Kad puķes ziemo...

“Visi tapa laikā no septembra līdz martam,” stāsta pensionāre. “Cītīgi sēdēju no rīta līdz vakaram un veidoju, skatoties televizoru. Pirmās tapa glezniņas. Gaidīju atbraucam ciemos bijušo kaimiņieni, iedomājos, vajag taču uztaisīt viņai neparastu dāvanu. Uztaisīju gleznu, kuru dekorēju ar sausajiem ziediem, bet tie bira nost pie pirmā pieskāriena. Ienāca prātā aizstāt ar veikalā nopērkamajiem mākslīgajiem ziediem. Pamatnes ir vienreiz lietojamie šķīvīši. Ir gan apaļi, gan taisnstūra formas.
Pēdējie mūspusē nav nopērkami, tos dabūju Rīgā. Apaļie šķīvīši saglabājušies no agrākajiem gadiem, tie ir labāki, jo vieglāk krāsot. Tagadējie nokrāsojas sliktāk. Pēc tam visu līmē klāt: puķītes, taurenīšus, mārītes, lentītes, flizelīnu, kas ir rets materiāls. Tas ir rūpīgs darbs, ko veicu savam priekam. Tirgot nemēģināju, bet vajadzētu, lai atgrieztu vismaz ieguldīto naudu. Taču man nav sapratnes, cik par tām tirgū prasīt un vai vispār pirks.

Origami pievērsos nejauši. Atnācu uz tautas namu, skatos mūsu Guntiņa sataisījusi ļoti skaistus gulbjus. Ilgi skatījos un laizījos — kā pašai sataisīt. Vienu dienu Gunta atrada laiku un parādīja man, kā to dara, vēl grāmatiņu iedeva. Vēlāk vedekla Rīgā nopirka tādu pašu. Pēc tās grāmatas arī visu daru. Nelielai vāzītei vajag salocīt 160 papīra trīsstūrīšus, uz ko aiziet A4 formāta papīra 20 loksnes. Taisu liela izmēra trīsstūrus, jo vecumdienās pirksti ir stīvi. Ja vajag, pērku krāsainu papīru. Sākumā bija ļoti liela interese, papīra locīšana vienkārši ievelk. Pie mums katru gadu mājās atnāk Ziemassvētku vecītis, domāju, uzdāvināšu viņam paša portretu. Tā tapa Ziemassvētku vecītis. Skatos televizoru, izrādās, cilvēki nepazīst sēnes! Sataisīju lielu un mazu mušmiri. Padomāju, ko tās te tādas “plikas” stāvēs, vajag mauriņu — sataisīju zālīti un puķītes. Grāmatā bija piemērs, kā izgatavot vērsīti. Vajag taču arī gotiņu uztaisīt! Bija rakstīts, ka kleitiņu gotiņai var taisīt kā zaķu mammai, pieliku vēl bantītes, puķītes pie radziņiem — lūk, meitenīte! Bet jau tuvojās 8. marts, atkal padomāju, vajag, lai tas puisis to meitiņu apsveic, un saliku abus kopā ar puķi rokā.”

Ērika no locīta papīra meistarīgi izveidojusi arī lielās un mazās vāzes, pūci, pingvīnu, cālīti un gulbi, kas peld starp niedrēm. Viņa nevis vienkārši kaut ko uztaisa, bet cenšas radīt arī attiecīgu vidi, kurā ieliek objektu. Interesi piesaista groziņi, kas tapuši no vecām avīzēm un gofrēta kartona pamatnē. Vispirms sarullē papīru, pielīmē pamatnei kā ribas, caur kurām ievij sarullētu papīru, nostiprina, nokrāso un var piepildīt groziņu ar ko grib: ziediem, konfektēm, riekstiņiem.

Jaunībā un arī turpmākajos gados Ērika auda sedziņas, aizkarus logiem un durvīm, paklājus dīvānam, visu ko citu. Viņa uz pusslodzi strādāja arī “Daiļradē”. Ja būtu stiprāka veselība, varbūt austu šobaltdien, jo stelles ir pieejamas skolā. Pensionāre ir arī adītāja un tamborētāja. Tagad ada zeķes mazbērniem un sev. Jāpasteidzas, jo strauji tuvojas pavasaris, un Ērikas lielākais hobijs ir puķītes. Šogad puķu dārzā noteikti būs jaunumi — nāks klāt jaunas. Šopavasar būs ļoti daudz darba, jo jāierīko ūdensvads un kanalizācija, viss jānolīdzina, jāiesēj zālīte.

Visu darba mūžu Ērika strādājusi ciemata aptiekā — nedaudz ilgāk par 30 gadiem: “Es aizgāju pensijā privatizācijas gados. Rēķināju šitā un tā, sapratu, ka neko nopelnīt nevarēs, un netaisīju savu biznesu. Kad atnācu uz Skaistu strādāt, pagastā dzīvoja ap 3000 cilvēku, bet šodien labi ja 700. Iedomājieties, kas ir noticis!”

Juris ROGA