Būsim tuvāki cits citam

Patiesību sakot, parasts gadījums. Braucu darīšanās, nokavēju autobusu, bet nākamais bija tikai pēc trim stundām. Ne-gribējās garlaikoties, arī mājās bija ko darīt. Nolēmu, ka negaidīšu autobusu. Varbūt paņems garām braucoša mašīna. Bija jauks laiks, pa īstam pavasarīgs. Spīdēja saulīte, vējiņš kņudināja degunu un bija lielisks noskaņojums. Tāpēc nejutos aizvainota. Pēc ziemas atpūtas pastaiga nāk tikai par labu. Taču mani nodarbināja visdažādākās domas. Pirmkārt, es nodomāju, ka nākamreiz labāk jāpapēta autobusu saraksts un nav jācer uz pēdējo reisu. It sevišķi, ja vieta, uz kurieni tu brauc, nav centrs, bet nomale. Diemžēl sakarā ar nelabvēlīgo ekonomisko situāciju daudzi ērti autobusu maršruti tika atcelti. Ja ir ar ko aizbraukt, tad atgriezties atpakaļ reizēm ir problemātiski.

Otrkārt, es vēlreiz pārliecinājos, ka jāpaļaujas tikai uz sevi. Tomēr cerēju, ka autovadītāji ir demokrātiski cilvēki. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ne jau visas ārzemju automašīnas, kas pabrauca man garām, bija bāztin piebāztas. Brauca, kā saka, tukšā. Un ja mūs paved, mēs nepaliksim parādā — vienmēr samaksāsim. Saprotam, ka visiem neklājas viegli. Bet ja nē, vai tad par to soda? Dzirdu aizkaitinātas balsis: ko tur kladzināt — nevienam tas nav jādara un tas neietilpst viņu pienākumos. Piekrītu, ka personīgais braucamrīks ir tā vadītāja īpašums, un, kā ar to izrīkoties, katrs izlemj pats. Taču ne jau par to ir runa. Parasta dzīves situācija uzvedināja mani uz šāda rakstura pārdomām. Tas treškārt.

Kas ar mums notiek? Mēs taču kultivējam sevī antipātijas un kliedzošu vienaldzību citam pret citu. Man tas diemžēl ir acīmredzams fakts. Protams, es ticu, ka labu, kārtīgu un saprotošu cilvēku ir vairāk. Taču gadās tāda josla dzīvē, kad nevari neko izkustināt no vietas, jo tev to neļauj izdarīt. Atnāc pie kaimiņa ar vienkāršu lūgumu, bet viņš tevi negrib ne dzirdēt. Zvani radagabalam, sak, palīdzi — ļoti vajag. Bet arī viņš atsaka, nemēģinot painteresēties, kas tomēr noticis. Ieej ierēdņa kabinetā, bet viņš uz tevi skatās vienaldzīgām acīm, it kā brīnoties, ko jūs te darāt? Un jūties pazemots un apkaunots. Bet tu cerēji, ka aiz šīm durvīm tevi gaida sapratne un atbalsts. Nesabiezināšu krāsas un neapgalvošu, ka tā ir sabiedrības tendence. Protams, es negribu apvainot visus kaimiņus, radus un valsts iestāžu darbiniekus. Taču tā gadās. Un tā ir taisnība.

Mēs pastāvīgi dzirdam no TV ekrāniem sirdi stindzinošus notikumus par to, ka vienaldzība kļuvusi par cilvēku bojāejas cēloni. Un nevajag domāt, ka tas viss ir tālu un neskar mūs. Pirms pāris gadiem Grāveru ciemata iedzīvotāja patiešām izglāba divas meitenes no nelaimes, maigi izsakoties. Meitenes atbrauca no cita rajona, nokavēja auto- busu, vairāk naudas nebija. Tas bija vēlu vakarā, bet ārā sals — 20 grādu. Gāja pa ceļu no Krāslavas. Kaut arī viņas lūdza, neviens nemēģināja palīdzēt divām pusdzīvajām meitenēm.

Būdamas stipri nosalušas, meitenes vēlreiz izmēģināja veiksmi. Paldies Dievam, sieviete izrādījās cilvēcīga, bez vārda runas ielaida viņas mājā, un viss beidzās labi. No rīta viņa pati pavadīja viešņas uz autobusu, šoferis pasažierēm iedeva biļetes. Piezvanīja vecākiem, norunāja, ka viņi samaksās uz vietas. Visi izrādījās saprotoši. Un tas ir normāli. Tāda cilvēka uzvedība arī ir visdabiskākā. Es nepiekrītu tam, ka vienam cilvēkam nav jāpalīdz otram. Ir morāles likums, kurā teikts, ka mēs esam atbildīgi cits par citu. Mēs nedzīvojam atsevišķi. Mēs dzīvojam ģimenē, strādājam kolektīvā, esam sabiedrības locekļi. Un valsts mums visiem ir viena. Un kas, vai nevienam nav daļas par otru? Kad mēs nokļūstam nelaimē un no mums novēršas, mēs uzreiz vainojam citus, ka, lūk, viņiem nav sirdsapziņas un ka viņi ir cietsirdīgi... Bet paši?

Kad es atgriezos no sava neveiksmīgā ceļojuma, nodomāju, ka manā vietā varēja būt bērns, sieviete ar bērniem, slims, vecs cilvēks... Modrība, protams, netraucē. Taču radīt negatīvu tēlu svešinieka personā diez vai ir prātīgi. Starp citu, runa ir par elementāru vienaldzību.

Es domāju, ka nelaime slēpjas mūsos. Neviens nepadarīs mūs sliktākus vai labākus. Tikai mēs izlemjam, kam kalpot — labumam vai ļaunumam. Šodien cilvēkus nomāc materiālā nesakārtotība. Nav darba, bet jābaro ģimene, jāaudzina un jāizglīto bērni, jāsaglabā cilvēka cieņa. Taču līdztekus merkantilu problēmu risināšanai mēs nemanot augstāk par visu sākām vērtēt naudu un aizmirsām, ka galvenā vērtība ir cilvēks.

Tad mēģināsim vairāk uzticēties cits citam. Sēsim sevī cilvēciskuma, sapratnes, cēlsirdības sēklas. Mēs tikai tad esam drošībā, kad neesam vientuļi, kad blakus ir cilvēki, uz kuriem var paļauties.

Irina ROMANOVA