Pēc pirmrindas pieredzes

Viesi apmeklēja Dagdas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcu, Dagdas novadpētniecības biedrības “Patria” muzeju, pabija pilsētas centrā pie pieminekļa “Sērojošā Māte” (gida pienākumus pildīja biedrības “Patria” vadītājs Aivars Arnicāns), apmeklēja Dagdas pensionāru biedrības telpas, paviesojās pansionātā “Ābeļdārzs”, Dagdas arodvidusskolā un apmeklēja Asūnes pagastu.

Tautas namā delegāciju kopā ar mūsu pensionāriem sagaidīja arī Dagdas novada domes priekšsēdētājs Viktors Stikuts: “Patīkami, ka vēlējāties iepazīties ar mūsu pašvaldību, jo mums tiešām ir ko parādīt, mēs arī būvējam un attīstāmies, augam un veidojam savas pašvaldības tēlu!”

Centrālais notikums viennozīmīgi bija Dagdas pensionāru biedrības rokdarbu izstāde un pensionāru sagatavotais koncerts tautas namā, kuru viesi novērtēja ar sirsnīgiem un ilgiem aplausiem. Programma nebija gara, bet emocionāli bagāta. Viesi jau paspēja iepazīties ar Dagdu, tā sacīt, no oficiālās puses, bet pensionārs Romualds Vasiļevskis palīdzēja viesiem iepazīt mazpilsētu caur dzejas rindām. Viesiem dziedāja biedrības ansamblis “Sendienas” un “Ivuški”, uzstājās deju kolektīvs “Ezeriņi”, kuru vada Lidija Kartenko.

Dažas dziesmas ģitāras pavadījumā izpildīja arī viesi. Viņi bija arī atveduši dažu savu rokdarbnieču darinājumus, kurus varēja apskatīt līdzās mūsējo pensionāru veikumam. Viesi arī sacīja lielu paldies Dagdas iedzīvotājiem par sirsnīgu uzņemšanu un uzaicināja ciemos uz pirmajiem Kalkūnes pagasta svētkiem, kas notiks maija beigās vai jūnija sākumā. Tika uzsvērts, ka kalkūnieši noteikti grib redzēt Dagdas pensionāru biedrības visus kolektīvus pilnā sastāvā.

Dagdas pensionāru biedrības vadītāja Larisa Tukiša viesiem parādīja biedrības telpas un savu kabinetu: “Šeit mums notiek sapulces, valdes sēdes un mēģinājumi. Sienu rotā mūsu nopelnītie diplomi un pateicības. Sadarbojamies ar baznīcu, novadpētniecības biedrību, skolu, pansionātu. Pirms gadiem sešiem sponsoru netrūka — partijas pa kripatai deva naudu, mēs nopirkām televizoru, sintezatoru, skandas un citu aparatūru, ledusskapi, kurā saliekam produktus, gatavojoties pasākumam. Nopirkām datoru, jo to ļoti vajag darbā. Biedrībā nav daudz pensionāru, bet visi ļoti aktīvi. Diemžēl šodien vairs neviens nenāk klāt. Mums ir deju un vokālie kolektīvi, ir četri vīrieši, un es viņus ļoti cienu, jo vairāk neviens nenāk. Pensionāri visi slimi, saka: “Ai, vairs neiešu...” Bet es viņiem saku, ka no šejienes aiziesim visi kopā, pa vienam — nē. Ja sāks iet pa vienam, tad viss pajuks, jo gribētāju nākt vietā nav!”

Viesi uzzināja, ka biedrība izveidota, lielā mērā pateicoties tās pirmajai vadītājai Leontīnai Raudivei, kura apstaigāja mājas, stāstīja, kas par biedrību tiek veidota, un lūdza pensionārus nākt un darboties, ja viņi grib un var. Šodien oficiāli reģistrētajā biedrībā iestājies 31 pensionārs. Sākumā biedra nauda bija 2 lati, tagad tā ir pieci lati. Larisa stāstīja, ka pensionāri paši rīko atpūtas vakarus, ņemot līdzi katrs savu groziņu. Šie vakari notiek ļoti sirsnīgā atmosfērā. Mājās ir mājīgi, bet tiekoties var baudīt citu mājīgumu. Kāpēc neatnākt, ja šādā pasākumā pensionārs atslēdzas no visām problēmām, aizmirst par savām sāpēm. Reizēm kāda pensionāre izmēra asinsspiedienu pirms dziedāšanas un pēc tam — skaties jau asinsspiediens zemāks. Pensionāru biedrības vadītāja pastāstīja par skatēm, kurās pensionāri ir kopīgi piedalījušies, un izcīnītajām vietām. 9. jūnijā ir ieplānots brauciens uz senioru festivālu, kurā Dagdas pensionāri dziedās gan latviešu, gan krievu dziesmas.

Larisa: “Braucam visi, es viņus nedalu ne pēc kādiem kritērijiem, jo visi cilvēki ir vienādi. Kamēr pašvaldība dod transportu, kamēr mēs dzīvojam, kamēr ir spēks un iespējas, mums ir pienākums aizbraukt un paskatīties, kā dzīvo citur citi cilvēki, salīdzināt ar sevi. Mēs aicinām viesos arī pie sevis, rīkojam draudzības vakarus. Mums ir oficiāls Dagdas pensionāru biedrības karogs, mums notiek dažādas izstādes, mēs koncertējam pansionātā un ne tikai kolektīvi, es arī viena tur dziedu pēc viņu lūguma. Cilvēki atceras savu jaunību, pirmo mīlestību, un ir labi, ka viņiem tiek dota šī iespēja. Tādos koncertos no lielā saviļņojuma visiem ir asaras acīs, un tajā brīdī sāc uztraukties, ka tik pats nesāc raudāt līdzi. Mēs ne ar vienu nestrīdamies, dzīvojam draudzīgi. Paldies, ka atbraucāt pie mums, mēs par to ļoti priecājamies. Parādīsim, kā dejojam un dziedam, bet mēs neesam profesionāļi, lai gan darām to jau sešus gadus. Mēs esam vienkārši cilvēki, tādi paši kā jūs.”

Pāris jautājumus uzdevu Kalkūnes pagasta pārvaldes vadītājam Osvaldam Kursītim.

— Cik zinu, Dagdas apmeklējums bija jūsu pārvaldes iniciatīva, bet kādā nolūkā atbraucāt?

— Jā, tā bija mūsu pašu iniciatīva. Gribējām paskatīties un iegūt, nebaidos teikt, pirmrindas pieredzi, kā jāorganizē darbs ar senioriem. Tāda biedrība, kāda pie jums ir izveidota, kas tik aktīvi darbojas, tādi kolektīvi — mums ir daudz ko mācīties šajā ziņā. Sapulcējāmies kopā — gan pagasta pārvaldes darbinieki, gan pensionāru aktīvs — un atbraucām smelties pie jums idejas.

— Kādi ir pirmie iespaidi par mūsu mazpilsētu?

— Vispozitīvākie, Protams, kā jebkurā vietā, arī šeit daudz darāmā. Ideja par novadpētniecības muzeju — mums jau viņa arī ir. Pašlaik meklējam telpas, dažādus organizatoriskus jautājumus šajā sakarā risinām, bet noteikti kaut kas tamlīdzīgs pie mums arī būs. Mums arī ir ko parādīt, jo mūspusē ir senas un iespaidīgas vēsturiskās tradīcijas, daudzos laika posmos Kalkūne ir spēlējusi ļoti lielu vēsturisku lomu.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA