Rikšotāji atgriežas!

Lai gan viņš šos nopelnus dala ar citiem zirgkopības entuziastiem, kuri bijuši viņam līdzās, atbalstījusi un virzījuši uz priek-šu, tomēr ikviens saprot, kurš šajā orķestrī spēlē pirmo vijoli. Ikvienam izglītotam cilvēkam skaidrs, ka bez pagātnes nav un nevar būt nākotnes. “Brīvības” rikšotāju vēstures pamatus ir licis Aleksandrs Jakovļevs, kurš ”Brīvības” vadīšanu uzņēmās 1954. gadā un visus spēkus ziedoja lauksaimniecības pamatu atjaunošanai un saimniecības pacelšanai, kas tolaik bija viena no vājākajām rajonā. Lai gan 1953. gadā “Brīvībā” bija 147 zirgi, 1963. gadā to skaits saruka līdz 53, bet jau 1976. gadā bija 118 zirgi. Zirgkopībai un rikšotāju sacensībām kolhozā veidojās bagāta vēsture, kuru turpināja rakstīt arī p/s “Brīvība”. Pagasta bibliotēka glabā dažas tāfelītes no lauksaimniecības izstādes “Viļāni’97”, un uz kurām ir zirga vārds, dzimšanas datums, numurs, kompleksais vērtējums un īpašas atzīmes, piemēram: zirgs STARTS — iegūti 48 kumeļi.

— Anatol! Jūsu devums šo tradīciju turpināšanā ir jaunāko laiku vēsture, kurā daudzas lietas nosaka tieši nauda. Visiem zināms, ka zirgkopība un tieši rikšotāji mūspusē lielu peļņu nenes, tad kāpēc jums to visu vajag?

— Savulaik “Brīvībā” patiesi bija dziļas zirgkopības tradīcijas, jāuzsver, ka rikšotāju tradīcijas kolhozā aizsāka tieši priekšsēdētājs Aleksandrs Jakovļevs. Dagdas pagasta bibliotēkā par to ir savākts vesels arhīvs.
Protams, visu uzturēja kolhozs, labākajos laikos bija 70-80 rikšotāju. Pie Dagdas parka bija divas zirgiem pilnas fermas. Bija izbūvēts skrejceļš, bija treniņi, notika sacensības, arī mūsējie cilvēki brauca uz sacensībām ne tikai Latvijā, bet arī piedalījās Vissavienības sacensībās Maskavā, Frunzē un kur tik nebija. Tolaik ar rikšotājiem arī nedaudz pelnīja, jo maksāja prēmijas, bet ne tas bija galvenais. Rikšotāji bija milzīgs prestižs saimniecībai, sevišķi, ja zirgi uzvar lielās sacensībās. Cik es dzirdēju, ka tā vienīgā “Volga”, kas bija kolhozā, tika saņemta par rikšotāju uzvaru kādās Vissavienības sacensībās. Es tajā laikā vēl nestrādāju, es atnācu uz kolhozu īsi pirms juku laikiem. Bet ar zirgiem man bija darīšana kopš bērnības — siena novākšana, kartupeļu stādīšana, vagošana, mājās visu taču darījām ar zirdziņu. No turienes nāk mana mīlestība uz zirgiem.

— Izjuka kolhozs “Brīvība”, kas notika ar zirgiem?

— Tas pats, kas ar govīm un visu pārējo. Govis pārdeva, fermas likvidēja, arī kādus 40 zirgus kolhozs pārdeva uz Holandi, jo saspīlētajā ekonomiskajā situācijā bija vajadzīga nauda. Zirgus atdevām, bet naudu šobaltdien neesam redzējuši. Tolaik vēl visi darījumi ar valūtu notika caur Maskavu un Vnešekonombank. Protams, mēģinājām pētīt, kur tad tā mūsu naudiņa palika, jo tā bija valūta, un tajā laikā uzskaite bija ļoti stingra, bet tas nelīdzēja — bankas problēmu dēļ palikām bez zirgiem un naudas. Par laimi, sev bijām paturējuši dažus labākos rikšotājus un darba zirgus — kopā 10. Ar laiku no rikšotājiem atteicāmies pavisam, palika seši darba zirgi.

— Bet šodien jums atkal ir rikšotāji. Kāds bija šis atjaunotnes ceļš?

— Paju sabiedrības laikā rīkojām darba zirgu sacensības, tieši tas izrādījās starta punkts atdzimšanai. Sarunās ar saimniekiem arvien biežāk atskanēja, sak, vajadzētu kādas sacensības. Nu labi, bet nav ar ko rīkot! Tālab arī izdomājām darba zirgu spēju pārbaudes sacensības, bet tas drīzāk bija šovs: jābrauc pa peļķēm, jāizbrauc cauri vārtiem un citi elementi. Brauca apkārtējie zemnieki, arī pats braucu ar mūsu zirgiem. Uz to brīdi pagastā pie saimniekiem bija ap 40 zirgiem, bet sacensību rekords bija 32 zirgi. Gāja laiks, un zemnieki diemžēl sāka pamazām atteikties no zirgiem. Tagad labi ja desmit zirgus saskaitīsim. Lai vai kā, tieši darba zirgu sacensības bija grūdiens nākamajam solim.

Vārds pa vārdam. Varbūt kaut kur palikuši vecie rikšotāji, kāda ķēve palikusi, lai aplecinātu, lai dabūtu kumeliņu, kuru paši izaudzētu. Uzzinājām, it kā viens zirgs ir Maltā, viens Rēzeknē. Padomju laikā visiem bija rikšotāji, visur bija kaut kādas saknes, visi brauca sacensībās: Rēzekne, Lazdukalns, Ludza, Balvi, Auleja, Robežnieki. Mums bija labi pazīstamas Ciblas meitenes. Sazvanījām — jā, pie viņiem Ciblā ir rikšotāja, jau aplecināta ar šķirnes ērzeli, jau jauns rikšotājs parādījies. Mēs nevaram atpalikt, kā mēs bez rikšotājiem. Sazvanījāmies ar Lietuvas Dusetu zirgu audzētavu. Lietuvieši strādā plašā mērogā, viņiem viss nostādīts augstā līmenī. Sakām: “Ir vēlme nopirkt rikšotājus, bet neesam pazīstami.” Direktors uzaicināja ciemos, sak, uz vietas iepazīsimies, paskatīsimies, parunāsim. Kad aizbraucām uz Dusetiem, bijām šokā — tur viss kā pie mums labākajos gados: lielas, pilnas fermas ap 200 zirgu, lielie sacensību apļi, viens no tiem treniņaplis. Direktors jautā: “Ko atbraucāt, naudu nav kur likt?” Es sāku stāstīt, ka mums bija tradīcijas.... Vārds pa vārdam, viņi sāka mūs atcerēties, jo padomju laikā bija lietuvieši, kas brauca uz “Brīvību” startēt. Pat uzrādās viens tāds puisis, kurš trenēja zirgus. Pasauca viņu: “Jā, pie jums braucu, bet jūs neatceros!” Atbildēju, ka tajos gados es biju vēl puika, un tā mūsu saruna attīstījās labvēlīgā gultnē, un jau aicināja iet skatīties zirgus. Uzreiz nobrīdināja, ka labākos viņi nepārdos, jo pašiem jāstartē un jāvinnē sacensībās. Sakām, ka mēs arī negribētu zirgu, kas neko nespēj — ne rezultāta, nekā. Parādīja divus gadus vecu ķēvīti Idili.

Skatāmies ciltsrakstus, tikko sākta braukt, nu šo mēs varētu pirkt. Otra ķēve — piecus gadus vecā Balāde — arī apmierināja. Cenas bija saprātīgas, plikus neizģērba, bet bija jārisina problēma ar naudas pārskaitīšanu. Pienāk diena braukt pēc zirgiem, mums saka: “Balādi pārdosim, Idili — nē!” Redz, viņi paskatījās, ka no zirga būs rezultāts un pārdomāja. Nācās atgādināt par džentlmenisku vienošanos, turklāt visas deklarācijas, dokumenti noformēti, kā tagad? Laikam viņi rīkoja īpašnieku (valsts daļu turētāju un uzņēmēju) sapulci un tomēr vienojās, ka zirgus pārdos. Tā tikām pie saviem pirmajiem rikšotājiem. Sākām interesēties par ērzeli Latvijā, tomēr galu galā no Tallinas hipodroma nopirkām zirgu Pia's Devil. Aglonā atradām un nopirkām divas ķēves — amerikāņu rikšotājus, kuri, var sacīt, savu laiku bija nokalpojuši. Divus trīs gadus skolnieki varēja vizināties, tad abas ķēves nodevām gaļas kombinātā, jo braukt sacensībās tās vienkārši nevarēja. Bet vienu izdevās aplecināt un iegūt kumeliņu.

Tagad mums atkal ir labi sakari ar lietuviešiem un pēdējās sacensībās Dagdā Lietuvas sporta meistars Jonas Zakšauskas apsolīja mums grūsnu ķēvi, tā varēs dabūt kumeliņu. Tad ar ērzeli Pia's Devil mēs turpināsim startēt sacensībās, bet Balādi aplecināsim, lai dabūtu jaunu rikšotāju.

— Kāpēc uzsvaru liekat tieši uz lietuviešiem?

— Ar lietuviešiem veidojas ļoti sakarīgi kontakti, jo te ir pierobeža, no kuras Zarasi, Utena, Sartai, Duseti nav tālu. Utenā notiek grandioza rekonstrukcija, tur būs viens liels hipodroms, kurā stāvēs 500 zirgu. Varēs pieteikties uz sacensībām, kas notiks četras reizes nedēļā. Ar savu piedalīšanos sacensībās varēs pelnīt, jo darbosies totalizatori. 4. februārī mēs ar rikšotājiem bijām aizbraukuši uz sacensībām Sartai, tās bija lielas sacensības, kurās bija lielas summas god-algotām un arī par piedalīšanos visiem kaut ko samaksāja, jo sacensības atbalsta dažādas valsts institūcijas. Mums ir doma ar saviem rikšotājiem, kuri uzrāda labākus rezultātus, mēģināt startēt tieši Lietuvā, kur varbūt varētu nopelnīt zirgu kopšanai un uzturēšanai. Tiesa, zirgi būs jāvadā turpu šurpu. Sola, ka varēs nomāt boksu un atstāt zirgu uz vietas, kur to apkops, pabaros, bet par velti tas nebūs, tāpēc diez vai varēsim atļauties.

— Ar domubiedriem esat izveidojuši zirgu īpašnieku asociāciju “Latgales rikšotājs”. Bez tās nevarētu?

— Latgalieši esam nodibinājuši savu asociāciju. Pirms tam bija divas Rīgā, bet viena vairāk sliecās uz konkūru jeb šķēršļu pārvarēšanu, kas ir populārākā jāšanas sporta disciplīna Latvijā, bet otra pieslējās rikšotāju programmai. Ministrija kaut kādus līdzekļus iedalīja, bet Rīga paliek Rīga, un sanāca tā, ka līdz mums nekas nenonāca. Pirmie gadi bija skaļi: divreiz sacensības pie mums, Jumpravā, Ciblā, Pušmucovā kopā kādas 9-10 sacensības. Rīga vairāk vilka uz Jumpravu — tā tomēr tuvāk Rīgai. Sākās rīvēšanās. Rezultātā mums tapa sava asociācija, jo nebija citas izejas: ja esi asociācijā, ar tevi runā, ja esi viens, tad vari par visu aizmirst.

Tagad varam noorganizēt bez Rīgas. Nebrauc pie mums 120 rikšotāju, kā Lietuvas sacensībās, bet visi kopā varam pieteikt sacensībām 20 zirgus. Plus lietuvieši, un mūsu pulks vēl kuplākas. Tiesa, te atklājas nopietna problēma. Lietuvieši gatavi braukt un startēt, bet viņiem vajag atbilstoši sakārtotu skrejceļu. Ziniet, kā ir viņiem? Nolīst lietus kā no spaiņa, piecas minūtes, un nepateiksi, ka lietus bijis. Pie viņiem skrejceļi nobērti ar jūras smiltīm, tribīnes ar kupoliem, starta mašīnas, vārdu sakot, ieguldītas milzīgas summas infrastruktūras sakārtošanā. Tur tam ir liels valsts atbalsts. Pie mums brauc retais lietuvietis, piemēram, Jonas, kurš savu aktīvāko karjeru jau pabeidzis un piedalās prieka pēc. Nopietni braucēji nevēlas nejauši traumēt zirgu un nepiedalās vājas infrastruktūras dēļ. Sola vasarā atbraukt no Dusetiem, kur ķēves pirkām, bet ne jau ar labākajiem zirgiem. Viņi grib mūs tā atbalstīt, varbūt tas līdzēs, ka rikšotājiem Latgalē valsts pievērš uzmanību. Rikšotāji ir tikai Latgalē, bet Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē dominē jājamzirgi un konkūrs.

Es pats mīlu iekāpt divričos, un tad ar švunku pa skrejceļu — tas ir kaut kas! Reiz Ciblā riepa izšāva, labi, ka ar ēzeli sapratāmies un droši apturēju braucienu. Konkūrā ar savu svaru es laikam ne reizi neizbaudītu lēciena prieku...

— Cik jums ir speciālistu, kas strādā ar zirgiem?

— Tatjana Fedotova un Iļja Narnickis, bet nevienam no viņiem nav speciālās izglītības. Viņu pienākumos ir zirgu kopšana, ēdināšana, trenēšana utt. Tatjanai ir milzīga pieredze, savukārt Iļja vēl tikai sāk braukt divričos. Speciālā izglītība bija Anitai Beitānei, kura aizbrauca projām un tagad strādā atpūtas centrā pie Rīgas — viņai tur piedāvāja darbu saistībā ar tūrismu. Latgalē neesam spējīgi noturēt kadrus ne tikai zemo algu dēļ, bet arī izaugsmes iespēju šeit nav.

— Tad kur īsti izpaužas rikšotāju izdevīgums SIA “Brīvība”?

— Finansiālā ziņā nu gan nē, bet rikšotāji mums ir laba reklāma un plašāka atpazīstamība. Mūsu gadījumā rikšotāji daudz augļu nenesīs arī nākotnē, jo tad ir jābūt perfektai atlasei un treniņiem, lai var cīnīties par pirmajām vietām. Mēs paveram iespēju vietējiem cilvēkiem baudīt kaut kripatiņu no tās skaistās rikšotāju dzīves, kas ir citur. Mums ir arī darba zirgi, lai rīkotu izjādes. Dagda blakus, bet nopelnām nedaudz. Nevaram uzskrullēt latu vai piecus, ņemam santīmus. Pakalpojumu izmanto skolēni un tūristi, kas brauc garām. Sadarbojamies ar Valēriju Blusu, varbūt vasarā pie Obiteļas varēsim izvietot pāris zirgus. Domājām pāris zirgus turēt pie Dagdas pludmales, bet nebija intereses. Pagājušajā gadā bija labs pieprasījums pēc karietes — kādas piecas kāzas vizinājām. Tad bums norima. Cilvēki visu laiku grib ko jaunu. Kad saliekam kopā pienesumu no rikšotājiem un darba zirgiem, tad pa nullēm var izvilkt. Viss dārgs, visur cenas, ka nedod Dievs. Mēs varam paļauties tikai uz saviem spēkiem, un neko daudz izfantazēt nevar.

— Vai zirgi spēj audzināt cilvēku?

— Dzīvnieks vienmēr dod pozitīvas emocijas. Sākām sadarboties ar Dagdas novada jaunatnes lietu speciālisti Svetlanu Ilatovsku un jauniešu biedrību “Dagne”. Lai jaunatne pamēģina! Arī meitenes startē ar rikšotājiem. Būs vasara, pamēģināsim kādu nometni. Mums ir stallis, Tatjana būs klāt, lai jaunieši paši zirgus pabaro, apkopj, iejūdz, pabrauc, lai izjūt procesu. Varbūt kādam būs interese. Varbūt no 20 ieinteresēties pieci, bet tie būs pieci cerīgi jaunieši, bet tiem pārējiem arī kaut kas sirdī paliks aizķēries. Mums šodien ir pāris meitenes, kas no Asūnes brauc jāt uz zirgiem. No Andrupenes ir meitene un puika. Interese ir, varbūt iespēju cilvēkiem nav dažādu apstākļu, tostarp attāluma dēļ.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA