Darbs mūža garumā

Vectēva lielajā mājā, kura pēc izskata atgādināja krievu G burtu, mitinājās visas četras ģimenes, kopā 11 cilvēki. Vectēvs bija izglītots cilvēks un strādāja Bukmuižā par stārastu. Arī savās mājās bija par uzraugu un darbu vadītāju. Vecāmāte un vectēvs vadīja lielo saimniecību, kurā strādāja trīs dēli ar savām ģi- menēm. Tikai vasaras periodam tika algots gans aitu un govju ganīšanai. Laiki mainījās, tika pieņemts lēmums zemi sadalīt un ģimenēm atdalīties. Kad nodibinājās padomju vara, vectēvu kā bijušo stārastu apcietināja. Cietumā pēc septiņiem gadiem beidzās viņa dzīves gājums.

Valentīna jau no astoņu gadu vecuma slauca govis. Kad viņai bija 12 gadu, noslīka tēvs. Pēc saimniecības sadales viņiem bija 14 ha zemes. Bez tēva stiprajām rokām bija grūti tikt galā ar zemes darbiem. Brālis bija par pieciem gadiem jaunāks, bet, nepieciešamības spiests, stājās pie zirga arkla. Valentīnas pienākumos bija palīdzēt brālim vagas galā pārvilkt arklu. Kulšanas darbi rudenī neļāva Valentīnai uzsākt mācības, jo kulšana notika pēc kārtas pie katra zemnieka. Viens otram palīdzot, zemnieki mēneša laikā ar rudens darbiem tika galā. Iekavētās mācības ne tik viegli bija panākt, bet arī tas Valentīnai bija pa spēkam.

Pabeidza Dagdas vidusskolu, pabeidza Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumu un 27 gadus nostrādāja Dagdas bankā. Vēl astoņus gadus apdrošināšanas inspekcijā. Sasniegusi pensijas ve- cumu, pilnībā nodevās savas saimniecības izveidei.
Apprecējās 1959. gadā, un viņas ģimenē izauga divi bērni — meita un dēls. Abi bērni izskoloti, strādā. Dēlam augstākā izglītība ar maģistra grādu. Strādā Daugavpils Austrumu elektrotīklos. Meita pabeigusi arheoloģijas pētniecības tehnikumu, savā laikā izbraukusi no Altaja līdz Čukotkai. Sirdi priecē četri mazbērniņi.

Padomju laikos vectēva mājās tika izmitinātas trīs svešas ģimenes, kādu laiku vienā mājas daļā atradās pat Neikuru ciema padome. Vēlāk kolhozs “Brīvība” mājas pārdeva, un tās tika nojauktas. Tā kā zeme atradās ezera krastā, tad nu gribētāju to iegūt bija pietiekoši. Taisnība bija īpašnieku pusē, un zeme tika atgūta, tikai pie ezera daļas viņiem nebija lemts tikt.

1992. gadā sākās mājas un saim-niecības ēku celtniecība, bet 1994. gadā tika reģistrēta zemnieku saimniecība. Viss tika celts no pamatiem un ar pašu līdzekļiem. Sāka ar divām slaucamām govīm un nonāca līdz septiņām. Eiropas Savienība pavēra plašākas iespējas, un Valentīna tās izmantoja. Jau daudzus gadus viņai ir bioloģiskā lauksaimniecība. Izgājusi bioloģiskās apmācības kursus un ieguvusi “Apliecību par profesionālās pilnveides izglītību”. Saimniecība nodarbojas ar piena lopkopību un startēja arī ES projektos. Pirmais projekts ”Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai”, tad sekoja “Standartu sasniegšana”. Projektu rezultātā tika iegādāts tehnikas aprīkojums un uzcelta piena māja ar atbilstošām iekārtām.

Valentīna nopietni saslima un tika operēta. Līdz pat šodienai sekas ir jūtamas un redzamas, kaut vai pēc sapampušās rokas. Bet tas optimisms un dzīvesprieks, ar kādu viņa raugās uz dzīvi, ne katram jaunietim ir dots. Pēc operācijas, kad palātas biedri žēlojās par sāpēm, Valentīna neizrādīja savas ciešanas. Biedri brīnījās par viņu un jautāja, par ko viņa domā? Viņa smaidot atbildēja: “Domāju, kur man jaunu govi nopirkt!”

Valentīna paplašina savas zināšanas semināros. Viņas interešu loks ir samērā plašs. Arī mežsaimniecībai pieejamie ES atbalsta pasākumi viņai nav sveši. Doma apmežot 1,6 ha lauksaimniecībai neizdevīgas zemes platības. Pavisam nesen bija Aglonā uz bioloģiskās saimniekošanas semināru.
Nākotnes vīzija — skaisti sakopts atpūtas stūrītis pie Gaļšūna ezera pašu un draugu priekam. Visas viņas ieceres palīdz īstenot dēls, kuram, kā jau nākamajam mantiniekam pienākas, ir arī savs nākotnes redzējums un plāns. Būs arī kam turpināt visu iesākto, jo pašam aug divi dēli.

Ar Valentīnu Petrovnu esmu pazīstama no 1974. gada, kad es no Malnavas tehnikuma atnācu strādāt uz padomju saimniecību “Iskra”. Pirmā saskarsme ar bankas “Maksājuma uzdevumiem” sākās ar iepazīšanos ar Valentīnu Petrovnu, kura tad strādāja par kredītdaļas vadītāju. Jāsaka viņai “Paldies” par atsaucību un sapratni pret jaunajiem speciālistiem.

Savu raito dzīves ritmu Valentīna uzsākusi 1936. gadā un ne vecumam, ne slimībām pagaidām netaisās padoties. Līdz pat šodienai es viņu saucu par Petrovnu un apbrīnoju viņas optimiski — enerģisko dzīves uztveri, viņas darbīgumu, rosību un skaidru situācijas redzējumu.

Lūcija NIKITINA, Dagdas novada lauku attīstības speciāliste