Laiks rīkoties?

Taču tas no vienas puses, bet medaļas otra puse... Tagad pat visslinkākie vīrieši nelaidīs garām izdevību paspīdēt ar asprātību, kad tiek apspriesta dāma pie stūres (pat neraugoties uz to, ka sieviete pie automobiļa stūres mūsu dienās vairs nav kaut kāda ekstraordināra parādība, vēl jo vairāk — viņa nereti ir laipnāka un atbildīgāka autovadītāja nekā tie paši “tiesneši”, kuri vienkārši pārliecināti, ka visi ceļu transporta negadījumi uz mūsu ceļiem notiek tikai un vienīgi cilvēces daiļā dzimuma vainas dēļ). Bet Dievs ar tiem vīriešiem, vai viņi to grib vai negrib, automobilis jau ir kļuvis par daudzu sieviešu neatņemamu dzīves daļu. Daļu, kas, starp citu, izņemot gandarījumu un prieku, reizēm var kļūt par nopietnu nepatikšanu cēloni...

* * *

Irina (nosauksim viņu tā) atbrauca uz Krāslavu no Daugavpils. Loģiski, ka viņa deva priekšroku personīgajam automobilim, nevis sabiedriskajam transportam: pirmkārt, laika ekonomija, otrkārt, ārā vēl pieturējās sals, tāpēc doma par to, ka nāksies salt, autobusu gaidot, kaut kā neiedvesmoja. Turklāt transporta līdzekli viņa vada jau sen un sekmīgi, nopietni CSNg viņai nav bijuši, un pie stūres jūtas bez pārspīlējuma, kā zivs ūdenī.

Tātad dienas otrajā pusē, sekmīgi nokārtojusi visas plānotās darīšanas, Irina sataisījās doties mājup, uz Daugavpili. Taču... apstākļi toreiz izrādījās stiprāki par viņas plāniem: netālu no vienas pilsētas skolas, uz ceļa, kur pat krāslavieši ik dienas pārvar šo ceļa iecirkni ar bailēm, automobiļa ritenis iekļuva dangā. Un tā iestrēga, ka par tālāku kustību uz priekšu nevarēja būt pat runas, bija vajadzīga riepu montāžas meistara palīdzība.

Tā kā Irina nav vietējais cilvēks, nevienu pilsētā tuvu nepazina, lai palūgtu palīdzību, viņa nolēma piezvanīt pa informatīvo telefonu un uzzināt Krāslavas firmu koordinātes, kuras sniedz pakalpojumu, kam visā pasaulē ir vienāds nosaukums — “palīdzība uz ceļiem”. Var iedomāties arī tā uztrauktās sievietes stāvokli, kad telefona klausulē viņa sadzirdēja atbildi: “Krāslavā šādus pakalpojumus nesniedz neviena firma.” Taču Irina, saprazdama, ka izvēle viņai maza, nolēma “spēlēt uz visu banku”, un palūdza nosaukt kaut vai Krāslavas autoservisu telefonu numurus — specializācija taču analoģiska, iespējams, kāds arī atsauksies uz nelaimē nokļuvušās sievietes lūgumu un sniegs viņai palīdzību. Uzzinājusi veselu četru autoservisu telefonu numurus, mūsu pilsētas viešņa atguva mieru un sāka apzvanīt tos, katram sīki skaidrojot problēmas būtību un solot dāsni pateikties, ja neizdevies brauciens beigsies laimīgi.

Un tikai tad, kad arī ceturtajā reizē sadzirdēja: “Mēs uz vietu neizbraucam — jums jānokļūst pie mums pašas spēkiem, te arī noskaidrosim”, saprata, ka te palīdzību nav no kā gaidīt.

Beigu beigās Irina tomēr aizbrauca mājās un pat ar savu mašīnu. Viņai palīdzēja žēlsirdīgi vīrieši, kuri dzīvo tajā pašā “maz izbraucamajā ielā”: viens ieraudzīja, ka dāma acīmredzot ne jau pēc pašas gribas veselu stundu stāv uz brauktuves, pienāca klāt, tūdaļ piesteidzās otrs... Vispār pierādīja, ka vīrieši pie mums sastopami ne tikai 8. martā, par ko viņiem pateicība, gods un slava. Tikai, lūk, problēma palika. Varbūt tagad, kad mēs esam iestājušies Eiropā galīgi un negrozāmi (un necentīsimies attaisnot sevi ar to faktu, ka esam tikai tās pažobele), kad izmantojam daudz resursu, aicinot ciemos tūristus — padomāsim visi kopā par to, ka cilvēks ir būtne, kurai bez visa pārējā nepieciešama drošība un komforts (vēl jo vairāk tad, ja šis cilvēks ir atbraucējs). Vai nav pienācis laiks nodrošināt šo komfortu?

Marina NIPĀNE