Veļas diena

Sākumā mantu nebija daudz, bet pamazām cilvēki sanesa to tik daudz, ka vienā telpā kļuva šauri un daļa eksponātu jau izvietota priekštelpā. Dažas lietas ir pat vairākos eksemplāros, bet muzeja veidotāji nevienam neatsaka, lai šī straumīte neapsīkst. Grūti uzskaitīt visu, kas te šodien apskatāms, jo krājums tiek regulāri papildināts ar jauniem eksponātiem. Cilvēki arvien ir atsaucīgi, jo vēlas saglabāt vēstures liecības jaunajai paaudzei. Svariņu pagasta muzeja krājumā ir ļoti plaša dažādu senu darba rīku kolekcija. Daudzi no šiem priekšmetiem ir saglabājuši gan savu ārējo izskatu, gan ir pielietojami arī mūsdienās.
Acu skatienu piesaistīja koka gludināšanas rīks, kas datēts ar 1926. gadu un kuram ir arī rotājumi.

Latvijā senatnē plaši lietoja tieši šo “gludekli” — koka zāģim līdzīgu priekšmetu, ar kuru gludināja uz koka rullīša uztīto linu palagu, dvieli, galdautu un tamlīdzīgus audumus. Dažreiz audumu uzlika uz plakana pamata un gludināja ar šo koka ”gludekli”. Interesanti, ka šo darbarīku no pilnīgas aprites neizspieda ne mūsu vecmāmiņām labi zināmais čuguna gludeklis, kuru piepildīja ar kvēlojošām oglēm, kuras ik pa laikam mainīja, ne arī mūsdienīgais elektriskais gludeklis. Mājās bez elektrības citas iespējas nebija, kā likt lietā seno metodi. Kāda sieviete, atceroties savu bērnību, pastāstīja, ka palīdzēja vecmāmiņai gludināt dažādus audumus. Apžāvētu palagu vai dvieli uztina uz koka rullīša un ar robainu koka dēlīti ripināja rullīti turpu, šurpu. Bērnam tas nebūt nebija viegls darbiņš, bet šķita interesants.

Mazgāšanas un gludināšanas tradīcijas vecmāmiņu dzīves laikā krasi atšķiras no mūsdienām, jo tehnoloģijas ir pamatīgi atvieglojušas pieaugušo un bērnu dzīvi, kuriem nav pat mazākās nojautas par to, cik lielu laika un spēka patēriņu prasīja veļas diena 17. vai 18. gadsimtā dzīvojošiem cilvēkiem.

Juris ROGA