Folkloras draugu kopa jeb — Sovvaļnīki

— Iedzīvotāji arvien ir neziņā par to, kā īsti tapa šis kolektīvs? Daudzi domā, ka tas notika šķelšanās rezultātā, jo vairāki jūsu kolektīva biedri savulaik atdalījās no Latgalē un arī Latvijā pazīstamās folkloras kopas “Olūteņi” un izveidoja savu.

— Tā nebija šķelšanās, tā bija vienkārša sakritība, ka no folkloras kopas “Olūteņi” aizgājām seši dalībnieki vienlaikus. Mēs aizgājām ne tādēļ, ka gribējām izveidot savu kolektīvu, toreiz tādas domas vispār nebija. Starp tiem sešiem es vienīgā biju no Andrupenes, pārējie — no Dagdas un Krāslavas. Kādu laiku nekur nedarbojāmies, bet, tā kā bijām labi draugi, regulāri sazinājāmies. Pēc kāda laika saņēmām ielūgumu uz Ezernieku folkloras ansambļa “Akmiņeica” 20 gadu jubileju, kur mēs uzstājāmies pirmoreiz. Pēc tam meklējām un atradām savam jaunajam kolektīvam muzikanti — tā ir Aija Vaičule. Vajadzēja telpas, kur sanākt uz mēģinājumiem, gājām pie tautas nama vadītāja Daiņa Platača, un tagad esam Andrupenes TN folkloras kopa.

— Kādi jums bijuši šie pirmie pastāvēšanas gadi?

— Protams, ka viegli, jo cilvēks dzied tad, kad viņam ir labi un veicas. Folkloras kopā nāca tie, kam patīk un ir vēlme dziedāt. Šodien esam 12 pieaugušie, viena studente, četri skolēni un divi mazi pirmsskolas bērni, kuri pat bundziņas māk sist.

— Gandrīz desmit gadus Dagdā veiksmīgi darbojas folkloras centrs, par kuru vairākkārt esam informējuši savus lasītājus. Vai šis centrs jums sniedz kāda veida atbalstu? Varbūt izmantojat centra folkloras krājumus?

— Novada folkloras kopām centrs apmaksā braucienus uz valstiski svarīgiem pasākumiem. Pagaidām šī centra folkloras krājumus neizmantojam, jo mums ir savi. Tos esam ieguvuši ekspedīcijā Sibīrijā, kurp brauca trīs mūsu dalībnieki un no Sibīrijas latgaliešiem atveda daudz interesantu materiālu. Mūsu muzikante Aija jau agrākajos gados ir savākusi daudz materiālu no Rīgas folkloras krātuves. Ja būs vajadzība, brauksim arī uz novada folkloras centru pēc materiāliem, bet pagaidām tādas vajadzības nav. Mēs dziedam to, kas mums patīk.

— Izņemot Sibīriju, vēl kaut kur esat bijuši?

— Ielūgumiem bagāts un interesants mums bija 2011. gads. Piedalījāmies Baltijas jūras tautu kultūras festivālā “Karlshamn 2011”, kas katru gadu notiek Zviedrijā. Viņi bija iecerējuši izvēlēties vienu folkloras kopu, kuru gribēja redzēt festivālā, un atlase mums bija veiksmīga. Lielu atbalstu mums sniedza novads: apmaksāja ceļu, bet dzīvošanu apmaksāja zviedri. Mums izveidojusies sadarbība ar Ačinskas latgaliešu kultūras biedrību un Smoļenskas latviešu sabiedrību “Saknes” no Krievijas, pērn braucām uz Smoļensku koncertēt Krievijas tautu sadraudzības svētkos. Uz abiem nosauktajiem lielajiem pasākumiem brauca viss mūsu kolektīvs, izņemot bērnus. Viesojoties Baltkrievijā, iepazināmies ar senās Polijas-Lie-tuvas valsts kulinārā mantojuma pētniecību un ar litvinu (lītaunīku) kultūrvidi mūsdienu Baltkrievijā. Mūsu kolektīvs sniedza latgaliešu kultūras priekšnesumus Sanktpēterburgas žurnālistu delegācijai un Polijas viesu māju saimnieku delegācijai Dagdā un Krāslavā.

Sadarbojamies ar Krāslavas, Dagdas un Ludzas tūrisma informācijas centru, muzeju “Andrupenes lauku sēta” un līdzdarbojamies Latgales kulinārā mantojuma projekta pasākumos. Ar mūsu kolektīva dalību pagāja Tūrisma izstādes “Balttour 2011” Latgales stenda kultūras programmas koncerts Rīgā, Latgales novada diena Brīvdabas muzejā Rīgā, sveču dienas pasākums Krustpils Romas katoļu draudzē Jēkabpilī, lielās Māras dienas sadziedāšanās ar Ačinskas latgaliešu kultūras biedrības pārstāvjiem Aglonā, Latgales novada deju kolektīvu sadancis Krāslavā. Koncertējām latgaliešu kultūras Gada balvas “Boņuks” pasniegšanas pasākumā Rēzeknē, tikāmies ar etnogrāfisko ansambli “Rikava” un uzstājāmies sadraudzības vakarā Andrupenē, piedalījāmies galda dziesmu un gvelžu saietā Dagdā. Tika veikts Lieldienu tradīciju TV ieraksts Andrupenē, apmeklējām Annas dienas “Danā” Mākoņkalna pagastā, Andzeļu pagasta tautas deju kopas “Eži” 5 gadu jubilejas koncertu Andzeļos, Jāņu ielīgošanas pasākumu Dagdas pilskalnā un visur uzstājāmies. Jāņu vakara Andrupenes teātra iestudējums “Ontons i Aņa” tika izrādīts Andrupenē. Koncertējām skatu torņa atklāšanas ceremonijā Lielajā Liepukalnā Kaunatas pusē, uzstājāmies Novada invalīdu brālības “Nema” 5 gadu jubilejas sarīkojumā Dagdā.

— Tik aktīvi darbojāties pērn, bet šogad pēdējā brīdī atteicāties no iespējas pārstāvēt savu novadu Starptautiskajā masku tradīciju festivālā un tikai ar divām maskām pārstāvējāt “Sovvaļnīkus” Meteņdienas pasākumā Priežu kalnā. Kas notika? Daži domā, ka ir radušās nesaskaņas pašā kolektīvā, citi meklē problēmas ārpus tā... Kā ir patiesībā?

— Mēs ļoti gribējām braukt uz Starptautisko masku tradīciju festivālu un cītīgi tam gatavojāmies, bet iestājās liels sals — termometra stabiņš nokrita zem 30 grādiem. Lauku cilvēkiem šādos apstākļos nav viegli pamest savas mājas, jo ir vairāk jākurina krāsnis. Divi dalībnieki saslima, un galu galā mums nepietika cilvēku, lai festivālā varētu pilnvērtīgi parādīt sagatavoto programmu. Par to, ka nevarēsim braukt, folkloras centra vadītāju es informēju savlaicīgi, ceturtdienas vakarā. Visi esam cilvēki, varam gan saslimt, gan vēl kaut kas notikt. Bet tam nav nekāda sakara ar iekšējām vai ārējām nesaskaņām. Vienkārši tāda ir dzīves situācija. Ja būtu siltāks laiks, cilvēki nesaslimtu, nevajadzētu raizēties par mājām, viss būtu noticis tā, kā plānots.

Folkloras centra vadītājai es biju apsolījusi, ka kolektīvs piedalīsies Meteņdienas svinībās Priežu kalnā Dagdā, bet atkal — apstākļu sakritība, un brauciens izjuka. Tieši tajā dienā notika tautas nobalsošana un daži kolektīva dalībnieki bija aizņemti, dažiem radās savi neatliekami darbi. Aizbraucām divatā. Bija interesanti, Inta Viļuma kopā ar “Olūteņiem” sagatavoja plašu programmu, kas mums patika. Tā kā izlaidām divus lielus pasākumus pēc kārtas, varbūt kādi cilvēki arī domā, ka notiek savstarpēji ķīviņi, bet varu apliecināt, ka viss ir kārtībā.

Šogad aizbraucām uz Ziņģu un Stāstnieku sarīkojumu Viļānos, pagaidām nekur citur neuzstājāmies. Tuvākais pasākums, kurā plānojam būt, ir galda dziesmu un gvelžu saiets Dagdā.

— Novadā ir trīs folkloras kopas. Tās savstarpēji konkurē vai viena otru papildina?

— Es domāju, ka mēs viens otru papildinām, mums ir ko pamācīties vienam pie otra.

— Ne kurš katrs spējīgs vadīt folkloras kopu, jo tur tomēr vajag specifiskas zināšanas. Es pat sacītu, ka ir ļoti būtiskas atšķirības starp kolektīva dalībnieku un vadītāju, jo vadītājam nepārtraukti jāseko līdzi tam, kas notiek folkloras jomā. Kā jūs ar visu tiekat galā?

— Speciālas izglītības man nav, bet ir pieredze, kas iegūta mūža laikā. Es dziedu kopš trīs gadu vecuma — kā tikai sāku runāt. Mums ģimenē vecmāmiņa dziedāja Līgo svētkos, citos gadskārtas pasākumos, godos, ģimenes saietos, baznīcas korī. Arī es dziedu baznīcas korī. Man dziesma ir dzenošais spēks, es bez tās nevaru.

Izmaiņām un jaunākajam tendencēm folkloras jomā ir jāseko. Rīgā notiek semināri, kurus parasti apmeklēju. Ja es nevarētu, brauktu citi. Man kā vadītājai ir daudz palīgu, nav tā, ka es visu daru un meklēju. Kolektīvā ir muzikante, kurai daudz folkloras materiālu, un viņa tos regulāri papildina. Mums ir runātāji, kuri labi runā no skatuves, un es to varu nedarīt. Lai runā tas, kuram labāk padodas. Mums ir labi dejotāji, mums ir gana speciālās literatūras un nav problēmu rādīt latgaliešu dejas, rotaļas. Maskas ir interesanta lieta. Izmantojam literatūru, kā arī liekam lietā bērnības atmiņas no laikiem, kad paši gājām čigānos pie kaimiņiem. Arī tagad to darām.

— Sanāk, ka jūsu kolektīvā paši viens otru bīdāt uz priekšu...

— Jā, darām visi kopā, viens otram nākam palīgā, viens otru papildinām. Nekad nebija strīdu un nesaprašanās. Mēģinājumi notiek gan šeit Andrupenē, gan Dagdā, jo daži mūsējie dzīvo Dagdā un pat Krāslavā. Šobrīd jau divi kolektīva biedri strādā Daugavpilī un uz mēģinājumiem var ierasties nedēļas nogalē. Mēs atrodam veidus, kā sekmīgi darboties.

— Vai pašiem ir kāds taustāms ieguvums no šīs darbības?

— Materiāla ieguvuma nav. Pelnīt — tā nav mūsu prioritāte vai mērķis. Jā, kā vadītāja es saņemu algu — 25 latus, bet tā tiek iztērēta benzīnam un pat nepietiek. Gadās, sametam savu naudu, lai varētu kaut kur aizbraukt. Mēs dziedam dvēselei. Kad mēs mācāmies jaunu vai atkārtojam veco repertuāru, vai vienkārši pasēžam pie tējas galda, pārrunājam notikumus, interesējamies, kā kuram klājas, kas jauns ģimenēs, mēs kļūstam bagātāki un smeļamies spēku viens no otra. Savā vidē sevi saucam par folkloras draugu kopu — jo tā tas tiešām ir.

— Kad šķīrāties no “Olūteņiem” palikāt bez tērpiem, instrumentiem...

— Sākumā mums bija palienēti tērpi, bet tagad viss savs. 2010. gadā tika realizēts LAD projekts un iegādāti gan tautas tērpi, gan mūzikas instrumenti — akordeons, cītara, ritma instrumenti un citi. Liels paldies, ka atbalstīja projektu. Vēl esam par savu naudu sašuvuši lina tērpus, kas mums noder vasaras karstajā laikā. Tautas tērpos tad ir smagi uzstāties.

— Kā izpaužas kolektīva izaugsme, ja tāda ir?

— Izaugsme ir. 2009. gadā Latvijā notika Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kuram mēs kvalificējāmies 2008. gadā. Tā bija pirmā atlases skate, kurā piedalījāmies un ieguvām 2. kategoriju. 2012. gadā Latvijā atkal notiks Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Pērn folkloras kolektīvu skatē ieguvām 1. kategoriju. Tēma bija visiem viena “Ceļš”, bet tas var būt dažāds. Mēs izvēlējāmies “Karavīra ceļš”, mums lieti noderēja no Sibīrijas ekspedīcijas atvestie materiāli. 2010. gadā piedalījāmies atlases skatē uz novada dienām Rīgā un 2011. gada maijā braucām uz Brīvdabas muzeju, kur rādījām savu programmu. Tas nepārprotami liecina par kolektīva izaugsmi.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA