ko ir vērts! Daudzi bērni skolu apmeklē tikai viņa dēļ, jo tas ir neordinārs cilvēks, par kuru “Ezerzemē” vajadzētu uzrakstīt rakstu.

Kad mans dēls pabeidza Indras mākslas skolu, tajā vairs nebija mūzikas nodaļas. Ja būtu, viņš ar prieku būtu mācījies tālāk. Jā, sākumā mums bija nedroši mēģinājumi aizmukt no skolas, jā, nācās runāt ar dēlu, skaidrot ieguvumus. Uz dejām viņš vispār negribēja, mēs sarunājām ar skolotāju, ka tikai pastāvēs pie durvīm un paskatīsies, kā dejo citi bērni. Bet, kad durvis vecāku priek-šā aizvērās, viņš palika viens pret vienu ar skolotāju un grupu bērnu, loģiski, ka gāja dejot. Sākumā pierunājām apmeklēt trīs nodarbības, tad vienojāmies par pāris nedēļām, mēnesi, un tā viņš tajā ievilkās. Bērns auga un vairs neuztvēra to kā mokas. Viss atkarīgs no tā, kā ģimenē nostāda. Nevar būt tā, ka dari, ko gribi. Tad bērns izmantos vieglāko ceļu, bet izaudzis pārmetīs, sak, ko jūs mani nesūtījāt apgūt interesantas un dzīvē noderīgas lietas!”

Skolas direktore pilnīgi piekrita šim viedoklim un piebilda, ka mākslas skolā valda no televizora un datora atšķirīga vide, kas patiesībā ir daudz saistošāka. Diemžēl reti ir tādi piemēri, kad Indras mākslas skolas beidzēji stājas speciālajās mākslas skolās, jo viņu vecāki baidās par tālākā darba iespējām. Viņiem šķiet, ka atvases ar deju un mākslu nevarēs pelnīt iztiku savām ģimenēm.

Juris ROGA