Profesionālis turpina izglītot lauku fotoamatierus

Šogad šis ir jau trešais fotomākslinieka izbraukums pie lauku ļaudīm, kas tiek organizēts ciešā sadarbībā ar laikrakstu “Ezerzeme”. Iepriekš līdzīgas tikšanās jau bija Robežniekos un Šķaunē. Katra tikšanās ar vietējiem fotomīļiem ir atšķirīga, taču ir arī daudzas kopīgas iezīmes. Manuprāt, pati galvenā — klātesošajiem ir patiesa interese par fotogrāfiju un vēlme iegūt labas bildes. Otra līdzība — klausītājiem trūkst ticības tam, ka viņi var iemācīties bildēt labāk. Anatols cenšas pārliecināt fotoamatierus pievērsties fotogrāfijai kā mākslai, liekot pamatā domu, nevis slēdža klikšķināšanu. Šī arī bija pirmā vieta, kur mākslinieks uzreiz sāka ar praktisko daļu, liekot klātesošajiem iejusties dažādās lomās un atklājot dažus noslēpumus, kas pa- līdz fotogrāfam iegūt labāku kadru.

Anatols: “Draugs draugam jautā — cik būs divi plus divi? Jānis stāv un domā — varbūt pieci, varbūt seši, nē, laikam septiņi! Mēs tagad cenšamies veidot konkrētu stāstu. Vienam no jums ir uzdevums, kuru tu uzdod draugam un tev tas šķiet elementārs — kā tas viņam nav saprotams?! Bet draugs klausās, kasa galvu un prāto — zināju, aizmirsu, ai, ai, kas tagad būs? Abstrahējieties no visiem, jūs esat divi vien, un viss notiek starp jums...”

Izrādās, pat to izdarīt nav viegli, kur nu vēl pats fotografēšanas process. Bet Anatols neapstājas: “Ejam uz priekšu! Nākamais uzdevums — kurš no jums visiem reāli der sko- lotāja lomai? Ā, jums ir varianti! Ļoti labi, mēģināsim kopā atrast īsto...”
Laikam ritot, arvien biežāk sāka klikšķēt līdzpaņemto fotoaparātu slēdži. Kļuva skaidrs, ka cilvēki nelasa sava fotoaparāta instrukciju, jo nevienam nebija izpratnes par manuālajiem režīmiem, un kā tos lietot. Nav arī izpratnes par diafragmu, asuma dziļumu un tamlīdzīgām svarīgām lietām, bez kuru kaut minimālas pārzināšanas neiespējami iegūt interesantas bildes. Starp citu, šī ir vēl viena līdzība, kas atklājas visur, kur vien kopā ar Anatolu esam pabijuši.

Ar lielu interesi klātesošie apskatīja fotomākslinieka gan senos, gan jaunākos darbus. Pasākuma dalībniekus izbrīnīja, cik krāšņs ir Krāslavas vecais parks Anatola bildēs, cik skaisti var nofotografēt Krāslavas strūklaku pie aptiekas, un arī tas, cik dramatisku to var parādīt jau citā reizē. Sajūsmu mazināja neticība, sak, mēs tā nevarēsim, jo tas prasa daudz zināšanu un ilgu darbu... Bez šaubām, ka katrs nekļūs par mākslinieku, bet var taču pamēģināt atkārtot redzēto un censties labot savas kļūdas, lū-dzot padomu A. Kauškalim. Tieši šajā nolūkā Anatols atstāja savas koordinātes, lai fotoamatieriem nav jātaustās tumsā, lai viņi var saņemt konsultāciju vai padomu un varbūt pievērsties šai lietai daudz nopietnāk, nekā līdz šim.

Anatols: “Fotografējot ņemiet sev palīgā dziesmu, dzeju, piemēram, par mīlestību. Ļoti pateicīga ir dziesmas ”Nekur nav tik labi kā mājās”, uz tās pamata prātā var dzimt daudz dažādu ainu, kuras pēc tam varat realizēt savās fotogrāfijās. Sāciet ar tādām lietām, jo, vienkārši spriežot slēdzi, neko jēdzīgu nenobildēsiet. Padomājiet, ko īsti gribētu parādīt kadrā? Piemēram, vārdi: “Vai citur tā meitenes smej?” Kā tos parādīt? Kādai, jūsuprāt, jābūt tai meitenei, kura der šim kadram, jo ne visas der. Kā viņai jābūt apģērbtai? Pārdomājiet visus jautājumus, lai, skatoties bildi, nevienam nerastos šaubas par to, ko jūs tajā parādāt. Fotogrāfija ir tāds pats sacerējums, kā rakstu darbs, ar to atšķirību, ka fotogrāfija ir sacerējums ar priekšmetu palīdzību.”

Anatols ieteica zīmēt skices un parādīja savējās, uz kuru pamata tapušas daudzas viņa labākās fotogrāfijas. Atklāti sakot, bijām gaidījuši daudz jautājumu, bet klātesošie izskatījās apjukuši no lielās informācijas gūzmas un biežāk jautājumus uzdeva Anatols, kurš tikšanās nobeigumā tādējādi centās nostiprināt sniegtās zināšanas.

Nobeigumā mājinieki mūs aicināja pie tējas galda, kur iesāktā saruna turpinājās. Atkal tika kopīgi skatītas bildes, tās analizētas. Anatols stāstīja, no kādām lietām jāizvairās, kādi ir izņēmumi. Ja līdz šai dienai tikšanās dalībniekiem šķita, kas tur liels — atnāci, nospiedi slēdzi, un gatavs, tad šķiroties kāds no viņiem sacīja: “Izrādās, tas ir ļoti sarežģīti. Vajag būt apsēstajam, lai sasniegtu tādus rezultātus!”

Anatols: “Vajag mācīties, vajag mēģināt darīt! Vēl viens noderīgs padoms — lai gan šodien visiem ir datori, nevajag cietajā diskā krāt simtiem kadru un domāt, ka tie ir bezmaz ģeniāli. Atlasiet 2-3 labākos un izgatavojiet fotogrāfijas kaut vai 20x30 cm lielas. Pamazām veidojiet savu fotoalbumu. Ir ļoti grūti skatīt bildes uz datora monitora, atšķirība — milzīga!” Atvadoties no viesmīlīgajiem saimniekiem, aicinājām visus interesentus izmantot jebkuru iespēju piedalīties izstādēs ar savām fotogrāfijām, jo arī tā ir izaugsmes iespēja.

Juris ROGA