Dariet, kas jums dots, ar mīlestību

Pēc maģistrantūras beigšanas Daniēla aizstāvēja disertāciju, kuras tēmu noformulēja pati. Tajā psiholoģe salīdzināja ticīgo ģimeņu laulību un ģimeņu, kurās ticību nepraktizē, laulību. Daniēla pastāvīgi pilnveido savu profesionālo līmeni, piedalās starptautiskajās zinātniskajās psihologu konferencēs. Maija beigās viņa uz nedēļu brauks uz Vāciju, kur pārstāvēs Latviju un kur pastāstīs visu par Latgales bērniem. Savās uzstāšanās psiholoģe dalīsies Aglonas novadā uzkrātajā pieredzē. Patlaban mana sarunbiedre strādā kā skolas psiholoģe un konsultante ģimenes jautājumos.

Psihologa darbības sfēra ir tāda, ka cilvēki vēršas pie viņa ne jau ar prieku. Uz speciālista kabinetu cilvēks nāk ar problēmām, ar kurām viņam pašam tikt galā jau ir sarežģīti. Klienti ir dažādi, taču viņus vieno tas, ka visiem nepieciešama palīdzība. Daniēla nevis vienkārši konsultē, bet tieši sniedz palīdzību, redzot savā priekšā cilvēku, kurš, kā viņa pati saka, ir jāmīl. Ar Daniēlu Annu Piļščikovu mūsu saruna notika viņas darba vietā Aglonas bērnu brīvā laika pavadīšanas centrā. Sarunas laikā psiholoģe skāra mūžīgus un vienmēr aktuālus jautājumus, kas skar atsevišķu personu, ģimeni, laulību, bērnus, mīlestību un draudzību. Es uzmanīgi klausījos, pierakstīju un ar labpatiku pastāstīšu par profesionāļa pieredzi un novērojumiem. Iespējams, kaut kas noderēs arī jums.

Esiet atbildīgi cits par citu

Mēs dzīvojam lauku apvidū, un tas nosaka to problēmu raksturu, ar kurām vēršas pie manis. Mūs pieradina pavadīt dzīvi eiforijā. Taču pie manis nāk reāli cilvēki, nevis no pasakainās reklāmas. Un savā priekšā es redzu nevis laimīgus, bet dūšu zaudējušus, pazemotus, vīlušos cilvēkus. Viņi atrodas pesimistiskā noskaņojumā. No kurienes būt priekam un optimismam? Vai pēdējos desmit gados laukos parādījies daudz jaunu un inteliģentu ģimeņu? Un ja atbrauc, tad kāpēc? Tāpēc ka pilsētā zaudēja darbu, nav naudas, lai samaksātu par dzīvokli utt. Nākas cīnīties par eksistenci.

Tālāk seko ķēdes reakcija. Mājās valda sarežģīta situācija, attiecības starp vecākiem saspīlētas, bet bērni reaģē uz šo konfliktu, turklāt ļoti sāpīgi, jo viņiem gribas, lai mājās viss būtu labi, bet tas nozīmē, ka visam jābūt labi starp māmiņu un tēti. Bet, kad harmonija ģimenē ir izjaukta, mēs krītam galējībās, nemēģinot vai neprotot izanalizēt, kādēļ tika sarautas attiecības. Turklāt pieļaujam kļūdu, kad gribam izārstēt slimību, nenoskaidrojot cēloni, bet tikai likvidējot simptomus. Es uzskatu, ka sākumā jāmeklē cēlonis, kādēļ radusies problēma. Kāpēc bērns neapmeklē skolu, nevar nosēdēt četrdesmit minūtes, visu pamet un aiziet? Vecākiem jāiemācās saprast, ka tā nav bērna vaina, bet viņa reakcija uz to, kas moka ikdienā. Tā viņš iekšēji pārdzīvo notiekošo ģimenē un sabiedrībā. Bērnu tas uztrauc, bet kas būs vēlāk? Ar viņu notiek tas pats, kas ar pieaugušajiem. Taču bērni diskomfortu pārcieš sliktāk. Reizēm mēs taču viņiem uzveļam gan savas problēmas, gan savu atbildību par tām sarežģītajām attiecībām, kas saasināja situāciju ģimenē, padarot tās locekļus nelaimīgus.

Tāpēc te rodas nepieciešamība sniegt konsultācijas dzīvesbiedru pāriem. Izskaidrošu to ar izplatītu piemēru. Reizēm mēs uzskatām: ja kāds no dzīvesbiedriem lieto alkoholu, tad jāārstē tas, kurš sirgst ar alkoholismu. Taču ir laba paruna: “Viena malkas pagale nedeg.” Mēs ne vienmēr apzināmies, ka lietot alkoholu cilvēku bieži vien spiež otrā pusīte. Tāpēc uz problēmu jāraugās no divām pusēm un jāizlemj, cik reāli mēs esam kā pāris un vai varam tālāk būt kopā. Un kā es, kuram nav slimības, varu palīdzēt savam dzīvesbiedram vai dzīvesbiedrei mūsu dzīves grūtajā periodā.

Kad mācījos Vācijā, tad strādāju par praktikanti ģimenes centrā, kur konsultēja ģimeņu pārus, un salīdzināju viņu un mūsu problēmas. Pie mums problēmu pamatā starp dzīvesbiedriem ir sociālā neapmierinātība. Raugoties uz tiem klientiem, es domāju, ar kādiem gan sarežģītiem terapeitiskiem gadījumiem nākas sastapties. Lūk, atnāk jauns pāris. Piedzimis bērns, un dzīvesbiedri nevar atrast neko kopīgu savā starpā. Sieva koncentrējusi uzmanību uz savu mazuli. Vīrs palicis malā. Lieta nonāk tiktāl, ka ģimene pēc pusotra gada izjūk. Taču viņi viens otram devuši solījumu būt kopā. Kad dzīvesbiedri saprot, ka paši nespēj tikt galā, vēršas pie psihologa. Taču šī vizīte ne vienmēr nozīmē to, ka pāris dzīvos tālāk kā ģimene. Bet pat tad, ja viņiem vienīgā izeja ir laulības šķiršana, psihologs palīdzēs dzīvesbiedriem veikt laulības šķiršanas procesu civilizēti. Tas ir ļoti svarīgi bērniem, kuri nedrīkst ciest tāpēc, ka vecāki izšķīrušies. Tas ir vajadzīgs arī pašam pārim, lai turpmāk visi varētu saglabāt labas, cienīgas attiecības.

Mēs bieži uzdodam jautājumu, kāpēc divi cilvēki, kuri kādreiz nolēma izdarīt nopietnu soli dzīvē, pēkšņi nolemj šķirties? Iemesls tāds, ka, stājoties laulībā, jaunie cilvēki neapzinās, ka līdz ar to viņiem jāuzņemas zināmas tiesības un pienākumi. Brieduma gados pāri spējīgi uz gatavākiem lēmumiem, kompromisiem, kad viņi mēģina saglabāt laulību.

Mūsu valstī pašlaik ir daudz vīriešu un sieviešu, kuri dzīvo kopā bez oficiāli reģistrētām attiecībām. Tā ir tā saucamā “čemodāna” pozīcija. Vienmēr ir solis atkāpties: paņem mantas un aizej. Neviens nav piesiets otram. Laulība — tā ir atbildība. Taču mūsu sabiedrības morāle ir tāda, ka šo atbildību neviens negrib uzņemties.

Laulības dzīve — kā deja

Kā ir ar bērniem šajā situācijā! Te jāsaprot, ka pāris tiek radīts ne jau bērnu dēļ. Nekad nav jādomā, ka bērni ģimenē vajadzīgi tikai tāpēc, lai būtu kā savienotājposms starp vecākiem. Cik daudz pāru ar lielu kopīgu stāžu sāk ciest, kad bērni izaug, kļūst par pieaugušiem cilvēkiem un, dabiski, aiziet no mājām. Kāpēc? Tāpēc ka viņi neprot dzīvot divatā kā pāris, viņiem vairs nav nekā kopīga. Visa uzmanība bija koncentrēta uz bērniem. Taču bērni kopā ar mums atrodas tikai kādu laiku. Bērni mums doti, lai viņus audzinātu, izskolotu, dotu izglītību, tādas vērtības, kurām sekojot viņi spēs kļūt par patstāvīgiem cilvēkiem un pilnvērtīgām personībām. Bet tālāk jāprot atlaist bērnus. Atkārtoju, mēs savienojam savas dzīves nevis bērnu, bet gan mīlestības dēļ, papildinot viens otru. Bērni — tas ir mūsu mīlas auglis.

Kopdzīvi var salīdzināt ar tango deju. Mēs gan spiežam sev klāt partneri, gan palaižam viņu vaļīgāk, bet pieturam attālumā ar pirkstiņiem, jūtam viņa elpu, pieskārienu. Un mums nav tiesību spiest partneri, ierobežot viņa kustības. Katram taču ir sava personīgā telpa, savi draugi, savi vaļasprieki. Mums ir jāuzvedas kā dejā: gan jātur tuvu, gan jāatlaiž, dodot brīvību. Citādi nemaz nevar būt.

Bieži visas nelaimes pārim sākas ar to brīdi, kad galvā top noteikts tēls, pēc kura viņi grib veidot otru. To darīt nedrīkst. Kļūda rodas tāpēc, ka savās attiecībās mēs pārkāpjam robežas: vai kaut kur pārāk piespiežam, vai vispār palaižam.

Strādā pats ar sevi

Ģimenē sievietes mīl audzināt. Mēs audzinām ne tikai bērnus, bet arī vīrus. Uzņemamies viņu pienākumus, pat iniciatīvu, kam jānāk no vīrieša. Turklāt sieviete rīkojas kā diktators, nepajautājot, vai vīrs piekrīt, lai ar viņu tā rīkotos. Vēlāk sievas pauž neapmierinātību, kāpēc laulātais draugs dienām ilgi gulšņā uz dīvāna televizora priekšā. Tas pats sakāms arī par zēnu audzināšanu. Par kādiem cilvēkiem mēs audzinām savus dēlus? Pieredze rāda: ja tēva lomu uzņemas māte, no viņiem izaug vīrieši, kuri nav spējīgi uz rīcību, par ko būs jāuzņemas atbildība. Īpaši tas sakāms par izirušām ģimenēm, kurās sieviete viena audzina bērnus.

Sievietes biežāk vēršas pēc palīdzības pie psihologa. Taču ar vīriešiem ir vieglāk strādāt. Viņi konkrēti izsaka savu problēmu, zina, ko grib. Sievietes ir mazāk elastīgas. Viņām patīk skaisti “sasaiņot” savas dzīves grūtības, bet uzklausīt padomu no malas viņām izdodas sliktāk.

Gribu norādīt, ka es nedodu padomus klientiem. Mana darba rezultāts vērsts uz ko citu. Manās rokās ir zināšanas un metodes. Un es tās izmantoju, lai palīdzētu cilvēkam saprast, kas notiek viņā un ap viņu. Cilvēks var atrasties stāvoklī, kad viņš vēl nav nobriedis, lai patstāvīgi apzinātos savu problēmu. Es piedāvāju problēmsituāciju risinājuma variantus, no kuriem klients pats izvēlas to, kas viņiem ir piemērots. Es tikai palīdzu saprast problēmu ar saviem psihologa instrumentiem.
Ja cilvēks atnāca pie manis, tas nozīmē, ka viņš ir gatavs strādāt. Tas ir, viņš pats atbild uz savu sasāpējušo jautājumu, jo neviens cits, izņemot mūs pašus, nezina tik labi savu iekšējo pasauli, kā mēs paši. Es vienkārši palīdzu izjust, uz ko katrs ir spējīgs šajā brīdī.

Klausieties bērnus

Bieži strīdu, domstarpību, konfliktsituā-ciju iemesls ir agresivitāte. Mēs pārnākam no darba noguruši un aizkaitināti. Tas ir pilnīgi dabisks cilvēka pagaidu stāvoklis. Un te svarīgi ir atrast pareizo metodi, lai apslāpētu šo agresiju. Var aiziet uz sakņu dārzu, izravēt dobi, un viss pāries. Dažs labs apmeklēs sporta zāli, arī tas būs labi. Bet kas būs ar tiem, kuri nolems “pieveikt” agresiju ar alkoholu vai kautiņu? Visdrīzāk dusmas un neapmierinātība tikai pieaugs.

Taču ir arī mākslīgā agresija. Tas visbiežāk notiek ar bērniem datorspēļu, kā arī filmu dēļ, kas neatbilst vecumam. Bērns nedrīkst skatīties vardarbības un cietsirdības ainas. Katram vecumam ir savs līmenis, ko un kad var. Internets kā virtuālā pasaule attīsta agresiju, jo šī pasaule ir cietsirdīga un tāla no realitātes. Tur var slepkavot, būt neslepkavotam un turēt rezervē vēl desmit dzīvību. Un tas ir ļoti bīstami, jo bērnam netiek ieaudzināts priekšstats par reālo pasauli.

Vecākās paaudzes atceras savu bērnību kā jautru un azartisku sporta spēļu kaleidoskopu. Vasarās skolās bērni strādāja praksē mācību un izmēģinājumu lauciņā. Tur bija jāstrādā. Bet pārgājieni jebkurā gadalaikā! Viņi daudz kustējās un ar fiziskiem vingrinājumiem nemanot pazuda agresija. Tagad bērni piekopj mazkustīgu dzīvesveidu, un tas draud ar sekām, par kurām es runāju iepriekš. Datorspēles uzkurina, nevis izlādē agresiju.

Otrais bērnu agresivitātes iemesls izskaidrojams ar viņu bezspēcību apkārt notiekošajā. Vecākiem radies konflikts, viņi noskaidro attiecības, bērns redz un saprot, taču vēl nevar būt ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu, lai izteiktu savu viedokli. Tāpēc viņš noslēdzas sevī. Ja bērns mēģinās nostāties starp vecākiem, tad viņš gūs vēl lielāku traumu ar pamācībām, ko daudzi vecāki uzskata par audzināšanu. Taču audzināšana ir pastāvīga spēle. Pieaugušajiem jāiemācās iesaistīt bēr-nu spēlē kā pilnvērtīgu ģimenes locekli. Bērnu nedrīkst pazemot un neuztvert nopietni. Ar bērnu jārēķinās un jāprasa viņa viedoklis. Pieņemsim, jūs gribat pirkt dēlam vai meitai gultu. Aprunājieties ar bērniem, ko viņi grib, lai paši izvēlas.

Pašlaik daudzas ģimenes nav sevišķi pārtikušas. Taču tas nenozīmē, ka vajag no visa atteikties. Ne vienmēr jāsaka, ka mums visu laiku kaut kā trūkst. Par to var teikt arī pozitīvi. Iemācieties runāt nevis par to, kā nav ģimenē, bet par to, kas ir. Apspriediet to ģimenes lokā, ko jūs varat darīt ar tiem simts latiem, kas jums pašlaik ir, nevis ar tiem divsimt latiem, kuru jums nav.

Es atceros vienu ģimeni, kurā bērnam nedēļā deva piecdesmit santīmus kabatas naudas. Vecāki prata iedomāties situāciju tā, ka zēns nejutās apdalīts. Viņš teica: man ir “veseli piecdesmit santīmi”, nevis “tikai piecdesmit”.

Nospraudiet reālus mērķus

Neticiet reklāmai, kas jau iepriekš mums sola nereāli labu dzīvi. Neizvirziet bērniem tādus mērķus, kas viņiem noteikti nav sasniedzami. Bērns nesapratīs, kādēļ viņam jācīnās. Vai tad visiem ir nepieciešama augstākā izglītība? Vai tad sliktāk būt par labu krāsotāju, pārdevēju, santehniķi? Meitenēm, kuras apgūst pavāra profesiju, es saku, kas tas ir vareni, taču jābūt tādam pavāram, lai viņas varētu ņemt darbā jebkurā vislabākajā restorānā, jo daudziem iegūt labu kvalificēta strādnieka specialitāti ir arī reāls mērķis, nevis augstākā izglītība pēc vecāku vēlēšanās.

Visam ģimenē ir jābūt pārdomātam un apsvērtam. Ģimenei ir jāzina, uz ko spējīgs viņu bērns, bet kas viņam nav pa spēkam. Izvēloties saviem bērniem nākotni, vecākiem precīzi jāiedomājas, ka šajā nākotnē dzīvos nevis viņi, bet viņu bērni. Tāpēc būtu pareizi neizdarīt izvēli bērna vietā, bet ievirzīt viņa darbību vajadzīgā gultnē, kur viņš varētu izrādīt un attīstīt savus talantus, noslieces, vēlmes, kas nepieciešamas viņam nākamajā profesijā.

Ģimene ir visa sākums un gals. Ģimene var dot bērnam labu audzināšanu, bet var arī sakropļot. Cik daudz novērots gadījumu, kad vecāki (lai arī neapzināti) nodara sāpes saviem bērniem, jo mums nav pareiza priekšstata, ko nozīmē mīlēt. Mīlestība — tā nav vecāku pašapliecināšanās. Taču nedrīkst slēpt bērnus no pārbaudījumiem — siltumnīcas apstākļos bērns neiemācīsies dzīvot un vēlāk cietīs. Bērniem nepieciešama tāda mīlestība, kas viņus spārnos un padarīs laimīgus. Respektīvi, arī viņi mīlēs tā, lai cilvēki, kuri atrodas blakus, justu to.

Vai jūs zināt, cik mīlestības var dot daudzbērnu ģimene! Diemžēl ģimene pat ar trim bērniem mūsu sabiedrībā tiek uztverta kā paradokss, kā negatīvisms. Latvijā nav daudzbērnu ģimenes kulta. Bet vai ir kas normālāks un dabiskāks par to, ka dāvāt dzīvību? Būtu ļoti pareizi valstij un sabiedrībai paaugstināt ģimenes statusu vispār un konkrēti daudzbērnu ģimenes statusu. Ģimenei jākļūst par vērtību kategoriju.

Draudzība ir jākopj

Daniēla uzskata, ka draudzība ne tikai augstu jāvērtē, bet arī jākopj. Ja sāk plaukt jauna draudzība, pastāvīgi laisti to. Ja kaut kas nesokas, pajautā, kas vajadzīgs. Ļoti viegli ir noslēgties no visiem un palikt vienam. Nedēļas laikā var zaudēt visus draugus. Vienkārši pārstājiet zvanīt vai atbildēt uz zvaniem. No otras puses, lai labi noskaņotu pret sevi cilvēkus, jāizdara kas neparasts. Atsūtiet īstu atklātni pa pastu, nevis pa Internetu. Un jūs redzēsiet, kāda būs reakcija. Daniēla pastāstīja, ka kāds viņas paziņa izdomāja tādu joku. Visnegaidītākajās vietās viņš lika zīmītes ar komplimentiem. Tas varēja būt kastrolis vai ledusskapis. Atver to, bet tajā pārsteigums! Patīkami.

Daniēlai ir daudz draugu Vācijā. Kādu reizi viņi sagatavoja Daniēlai lielisku dāvanu dzimšanas dienā. Vajadzēja tikai atlidot uz Frankfurti, kur lidostā viņu gaidīja viss kurss. Bijušie kursabiedri un īstie draugi uzdāvināja Daniēlai ceļazīmi uz Maltu. Daniēla ir pārliecināta: jo lielāku uzmanību mēs veltīsim viens otram, jo vairāk mums būs draugu. Bet tā nav vientulība. Tā ir liela laime.
Nobeigumā Daniēla pateica šādus vārdus: “Jāsaprot, ka pasaulē vietas diezgan. Ne jau es glābju pasauli. Es tikai esmu skalpelis ķirurga rokās. Mums nav taisnība, ja domājam, ka esam visam sākums un gals. Mēs tikai esam niecīgs posms milzīgajā pasaulē. Bet dzīve ir jānodzīvo tā, lai par tevi cilvēki pateiktu visvienkāršākos vārdus: cik labs viņš bija cilvēks! Taču tas ir arī visaugstākais mūsu dzīves vērtējums. Nav jādomā, ka mums ir jābūt dižām personībām. Vienkārši dariet, ko varat, ar sirdi, dvēseli un mīlestību. Manuprāt, tas ir pa spēkam katram.

Pierakstīja Irina ROMANOVA.