Bet dzimtene ir mīļāka...

Un redakcija, šķiet, nesaņēma nevienas sūdzības par ceļu un ielu neapmierinošu attīrīšanu no sniega. Runa ir ne tikai par sniegiem nabadzīgo ziemu — Krāslavā ielu iecirkņu attīrīšanā teicami rekomendēja sevi jau pārbaudītais mazgabarīta traktors AGT-860, kas pēc nepieciešamības strādā divās maiņās. Pēc sniega sanesumiem “dzelzs” sētnieks ar uzkarināmo iekārtu dienā attīrīja ietves vairāk nekā 35 kilometru garumā! Ir jābūt īstam autovadīšanas meistaram, lai ātri un kvalitatīvi paveiktu tādu sarežģītu darbu apjomu. Kādu reizi ar labpatiku noskatījos, cik naski šaurajās ietvēs strādā minitraktors un, vērīgāk ielūkojies, es ieraudzīju, ka pie stūres sēž nevis pieredzējušais Anatolijs Čiževskis, bet gan simpātisks jaunietis. Lai apmierinātu ziņkāri, es devos uz Ēvalda Cauņas kabinetu, un firmas “Labiekārtošana K” vadītājs paskaidroja: “Anatolijam ir teicams pārinieks, iesaku iepazīties tuvāk. Uzaicinājām darbā ar rekomendāciju un nekļūdījāmies. Tagad ir ļoti svarīgi atbalstīt un noturēt vietējo jaunatni.”

... Jau kuro reizi mēģinājums stādīties priekšā raksta varonim izrādījās veltīgs. Gatis, tikko pārkāpis slieksni, sacīja: “Es jūs pazīstu. Vai atceraties, kādu reizi uz mežezera mūsu laivas atradās blakus? Toreiz es biju puika un ķēru mazus plaužus, bet jūs vilkāt lielus. Tagad arī es uzkrāju pieredzi, makšķerēju vasarā un ziemā.” Drīz vien noskaidrojās, ka mūsu Gatis dzimis Škutānu ciemā. Ir tāds ezeru ieskauts stūrītis Kombuļu pagastā. Pēc Sauleskalna deviņgadīgās skolas beigšanas saņēma elektriķa apliecību Viļānu arodskolā, bet autovadītāja un mehanizatora profesiju apguva patstāvīgi. Vārdu sakot, pilns specialitāšu klāsts startam darba dzīvē. Eiropas Savienības atvērtās robežas ir liels kārdinājums puišiem un meitenēm, kuri sāk patstāvīgas gaitas. Un kas tur ko slēpt, vairākumam no viņiem ir sapnis gūt ātru un vieglu peļņu. Ja tā būtu... Sastapušies ar ar svešzemju realitāti, viesstrādnieki no Latvijas, strādājot vaiga sviedros, sāk saprast, ka eiro un mārciņas pašas no debesīm nekrīt, bet katrs cents tiek nopelnīts smagā darbā. Taču, kā saka, mēģināts nav zaudēts...

Lūk, Gatis Škutāns ar kaimiņa Arvīda rekomendāciju pirmo reizi aizbrauca darba tūrē uz Skotiju, kur pēc piezemēšanās nokļuva fermeru saimniecībā. Brokoļu novākšana ar rokām puisi nebiedēja, tiesa, iekļauties 10 - 12 darba stundu ritmā bija pagrūti. Pieklājīga peļņa vairoja spēkus un, ja neskaita visus lidošanas un uzturēšanās izdevumus, tīrā peļņa bija 700 latu mēnesī. Pēc Latvijas mērauklām — tīņa sapnis. Pirmo fiziskās izturības un darba disciplīnas eksāmenu Gatis nokārtoja kā vīrs, bez kurnēšanas: pēc trim mēnešiem atgriezies mājās, sagādāja sev lielu prieku — nopirka ārzemju markas mašīnu “Audi-80”. Dvēsele vienkārši gavilēja — pats taču nopelnīja! Pēc gada atkārtoja darba desantu uz miglaino Albionu un, sapelnījis naudu, palīdzēja radiem. Pakāpeniski nonāca pie secinājuma, ka sūri strādāt svešumā nav tas labākais variants. Sāka meklēt darbu dzimtenē, un te Gatim uzsmaidīja reta veiksme: pirms gada viņš nokļuva Krāslavas labiekārtotāju draudzīgajā saime. Sāka kā autovadītājs, vēlāk kļuva par mehanizatoru. Mūsdienīgais traktors ļoti iepatikās Ga-tim, un, kā pats stāsta, tehnika viņu ne reizi nepievīla nedz ziemas saltumā, nedz tumsā: strādāt nācās arī starmešu gaismā. Un centīgais puisis nav saņēmis nevienu pārmetumu no firmas vadības.

“Alga, protams, nav tāda kā Skotijā, toties tas ir mājās, kur sienas palīdz,” atklāti atzīstas Gatis. “Tepat draugi, draudzene, radi, kuru tā trūka Anglijā. Tādā iespēja augstu vērtējama. Krāslava kļūst skaistāka, dzīvokļu cenas — pieejamas, gribu te kaldināt ģimenes laimi! Visam savs laiks, Aija pagaidām studē universitātē, bet mans pienākums ir nopelnīt naudu dzīvoklim.”
Mana patīkamā sarunbiedra vārdos bija jaušams miers un absolūta pārliecība par sevi. Viņš grib strādāt dzimtā novada labā, bet... Neviļus nodomāju, lūk, ko: ja vidējā alga būtu pieejama jauniešiem, tad arī sociālā un ekonomiskā situācija Latvijā netuvotos liktenīgai robežai. Un nebūtu nepieciešamības veikt tādu pensiju reformu, kad ne katram vīrietim ir lemts nodzīvot līdz pelnītajai atpūtai. Valdošā elite, kas iestrēgusi politizēšanā, lai noturētu varu par jebkuru cenu, tā arī nevar saprast galveno: valsti var glābt agrārā sek-tora steidzama industrializācija un attīstība. Turpretim mēs esam nosaimniekojušies tiktāl, ka šodien astoņas no desmit lielākajām kompānijām jau pilnībā vai daļēji pieder ārzemju īpašniekiem. Skandināvu pircēji pieaugošā tempā un bez sirdsapziņas pārmetumiem turpina pirkt vairumā un mazumā Latvijas teritorijas. Saskaņā ar statistiku Holandes fermeris savā valstī baro 8 - 10 cilvēkus, bet pie mums? Mēs importējam 80% kartupeļu, kas kopš seniem laikiem ir Latvijas produkts. Ražošanas kopapjomā ik gadus krasi krītas lauksaimniecības daļa. Taču tas nav visbriesmīgākais: Latvija katastrofāli turpina zaudēt labākos cilvēkus — jaunus, spēku plaukumā, sagatavotus speciālistus. Bēdu politiķi par savu labo īpašību uzskata Latvijas iedzīvotāju plašas iespējas pelnīt naudu ārzemēs. Bet kā tad ir ar Latvijas nākotni, un vai piespiedu viesstrādnieki atgriezīsies mājās? Šodien 850000 strādājošo ir spiesti barot 550000 pensionāru. Kā saka, tiktāl esam...
Beidzot rakstīt publikāciju par Gati, gribu ticēt: jauniešu politika Latvijā visbeidzot no tukšas muldēšanas pārtaps par reālām programmām, lai atbalstītu augstskolu, koledžu, arodskolu absolventus. Jau sen laiks saprast, ka katrs cilvēks ir valsts augstākā vērtība un cerība. Kāpēc laupīt jaunajiem cilvēkiem laimi kalpot dzimtenei?
“Gati, vai netaisies paceļot?” es pajautāju nopietnajam puisim.

“Nav izslēgts,” viņš atbildēja. “Gribas pabraukāt ar savu auto pa Eiropas Savienības valstīm. Protams, ar draudzeni. Visdrīzāk mūsu pirmais maršruts būs uz Lietuvu.”
“Novēlu jums laimīgu ceļu!”

Aleksejs GONČAROVS