Tikšanās ar novada senioriem

Pasākuma pirmajā daļā bija neliels jauniešu sagatavots koncerts, viņi arī novadīja kopīgu spēli, kurā svarīgākā loma bija koordinācijai un reakcijai: vajadzēja paspēt noķert blakus stāvētāja rokas pirkstu, bet neļaut noķert savējo otram blakus stāvētājam.

Jauniešu jautājumi senioriem grūtības nesagādāja, viņi labprāt stāstīja par saviem skolas gadiem, hobijiem, brīvā laika pavadīšanas iespējām viņu jaunībā, pirmo mīlestību un citiem. Dažas atbildes jauniešiem lika aizdomāties, citas — pasmaidīt, bet kopumā visiem bija ļoti interesanti.

“Manā jaunībā saldējumu nepazina,” uz jauniešu jautājumu par garšīgākajiem kārumiem atbildēja Ņina Tararako. “Mam-ma gatavoja garšīgus ievārījumus, vārīja arī augļus cukurā — tas bija pats mīļākais gardums bērniem!”

“Manā jaunībā skanēja tautas mūzika,” Vasilijs Šalajevs stāstīja jauniešiem, kādu mūziku klausījies skolas gados. “Tika dziedātas visas vecās dziesmas, kuras dziedāja vecāki, un laika gaitā pienāca klāt jaunas...”

Savukārt Valdis Simsons varēja nosaukt jau tādas savulaik jaunatnes vidū ļoti populāras grupas kā “Smokie”, “ABBA” un citas, kas viņa jaunībā piedzīvoja ziedu laikus un zināmas nelielai daļai mūsdienu jaunatnes, kas dziļāk seko līdzi mūzikas tendencēm.
Populārākās galda spēles abu vīriešu jaunībā bija biljards, dambrete un kārtis, kuras spēlē paaudzēs. Ņina jau agrā jaunībā bija rokdarbniece, šuva lellēm kleitas un spēlējas ar tām.

Jaunieši senioriem atzinās, ka nespēj mācīties bez špikošanas, un centās noskaidrot, kādas metodes likuši lietā seniori labāku atzīmju pelnīšanā?

Izrādās, seniori savā laikā špikoja primitīvi — galvenokārt rakstīja uz rokas vai tāfeles. Gadījās, ka arī iekrita. Vasilijs gan apgalvoja, ka viņam špikot nevajadzējis, jo bija gaiša galva un visu labi iegaumējis.
Jauniešus interesēja, cik stingri bijuši pedagogi?

Vasilijs: “Stingri gan! Piemēram, fizikas skolotājs Jurijs Pavlovičs Kuninga bija ļoti stingrs un prasīgs, tāpēc fiziku visi zināja. Vispār visi skolotāji bija ļoti labi. Mani vecāki man maz ko varēja palīdzēt mācībās, jo paši nebija izglītoti — tēvam bija četras klases, mātei — divas, tālab es pats mācījos, un mācījos teicami.”

Interesanti, ka senioru jaunībā iesaukas skolotājiem, var sacīt, neeksistēja. Ja bija, pavisam nevainīgas — vāciete nāk, algebra nāk, jo tajā laikā pret skolotājiem izturējās ar lielu cieņu.

Senioru laikā nebija jauniešu biedrības, taču bija citas organizācijas. Jaunieši, šķiet, tā arī līdz galam neaptvēra šo vārdu jēgu: “Ja mūsu laikā atnāci uz skolu bez sarkanā pionieru kaklauta, skriesi pēc tā uz mājām!”

Ņina: “Mums bija pionieru un komjauniešu organizācijas, kurās pulcējās jaunieši, bija koncerti, sacensības, talkas, vācām makulatūru un metāllūžņus. Pat sacensības starp klasēm rīkojām, kura vairāk savāks. Bijām vai pie katras ciemata vecmāmiņas mājās, izlūdzāmies makulatūru. Vasarā vācām ārstniecības augus un nodevām aptiekā, par ko pat saņēmām naudiņu.”
Skolēni nebūtu skolēni, ja nepajautātu par stundu bastošanu. Izrādās, tajā laikā skolēni tikpat kā nekavēja stundas bez attaisnojoša iemesla. Bet, protams, reizēm negribējās iet uz skolu, piemēram, kad neizmācījās uzdoto vielu un draudēja divnieks un tam sekojošs rājiens mājās. Lielākie stundu kavētāji bija puikas.

Tagadējā jaunatne mīl apmeklēt diskotēkas, arī seniori savulaik gājuši uz dejām, bet bija zīmīga atšķirība no mūsdienām. Balles bija skolā vecākajām klasēm. Un mājās bija jābūt laikus, ne vēlāk par deviņiem vakarā. Viņus nemulsināja, ka zālē nav tumšs, tādu kompleksu tā laika jaunatnei nebija. Taču bija arī tā, ka senioriem gadījās sastrādāt nedarbus.

Valdis: “Es gandrīz aizdedzināju savu māju. Pīpēju pie plīts, lai dūmi iet skurstenī. Mamma bija uzlikusi aizkarus, kas nodalīja istabu. Piepīpēju, un nejauši sērkociņš tika pie aizkara. Lai mamma neredz skādi, nogriezu aizkara apakšu un pametu zem dīvāna. Bet, grīdu mazgājot, viņa to atrada. Tad jā! Mammai žagaru nebija, tētis bija telefonists un mājās bija mikrofona aukla... Otrā dienā solā nevarēja nosēdēt, jābasto skola, par to atkal suta.”

Tagad ir internets un mobilie tālruņi, bet jauniešus ļoti interesēja, kā agrāk notika kontaktēšanās starp skolēniem?

Seniori stāstīja, ka viņu laikā nebija ne ziņas, ne miņas no mūsdienu tehnoloģijām. Kad pie kaimiņa uzlika telefonu, tas bija liels brīnums, ka var sarunāties ar kādu, kurš kaut kur tālu. Tajā laikā viens otram rakstīja vēstules, svētkos sūtīja atklātnes.

Meitenes sveica zēnus, zēni — meitenes. Parasti 23. februārī meitenes uz skolu atnāca agrāk un katram puikam uz sola nolika apsveikumu. 8. martā līdzīgi rīkojās zēni. Randiņus sarunāja skolā, pēc tam tikās norunātajā laikā un vietā.
Jaunieši arī palūdza seniorus izteikt savu viedokli par pašreizējo jaunatni — kāda tā ir?

Valdis: “Izlutināta. Visu plēš un lauž. Pilsētā uzliek jaunus solus, jau otrā dienā nolauž dēļus. Parādi man savu draugu, es pateikšu, kas tu pats esi.”

Vasilijs: “Jaunatne ļoti mainījusies, un ne uz labāko pusi. Mēs te sākām runāt par sliktiem darbiem, bet jārunā arī par labo, jo ne visa jaunatne slikta, lūk, jūs esat pozitīvs piemērs. Es esmu dzīvojis Rīgā, salīdzinājumā ar to, šeit ir zelta jaunatne!”
Ņina: “Jaunatne ir dažāda. Mūsu laikā bija un tagad ir attīstīta, intelektuāla un gudra jaunatne. Protams, ir sliktāki jaunieši, arī mūsu paaudzē tādi bija. Bet vairākums ir labi. Es daudz kontaktējos ar Dagdas jauniešiem, viņi ir ļoti pieklājīgi, durvis atvērs, palaidīs pa priekšu, pasveicinās. Laba jaunatne.”

Seniori arī ieteica atradināties no kalkulatora, iemācīties reizrēķinu no galvas, trenēt atmiņu, prātā ātri skaitot no viens līdz desmit un atpakaļ. Līdzīgs atmiņas treniņš noderēs tiem, kas mācās mūziku, proti, lasīt notis turp un atpakaļ.

“Par jūrnieku,” uz jauniešu jautājumu par sapņu profesiju atbildēja Vasilijs. “Armijas gados dienēju Tālajos Austrumos, atgriezos Rīgā un devos jūrā par bocmani. Bet neilgi kuģoju, nācās atgriezties mājās...”

Valdis: “Gribēju par šoferi, bet kļuvu par virpotāju, biju arī iespiedējs tipogrāfijā.”

Ņina: “Gribēju iegūt militāro specialitāti, bet sapni nespēju realizēt. Nācās apgūt daudzas citas profesijas, piemēram, biju šuvēja.”

Seniori jauniešiem jautāja, kā viņi pavada savu brīvo laiku, un bija apmierināti dzirdēt, ka viņi to pavada lietderīgi. Vīriešos sevišķu prieku raisīja tas, ka visi jaunieši mīl sportu, arī meitenes. Sekoja novēlējumi.

Ņina: “Novēlu jums labi mācīties un iegūt kāroto profesiju, jo šodien bez profesijas dzīvot smagi.”

Valdis: “Galvenais, klausiet vecākus! Man nekas labs nebija jaunībā, jo es neklausīju. Kaut vai nepatīk, bet ir jāklausa!”
Vasilijs: “Esiet veseli un mācieties!”

Jaunieši paldies par tikšanos nostiprināja ar dāvaniņu — katrs seniors saņēma pa svecei, kuras jaunieši darināja savām rokām.

Pēc tikšanās ar senioriem jaunieši neformālā gaisotnē varēja interesanti pavadīt brīvo laiku vienaudžu lokā.

Juris ROGA