Kā tikt līdz bibliotēkai?

Rīgā, Ķīpsalā, katru gadu tiek rīkota grandioza grāmatu izstāde. Šoreiz šo pasākumu apmeklēja arī mūsu novada jaunie lasītāji. Tā dalībnieki ir konkursa “Bērnu žūrija” uzvarētāji, kā arī aktīvie lasītāji. Kā balvu par lasītāju darbu bērni izvēlējās iepatikušās grāmatas. Aglonas bibliotēkā es biju pirmo reizi. Tā pēc sava stila ir ļoti mūsdienīga iestāde. Līmenis tāds pats kā jebkurā centrālajā pilsētas bibliotēkā. Internets, ideāla kārtība plauktos, jaunākā literatūra, izstādes un daudz kas cits.

Bibliotēkas vadītāja Dzintra Savitska mīļi piekrita pastāstīt par grāmatām, par lasītājiem, par to, kas nodarbina bibliotēku. Iedzīvotāju skaits Aglonas pagastā tikai mazliet pārsniedz 2000 cilvēku. Un starp tiem vairāk nekā 600 ir aktīvi grāmatu lasītāji. Vadītāja norādīja, ka viņu skaitā ir arī tā saucamie “datormīļi”, tas ir, tie, kuri prot lasīt tieši no datora. Tas ir jauns lasītāju veids, kas parādījies jau mūsu datorizācijas laikmetā. Iespaido arī grāmatu fonds — bezmaz 19000 eksemplāru. Kā pastāstīja Dzintra Savitska, bibliotēka negarlaikojas bez apmeklētājiem. Galvenā lasītāju masa — skolēni un jaunatne. Grāmatu bagātības sargātāja uzskata, ka mīlestība uz grāmatu tiek ieaudzināta ģimenē. Ja lasa vecāki, interese par lasīšanu tiek nodota arī bērniem. Kā piemēru mana sarunbiedre nosauca sākumklašu skolotāju, kura katru nedēļu atved savus audzēkņus uz bibliotēku un te vada ar viņiem stundas. Tas ir ļoti pareizi, jo kopš bērnības ir vieglāk izkopt lasīšanas gaumi. Starp citu, bibliotēkas vadītājas meita piecu gadu vecumā pati iemācījās lasīt dzimtajā latviešu valodā, vēlāk patstāvīgi apguva arī krievu valodu.

Aktīva ir arī vecākā paaudze. Tās pārstāvji biežāk izvēlas daiļliteratūru. Jaunatne dod priekšroku mūsdienu pasakām, sāgām par vampīriem, romantiskiem notikumiem. Vārdu sakot, tie ir jaunās paaudzes parastie vaļasprieki. Bet vidējā gadagājuma pārstāvji ir visretākie viesi bibliotēkā. Acīmredzot viņiem kā ekonomiski aktīvajai iedzīvotāju daļai nav laika apmeklēt bibliotēku, jo jāstrādā. Starp lasītājiem populāra ir literatūra atbilstoši interesēm. Piemēram, sievietēm patīk šūt, adīt. Bet te — plašs modes žurnālu klāsts. Aglonas bibliotēka abonē 26 veidu laikrakstus un žurnālus, tajā skaitā bērnu. Mūsu nabadzīgajos laikos tas ir labs atspaids, īpaši tiem, kuri paši nevar atļauties pasūtīt vai nopirkt preses izdevumus.

Bibliotēkas vadītāja un viņas kolēģes dara visu, lai Aglonas iedzīvotāji neaizmirstu ceļu uz gaismu un zināšanām. Piemēram, te tika organizēti angļu valodas kursi un filcēšanas nodarbības. Un, protams, kā paskaidroja vadītāja, gan jau izdomās vēl kaut ko. Kas sakāms par pasākumiem skolēniem, te fantāzijai nav robežu. Aprīlī visā Latvijā notiks Bibliotēku nedēļa, un tai gatavojas arī Aglonas bibliotēkas darbinieki. Par spīti mūsu skepsei, bibliotēkā izrādījās bagāta literatūras izvēle krievu valodā. Protams, fonds pastāvīgi tiek atjaunots. Grāmatas, kas tiek norakstītas, lasītāji var paņemt uz mājām. To praktizē visas bibliotēkas.

Kad es apstaigāju lasītavu un apskatīju plauktos izliktās grāmatas, nodomāju, ka bibliotēkas ir visdemokrātiskākās iestādes valstī. Tās ir tādas vienotības saliņas, kur visi ir vienādi un neviens to neapstrīd. Patiesībā mierīgi līdzās pastāv dažādas valodas, kultūras, gaumes, intereses, moderni virzieni...

Bibliotēkās vienmēr jūties ļoti komfortabli. Tas ir bibliotēku darbinieku galvenais nopelns. Es pati bieži vēršos pie viņiem pēc palīdzības un varu jums pateikt, ka tā ir reta speciālistu kategorija, kuriem vienmēr raksturīga augsta saskarsmes kultūra, inteliģence, atklāta interese par lasītāju vajadzībām.

Bibliotēkas vadītāja Dzintra Savitska neatteica manu lūgumu. Mani interesēja vecie preses izdevumi. Un viņa atrada divas interesantas grāmatas. Viena no tām ir visiem pazīstamais A. Pumpura 1947. gada izdevuma eposs “Lāčplēsis”. Veca, nodriskāta grāmata ar lieliskām ilustrācijām. Padomju laiku izdevums. Kaut arī tas nav retums šī vārda tiešā nozīmē, tomēr tā jau ir vēsture. Bet otra grāmata nekādā gadījumā nepievērstu uzmanību, ja ne... paša Kārļa Ulmaņa autogrāfs. Tā te nokļuva kopā ar daudzām citām grāmatām, kuras dāvina lasītāji. Bibliotekāri uzreiz nepievērsa uzmanību neizskatīgam mīkstajam sējumam. Interesi varēja izraisīt vienīgi gotiskais šrifts un izdevuma gads (1933.). Kad atklāja, paši bija pārsteigti. Grāmatas atvērumā (Alfrēds Karaša “Karogs aicina”) ar slavenā Latvijas Prezidenta roku uzrakstīts: “Augsti godātam J. Priedes kungam kā maza atzinība par “Brīvās zemes” izplatīšanu.” Tālāk seko paraksts, vieta, datums: Rīga, 1933., jūnijs.

Daži vārdi par mīlestības literatūru. Aglonas vidusskolā pastāv laba tradīcija. Tas ir radošo darbu konkurss, kas veltīts spilgtajai latgaliešu literatūras pārstāvei Rozālijai Tabinei (Naaizmēstulei). Tas notiek šogad jau septīto gadu pēc kārtas. Konkursu izsludināja Aglonas vidusskola ar novada domes un Maizes muzeja atbalstu. Starp citu, Maizes muzejs atrodas telpās, kur Rozālija Tabine kādreiz nodibināja skolu.

Konkursa dalībnieki ir Latvijas lauku skolu audzēkņi, un savus darbus viņi var rakstīt latviešu un latgaliešu valodā. Pasākuma kuratore ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Monika Pušņakova. Konkursā piedalās 153 darbi. Galvenokārt no Latgales skolām. Taču bija dalībnieki arī no citiem reģioniem. Savu daiļradi tajā demonstrēja arī Saules skola. Mākslas skolas audzēkņi konkursa tēmai sagatavoja ilustrācijas. Tēma skan šādi: “Tu ej... un speidi. Tu gaismeņu tymsumā nes...” Šie vārdi pieder Rozālijai Tabinei.

Radošo darbu konkursa dalībnieku apbalvošana notika 29. martā plkst. 12.00. Pēc tradīcijas visi dalībnieki saņēma pateicības rakstus un balvas. Bet uzvarētāju trijotnei tika pasniegtas īpašas dāvanas.

Jaunrade, bez šaubām, ir jāstimulē. Šā pasākuma rezultātā nāca klajā konkursantu darbu septītais sējums. Pagaidām tikai vienā eksemplārā, kuru izlaidusi skola. M. Pušņakova uzskata, ka būtu ļoti labi, ja šim izdevumam rastos tirāža. Tas taču ir vareni, ja par talantīgiem bērniem uzzinās arī turpmāk. Un viens eksemplārs būs Latvijas bibliotēku plauktos. Mums, lasītājiem, es gribu novēlēt, lai gaisma bibliotēkās nekad nenodzistu. Un lai mēs varētu parādīt ceļu uz turieni, ja mums jautās.

Irina ROMANOVA