Smaržīgākās tējas aug Daugavas lokos

Kad februārī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs reģionālajā vizītē Latgalē apmeklēja Krāslavu, Ivars publiski pasniedza viņam savu jauno produktu — Diplomātu tēja, ar to pārsteidzot visus tikšanās dalībniekus. Vēl kāds zīmīgs fakts — zemnieku saimniecības “Kurmīši” laukos izaudzētos ārstniecības augus iepērk arī Latvijas balzama ražotāji. Tādējādi iegādājoties šo tautā iecienīto balzamu, mēs faktiski atbalstām savu zemnieku. Reiz savas lauksaimnieciskās darbības pirmsākumos, Ivars jau sniedza interviju laikrakstam “Ezerzeme”. Toreiz abi runājām par ārstniecības augu audzēšanu, kas bija jauns un neapgūts darbības virziens ar daudziem zemūdens akmeņiem. Šķita, ka tas ir šaurs bizness, nelielam interesentu lokam, bet ir pagājuši gadi, un tas attīstījies līdz nelielas rūpnieciskas ražotnes līmenim.

— Ivar! Kā tev tas ir izdevies?

— Īsti rūpnieciska tā nav, bet tiktāl tas viss netika attīstīts vien manas nevēlēšanās dēļ, jo īstenībā varēja ārstniecības augu ražošanu attīstīt arī tādā gultnē un tā to darīja citi kolēģi. Jā, sākums bija pavisam primitīvs, un viss tika darīts galvenokārt ģimenes spēkiem. Latvijas farmācijas fabrikai vajadzēja baldriānus. Viņi noorganizēja kultūras audzēšanu, bet zemnieki baldriānu izaudzēja tik daudz, turklāt tik atšķirīgā kvalitātē, ka pēc tam tos fabrikai nevajadzēja gadus piecus. Laimīgā kārtā savu izaudzēto produkciju viņiem pār- devu. Sagadījās, ka tajos gados Latviju apbraukāja tāds Kacars no Siguldas, kurš nodarbojās ar ārstniecības augu pārstrādi un ražoja dažādus tēju maisījumus. Viņš organizēja ārstniecības augu iepirkšanu un iegriezās veterinārajā aptiekā “Kentaurs”, Krāslavā, kur tolaik strādāja mana sieva Sandra, kurai palūdza noorganizēt ārstniecības augu vākšanu. Mēs ievietojām sludinājumus avīzēs, cilvēki izrādījās ļoti atsaucīgi, vāca augus pļavās un nesa uz aptieku. Bet problēma bija tajā, ka atnestais bija dažādas kvalitātes, piemēram, vienam liepziedi smuki dzelteni un smaržīgi, citam — brūni un nobiruši. Kad visu saber kopā, maksa par produkciju tiek noteikta pēc sliktākās kva- litātes. Tas mūs pamudināja uz domu, ka mēs paši visu varētu izaudzēt un kvalitāte būtu daudzmaz laba. Sākām audzēt raudenes, asinszāles, melisas, kliņģerītes. Bija daudz pašiem ko mācīties. Piemēram, nezinājām, ka kliņģerītes ir pamatīgi jāizžāvē. Ar tām savām pusžāvētajam kliņģerītēm, kuras sapuva, mēs mēslojām upeņu krūmus, apliekot tās tiem apkārt. Skaisti izskatījās, bet laikam kāds padomāja — tie tur galīgi dulli palikuši!

Baldriāni un citas kultūras nebija labi pazīstamas makšķerniekiem un citiem vietējiem. Kad audzējām kartupeļus un burkānus, makšķernieki, kuri gar mūsu laukiem atgriezās mājup no Daugavas ar lomu, parasti kaut ko izrāva zupai. Bet te... izrauj baldriāņus, pagroza rokā, paskatās un turpat uz vietas izmet — zupai neder. Droši vien daudzi bija apbēdināti, kad pārtraucām audzēt kartupeļus, bietes un burkānus, jo baldriāņi zupai tomēr neder, varbūt tikai kaķiem garšotu zivis ar baldriāniem.

— Sāki ar trim dažādām kultūrām, kas auga pushektāra platībā, tagad ir pāri 20 kultūrām, kas aizņem vairāk par desmit hektāriem. Tolaik ar visu tikt galā palīdzēja bērni, kuri šodien jau lieli un laikam ir projām...

— Vēl ne. Mārtiņš mācās 11. klasē, bet Miķelis tikai pērnruden devās studēt agronomiju. Tādējādi pagājušajā gadā abi varēja un palīdzēja saimniecībā. Bet tādiem apjomiem ģimenes spēku nepietiek, mēs piesaistām sezonas strādniekus, kā arī ir cilvēki, kuri nodarbināti pastāvīgā darbā.

— Redz, ārstniecības augu audzētājs un jau ir darba devējs. Turklāt — pašam sava fasētava. Savulaik tas šķistu no fantastikas jomas...

— Laiku pa laikam darba kolēģiem atnesu pa pušķītim nobaudīt raudeni vai asinszāli tējā. Vienudien viņi man pajautāja, vai nevar uztaisīt kādu maisījumu? Pieķēros šai idejai — sākām smalcināt, bērt maisiņos un vēlāk arī tirgot. Sākām interesēties, kā citi dara. Gadiem ritot, esmu savācis literatūras kalnus un nodibinājis daudzus kontaktus pa Latviju.

Fasēšana attīstījās pakāpeniski, tas viss bija virzīts uz tūristiem. Fasētavā ir pilnīgs roku darbs, automātu nav. Maisiņus iepērku Lietuvā, vedu uz Rīgu uzdrukāt logotipu, pārējo informāciju paši uzlīmējam. Kartona kastes pasūtām tepat Krāslavā uz Lakstīgalu ielas stūra.

— Daudzus lasītājus noteikti interesē, kā tapa Diplomātu tēja, kuras pirmos paraugus pasniedzi ārlietu mi-nistram Edgaram Rinkēvičam viņa vizītes laikā Krāslavā?

— Tējas pasniegšana ministra kungam bija ekspromts, tās nosaukums uz to brīdi pat vēl nebija oficiāli apstiprināts. Ir jāraksta sastāvs un tas jāapstiprina Pārtikas veterinārajā dienestā (PVD), lai tēju varētu oficiāli nosaukt. Tā nav problēma, dokumenti apstiprināšanai sagatavoti. Tējas nosaukumu var izvēlēties pats uzņēmums, nedrīkstam likt veselības norādes, jo katra tāda norāde maksā 70 latu un arī ir jāiziet attiecīgs process.

Mūsu ražotne - fasētava ir sertificēta PVD. Nav jau viss tik vienkārši: katrai tējai ir tehnoloģiskā shēma, aprakstīts gan procentuālais sastāvs un svara attiecības, gan augu nosaukumi. Tas garantē — ja tēja ir izveidota, tad kva- litāte tiek nodrošināta daudzmaz vienāda.

Diplomātu tējas sastāvs radies pēc ilgstošiem pētījumiem un iedvesmas rezultātā, ņemot vērā to, ko vietējie labāk lieto. Vispieprasītākā mūsu tēja ir Deviņu zāļu spēks, kurā patiesi ir deviņas dažādas zālītes, un tā ir ļoti aromātiska. Būtībā no Daugavas lokos ievāktās ārstniecības augu ražas visas tējas ir ļoti aromātiskas. Vai nu klimats to veicina, vai nu nabadzīgās augsnes, jo augs “neaiziet” tik daudz zaļajā masā, kā citur. Piemēram, ja salīdzina ar Dobeli, kaķumētra tur izaug divtik augstāka par manējo, bet aromāta tai nav.

— Kādi vēl interesanti nosaukumi ir tavām tējām?

— Jaunības tēja, Brīvdienu tēja, Līksmā vēja meža tēja, kurai interesanta vēsture: Latvijas Valsts meži savulaik pasūtīja man tējas partiju ar savu sastāvu, kas viņiem šķita pieņemamāks un tuvāks, bet nosaukumā gribēja savu abreviatūru. Lai izdomātu nosaukumu, man vajadzēja iedzert balzamu, lai domas raisītos. Starp citu, tēja izrādījās interesanta un iecienīta starp tiem, kuriem patīk iet pirtī. Varbūt tālab, ka tējas saturā ir bērzu lapas un cidonijas. Ir arī vienkāršāki un tiešāki nosaukumi — cidonijas ar ehināciju, kas ir labākais augs imunitātei un nāk no Ziemeļamerikas.

90. gados ārstniecības augu sēklas es pasūtīju gan no Kanādas, gan no Amerikas. Neiztika bez kurioziem — pirmo sēklu partiju amerikāņi aizsūtīja uz Krieviju, bet atvainojās un atsūtīja man otru partiju. Esmu daudz pašizglītojies ārstniecības augu jomā. Braucu uz ārstniecības zāļu un augu vissavienības institūtu Krievijā. Tas ir saglabājies un kūrē ārstniecības un aromātisko augu audzēšanu savā valstī. Tur pirku Krievijai raksturīgu augu sēklas, piemēram, leizeja. Sibīrijas tautu medicīnā leizeja ir zināma kā augs, kas paceļ cilvēku no slimībām un piepilda viņu ar jaunību, ātri atjauno fiziskos spēkus. Vēl to sauc par Viagru dobē.
Mūsdienās daudz informācijas ir internetā, bet tā ir sagadījies, ka bieži braucu uz izstādēm Sanktpēterburgā un Maskavā, lai iepazītos ar jaunāko, tad nelaižu garām izdevību nopirkt speciālo literatūru. Krievijā katrā sevi cienošā pilsētā ir grāmatu māja, kur ļoti daudz literatūras par ārstniecības augiem. Cenas nav tādas, ka nevarētu atļauties.

— Vai Latvijā ir pieprasījums pēc tavas produkcijas?

— Tirgotāji mani paši atrod. Preci sūtu ar kurjerpastu vai paši atbrauc pakaļ. Mūsdienās veidojas ļoti daudz mazu veikalu, kas pozicionējas kā ekoloģiski tīras produkcijas tirgotāji. Pamatā tādi veikaliņi darbojas Rīgā, bet tirgo arī Rēzeknē, Jēkabpilī, Daugavpilī un citur. Ar mazajiem veikaliņiem ir tā, kā ir: diezgan ātri pazūd un var palikt bez naudas. Parādnieku ir daudz, lai gan partijas nav lielas, bet kopā summa savācas. Tiesa, daži uzņēmēji rīkojas korekti. Piemēram, nesen veikalnieks no Preiļiem paziņoja, ka likvidējas un atdos tēju, kas nav iztirgota. Lielu daļu izaudzēto augu pārdodu citiem pārstrādātājiem lielā fasējumā — pa 20 kg, piemēram, uzņēmumam “Latvijas balzams”. Daudzi cilvēki dzer fitoterapeita Artūra Tereško tējas, kas nopērkamas aptiekās. Arī viņš iepērk mūsu produkciju pārstrādei, tirgojam to vēl citiem, kas ražo tējas.

— Tirgojot zāļu tējas pa visu Latviju, saimniecība var izdzīvot tikai no ārstniecības augiem?

— Varētu, bet, tā kā šim biznesam ir sezonāls raksturs, atvērām arī z/s “Kurmīši” veterināro aptieku, kurā darbojas mana sieva Sandra, kura pēc izglītības ir veterināre. Aptieka mums ir kā spilvens, modernā vārdā — diversifikācija. Nauda vajadzīga vasarā, lai ražu novāktu, izžāvētu un safasētu, bet tējas tajā brīdī nevienam nav vajadzīgas, un nauda nāk no aptiekas. Ziemā, kad aptiekā mazāk klientu, pārdodam tējas. Tas mums kaut kā dabīgi notika, nebijām tik smalki visu izdomājuši. Z/s “Kurmīši” oficiāli nodibināta 1994. gadā, pēc gada sākām audzēt ārstniecības augus. Bērni nedaudz paaugās, un aktualizējās jautājums, ko darīs sieva. Fermas tajā laikā jau bija sabrukušas, draugi viņai Rīgā. Tā sagadījās, ka vairumtirgotāji meklēja vietu, kur realizēt produkciju. Palīdzējām viņiem atvērt Krāslavā aptieku “Kentaurs”, kurā Sandra nostrādāja piecus gadus. Pēc tam nodibinājām paši savu — no nulles. Mūsu ap-tieka jau pastāv 12 gadus — laiks skrien ļoti ātri.

— Vai šodien ir iespējams sākt ārstniecības augu audzēšanu un gūt panākumus?

— Manuprāt, arī šodien ir reāli sākt šādu biznesu, bet ir jārēķinās, ka tirgošana prasa daudz vairāk pūļu un laika nekā izaudzēšana. Nevar paļauties tikai uz šo vienu nozari, jo tas tomēr ir specifiskas nišas produkts. Graudaugiem tirgus nostabilizējies, ja izaudzēji pietiekamā apjomā un kvalitatīvus — nav problēmu pārdot. Tāpat ar pienu — var pārdot, ja ir kvalitāte un apjomi. Varbūt tikai cena ne vienmēr apmierina.

— Tavs hobijs sen ir fotografēšana, esi fotokluba “Zibsnis” biedrs...

— Fotografēju kopš skolas gadiem, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā studēju celtniecību, bet dzīvoju agronomu kojās, kur man bija sava fotolaboratorija, kas ierīkota kāju mazgātavā. Tur bija ūdens un kanalizācija — viss, kas vajadzīgs. Laboratoriju ierīkoja draugs, es to pārņēmu no viņa. Nekad nebiju nodarbojies ar fotomākslu, bet fotografēju daudz. Savam priekam. Gribētos, lai vairāk cilvēku iesaistās fotokluba darbā, jo daudziem šodien ir šis hobijs.

— Pēc profesijas esi celtnieks, bet dzīvē agronoms? Kā tā?

— Agronomu kojas, agronomu stāvs, kurā dzīvoja topošās agronomes. Lai uzsāktu sarunu ar meitenēm agronomēm, vajadzēja zināt ne tikai par putniņiem, bet šo to arī par augiem. Biju spiests iemācāties dažu puķu nosaukumus. Ļoti daudzi ārstniecības augi faktiski ir nezāles, kuras ravējam un ar kājām samīdām, nīdējam ar herbicīdiem...

— Tavs tēvs bija agronoms un sovhoza direktors. Kā viņš reaģēja, ka dēls aizstāda laukus ar nezālēm kartupeļu vietā?

— Jā, viņš brīnījās, īpaši par baldriāniem! Sacīja: ”Fui, kas tā par kultūru?” Es pastāstīju, ja nepaspēj novākt rudenī, var vākt pavasarī, ja nepaspēj pavasarī, var atstāt uz lauka vēl ilgāk. “Nu, jā, tad varbūt...” viņš atbildēja. Bet tajā laikā nebija īpaši jāpārliecina, visa ekonomika valstī juka un bruka, vajadzēja kaut ko pašiem darīt. Pirmsākumos audzēju zirņus, miežus alum un katru gadu pa 30 un vairāk tonnu nodevu “Taisnībai”. Problēmas radīja mazas, smilšainas un mazauglīgas zemes platības, kas zāļu tējām izrādījās vislabāk piemērotas.

— Paldies par stāstījumu!

Juris ROGA