Mūsu spārnotie draugi

Pavasaris — atkušņu, saules un gājputnu atlidošanas laiks. Mēs vienmēr ar mīlestību noraugāmies uz to putnu rosību, kas atgriezušies no tālienes, un to, kas iemācījušies varonīgi pārciest ziemas salu un badu. Ja ziema ir silta, tas nav briesmīgi. Bet salā un puteņos spārnotajiem klājas grūti. Tad tiem palīgā nāk žēlsirdīgi cilvēki, kuri vienmēr pakārs uz zara speķa gabaliņu un sameistaros putnu barotavu. Putraimi un maizes mīkstums palīdzēs putniem pārciest ziemu. Bet cik jautri ir noskatīties, kā putni “skaidro attiecības”! Kurš nepaspēja, tas nokavēja. Taču, šķiet, vienalga neviens neliekas apvainots.

Mūsu pagalmā dzīvoja suns. Uzticīgi nokalpoja desmit gadu. Pagājušajā gadā tas nobeidzās. Suns bija tik labsirdīgs, ka nevienu putnu ne reizi nenospieda. Bet tie izmantoja suņa labsirdību. Žagatas, vārnas, kovārņi, zvirbuļi, zīlītes — kas tik nepabija pie tā ciemos! Ko nespēja apēst — visu izvazāja līdz pēdējam kauliņam, līdz pēdējai drupačai. Bet vistas suns gan necieta. Tas vai no ādas līda laukā, kad tās šurpu turpu staigāja pa pagalmu.

Lai izdzīvotu, putniem nākas izmantot dažādus trikus. Pērnziem mūsu pagalmā negaidot uzradās irbes. Ziema bija bagāta ar sniegu. Acīmredzot mežā tām bija grūti sameklēt barību. Lūk, tāpēc meža viešņas uzdrošinājās tuvoties cilvēku mājoklim. Pagalms bija iztīrīts gandrīz līdz zemei. Kupenas cilvēka augumā. Tā irbes arī barojās trīs dienas ar visu, ko spēja atrast zemē zem plānās sniega kārtas, lepni pastaigājās pa celiņiem. Suns rēja aizgūtnēm, bet irbes par to nelikās ne zinis. Tām bija jāizdzīvo, ko tās arī darīja. Vārdu sakot, putniem dzīve ir tāda pati kā cilvēkiem — dienišķās maizes meklējumos.

Jaunais suns ir ar raksturu — dzenā spārnotos, nepielaiž pie sava kastroļa ar ēdienu. Arī putni ir piesardzīgi. Kamēr nepierada pie jaunā saimnieka, vispār bija reti ciemiņi. Pagalms bija tukšs, kļuva skumīgi. Un trūka kaut kā ļoti vajadzīga.
Dzīvnieki vienmēr saista uzmanību un piepilda mūsu dzīvi ar spilgtiem iespaidiem. Bet putni ir kaut kas īpašs. Gan smieklīgie, palaidnīgie zvirbuļi, gan lepnie ērgļi, kas lidinās augstu debesīs, gan žagatas ar pastāvīgo žadzināšanu — visi redzami un visi labi.

Putni nav apdalīti ar uzmanību. Ik gadus tiek atzīmētas putnu novērošanas Eiropas dienas. Latvijā tās notika 17 reižu, tas ir, kļuva par tradicionālām. Patīkami tas, ka neatpaliek arī Latgale. Pērnruden putnu pasākumos dabas parkā “Adamovas ezers” strādāja putnu barotavu darināšanas ģimeņu darbnīcas, notika konkursi un viktorīnas bērniem. Saudzējamajā dabas zonā ap Lubāna ezeru varēja veikt ekskursijas un vērot putnus no speciāliem skatu torņiem. Putnu dienas mūsu valstī kļuvušas par masu pasākumu. Cerēsim, ka arī šis gads nekļūs par izņēmumu. Būtībā katrs no mums var dot savu ieguldījumu valsts putnu izpētē. Nereti taču tieši dabas draugi palīdz ornitologiem uzzināt, kad, piemēram, no ziemošanas atgriezās pirmie putni. Šogad pirmie bija lauka cīruļi un paugurknābju gulbji. To parādīšanās diena bija zīmīga — 29. februāris. Bet marta pirmajās brīvdienās Ilūkstes un Auces novadā manīja dzērves.

Kāda ir “putnu situācija” mūsu valstī? Ar šo jautājumu es vērsos pie Latvijas Dabas muzeja ornitologa Dmitrija Boiko.
“Ziemas sezona veidojās tā, ka putni aizlidoja ziemot vēlāk nekā parasti,” sacīja Dmitrijs,” decembrī — janvārī, kad iestājās stiprs sals, aizsala ūdenstilpes un pat jūra. Tagad putni pamazām atgriežas no ziemošanas vietām. Marta sākumā atgriezās kādu desmit sugu pārstāvji. Runājot kopumā, pie mums Latvijā situācija ir labvēlīga. Valsts teritorijā putni izvietoti vienmērīgi, tāpēc visi reģioni šajā ziņā izceļas ar sugu dažādību. Mūsu novads sevišķi bagāts ar meža putniem. Dzeņu vien ir 13 sugu. Daudzās valstīs tā nav. Novērot baltos stārķus, kuru pie mums ir 11000 pāru, speciāli brauc pat no citām Eiropas valstīm, it sevišķi Dānijas. Bet, lūk, melno stārķu ir tikai 300 - 400 pāru. Diemžēl kādreiz lielā populācija kopš pagājušā gadsimta beigām saruka par 600 pāriem. Gan baltie, gan melnie stārķi ir reti putni un ierakstīti saudzējamo sarakstā. Kas sakāms par retām sugām vispār, tad, ņemot vērā Sarkano grāmatu un dažādas Eiropas direktīvas, katru trešo sugu var uzskatīt par retu vai saudzējamu.

Problēmas ir ar meža putniem. Deviņdesmitajos gados tika uzsākta intensīva mežu izciršana. Tagad ievērojami sarucis īstu mežu skaits, kur aug vērtīgi koki. Te es runāju par veciem kokiem ar dobumiem un sakuplojušu lapotni, kur varētu ligzdot putni. Sevišķi cietuši medņi un melnie stārķi. Bet šiem putniem ligzdošanai nepieciešami tikai lieli, veci koki.

Kas sakāms par jaunām putnu sugām, tad te lielu labumu dod neprofesionālie novērotāji. Bet digitālie fotoaparāti ļauj ātri un savlaicīgi veikt fotografēšanu. Piemēram, pateicoties amatierim, ornitologi pirms pāris gadiem uzzināja par rozā kaijas parādīšanos piekrastē. Lai gan nav obligāti, ka putns apmetīsies te. Viss atkarīgs no tā, kādā laikā tas parādījies vienā vai otrā vietā. Ja pavasarī, tad pastāv varbūtība, ka tas apmetīsies te.

Starp citu, Dabas muzejā jau vienpadsmito gadu pēc kārtas notiek fotokonkurss “Mans putns”. Tajā piedalās dažādu vecuma grupu neprofesionālie fotogrāfi. Tā muzejs atzīmē Putnu dienu. Šogad konkurss sākās 14. martā. Zīmīgi, ka putnu fotogrāfijas aktīvi pārstāvēja latgalieši — pētnieki no Rēzeknes novada. Tā ka nākotnē, pastaigājoties ar fotoaparātu pa pļavām un miežiem, var iemūžināt dzimtā novada spārnotos, piedalīties konkursā un kļūt par uzvarētāju.”

Vēl es pajautāju, vai ir vajadzīgi strazdu būrīši. Vajadzīgi. Ja blakus ir tikai jauns mežs, kā arī nav vispār vai ir maz koku ar lieliem dobumiem. Bet tā šodien jau ir problēma. Tas ir, putnu būrīšu nepieciešamība tomēr pastāv. Gatavojot materiālu, es painteresējos, vai skolās saglabājusies tradīcija sagaidīt spārnotos draugus ar strazdu būrīšiem. Šķiet, ka šī labā tradīcija paliek pagātnē. Pagaidām neviens no aptaujātajiem neapstiprināja, ka atzīmēs Putnu dienu. Taču vēl ir laiks, iespējams, ka kaut kur rīkos putnu svētkus un jūs par to uzzināsiet.

Tradīcijas tomēr var saglabāt, apzināti pielietojot tās mūsu dienās. Manuprāt, tas ir ļoti pievilcīgi, ja jaunā paaudze zina savas valsts floru un faunu. Atzīmējot dabas dienas, var izaudzināt aktīvus tās draugus. Vai tas nav patriotisms? Ar abstraktiem lozungiem mīlestību uz dzimteni neieaudzināsi. Skolās, bibliotēkās, bērnu un jauniešu centros varētu rīkot visdažādākos pasākumus: konkursus, olimpiādes, projektus, lai jaunatne justu, ka dzīvo konkrētā pasaulē un ka šai pasaulei ir vajadzīgs katrs no viņiem. Kā pareizi norādīja kādas skolas direktore, skolēni varētu mācīties vākt vajadzīgo materiālu no Interneta, bet ne tikai izklaidēties. Plašs redzesloks nekad netraucēs. Arī strazdu būrīti var sameistarot. Kaut arī vienu, taču tas obligāti noderēs spārnotajiem draugiem.

Steigšos atgādināt: lai nekaitētu putniņiem, nedrīkst darīt tikai vienu — izpostīt to ligzdas, kā arī nepiemēslot mežu, kas var negatīvi ietekmēt putnu barības bāzi. Piebildīšu, ka arī ūdensputnu dzīves videi jābūt ekoloģiski drošai. Jūsu zināšanai:

* Pašlaik Latvijā ir 351 putnu suga. Vienu sugu radījis cilvēks, 16 sugu introducētas, tas ir, iemitināta kā jauna suga jaunajos ģeogrāfiskajos apstākļos.

* Latvijas nacionālais putns ir baltā cielava. Šādu putna statusu apstiprināja Starptautiskā putnu aizsardzības padome 1960. gadā. Baltās cielavas mīt apdzīvoto vietu un ūdenstilpju tuvumā. Parasti cielavas naski skraida pa zemi. Ligzdas tās vij pažobelēs, malkas grēdās, akmeņu kaudzēs un putnu būros. Ziemo Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā. Cielavas apdziedātas latviešu tautas dziesmās un personificē strādīgumu un čaklumu.

* Par 2012. gada putnu kļuva Latvijas vislielākais spārnotais plēsoņa jūras ērglis. Lieluma ziņā tas ir ceturtais plēsējputns Eiropā. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados jūras ērgļu populācija Latvijā skaitījās izzudusi, taču vēlāk tā pamazām atjaunojās. Tagad mūsu valstī saskaņā ar ornitologu datiem ir 100 - 150 jūras ērgļu pāru. Tie mīt arī Latgalē. Apsveicam Putnu dienā!

Irina ROMANOVA