Vecticībnieces Marfas mācību stundas

Ar viņu es iepazinos, pateicoties Daugavpils universitātes slāvu valodzinību katedras asociētajai profesorei Jeļenai Koroļovai, kura “atklāja” Latgales nomales vienkāršo iedzīvotāju no neparastas puses.

Viss sākās ar to, ka 2009. gada maijā Daugavpils universitātes studenti filologi kopā ar saviem pasniedzējiem vāca folkloras un dialektu materiālu, kas saglabājies Latgales vecticībnieku ciemos. Savākt šādu materiālu paš- laik ir neparasti sarežģīti — veco iedzīvotāju skaits aizvien sarūk.

Mani ļoti ieintriģēja tas, ka Jeļena Koroļova piecu dienu praksē gāja kājām uz viensētu pie sievietes, kura nekad nav mācījusies skolā un neprot ne lasīt, ne rakstīt. Norādīšu, ka viņa tomēr iemācījusies parakstīties. Jeļena pamanīja, ka šī vienkāršā sieviete ir tautas kultūras sensena glabātāja, kas ir unikāla parādība.

Pēc mēneša es ziņkāres pēc kopā ar draugiem apciemoju Marfu Antonovu. Viņa uzņēma mūs vienkārši, nosēdināja virtuvītē uz ķebļiem. Sākām iepazīties. Noskaidrojās, ka mājas saimniecei nesen apritēja astoņdesmit gadu. Taču par večiņu viņu nemaz nenosauksi: tāda starojoša, vecā salāpītā jaciņā, viņa drīzāk atgādināja lielu, labsirdīgu bērnu. Sarunas laikā es pamanīju, ka šī sieviete tik svēti tic Dievam, ka, šķiet, acis un seja izstaro siltu lampas gaismu, kad viņa stāstīja par to, kā pārkāpa bausli, bet to nekādā gadījumā nedrīkstēja darīt!

Marfa Antonova ir vecticībniece. Viņas senču dzīves gaitas ir tipiskas Latgales vecticībnieku ģimenēm: ļoti sen ieradās no Vitebskas guberņas, acīmredzot pirmajos vecticībnieku vajāšanas gados. Viņa pati stāsta, ka nekad nav braukusi projām no dzimtajām vietām, vienīgi jaunībā uz pāris gadiem izbrauca uz Dobeles rajonu, vai kā viņa jocīgi saka, “uz Latviju”. Tā viņa definēja, kā tautā mēdz teikt, Latgales novada īpašo statusu. Marfa auga daudzbērnu ģimenē. Kad meitenei bija deviņi gadi, nomira māte. Viņu audzināja vecākā māsa Akuļina. Tēvs nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Bērnu Marfai nav. Taču vecā sieviete nav vientuļa — viņu apciemo māsu un brāļu bērni, apsargā lieliski suņi Rjabčiks un Džonijs, viņas prieks ir mierīgs zirgs Bujans, kas palīdz saimniecībā: ved saimnieci uz vecticībnieku dievnamu, uz veikalu vai kādās citās darīšanās. Mēs, protams, līdzjūtīgi centāmies izdibināt, cik grūti pensionārei klājas viensētā. Laikam gan maza pensija un slimību vesela buķete. Taču nekādas žēlabas no viņas mutes nedzirdējām.

“Kā tad bez slimībām?” viņa smējās. “Izņemot citramonu un sirds pilienus, es neko nelietoju. Un nekad tā īpaši arī neslimoju. Vienmēr daudz strādājām, pievērst uzmanību slimībām nebija laika. Jau desmit gadu neesmu bijusi pie ārsta. Zālēm receptes vajadzīgas. Bet kādas receptes var būt sirdij astoņdesmit gados? Pensija man ir vidēja. Nekas, pietiek. Tikai grūti ir tikt līdz autoveikalam, taču palūdzu kaimiņus — viņi palīdz. Krāsni gribētos pārmūrēt, citādi laiž dūmus kā pirtī bez dūmeņa. Nevaru pielīmēt tapetes.”

Šķiet, ka dzīve ne pārāk nomāc mūsu sarunbiedri. Ļoti veca veļas mašīna. Taču pirms piecpadsmit gadiem viņas mājā nebija pat elektrības. Sakņu dārzā visa kā ir tik, cik pietiek spēka novākšanai.

Atceroties gadījumu no savas darba dzīves, Marfa Antonova pastāstīja, kā pazuda viņas izstrādes dienas par četriem kol-hozā nostrādātajiem darba gadiem. Acīmredzot kāds bija rīkojies negodīgi. Taču tagad viņa tikai ironiski piebilda: “Tas, kurš grāba vairāk sev, dzīvo ne labāk par mani. Nav kļuvis bagātāks, arī veselība nav labāka.”

Jāsaka, ka visa Marfas dzīve saistīta ar Kovaļovas vecticībnieku baznīcu, kas ir viena no vecākajām Latgalē. Te viņa kristīta, te katru svētdienu apmeklēja dievkalpojumus, pēc mācītāju baušļiem apguva ticības mācību, skaita lūgšanas no galvas baznīcslāvu valodā. Marfa regulāri apmeklē dievnamu, neizlaižot nevienu dievkalpojumu, lai vai kāds būtu ārā laiks un lai vai kāda būtu veselība.

“Vai bija kādi notikumi jūsu dzīvē, kad jūs pārliecinājāties par Dieva esamību?” mēs jautājām.

“Es skaidri zinu, ka Dievs ir. Bet tas, kurš domā citādi, ir negudrs cilvēks,” viņa atbildēja vienkārši, neaizdomājoties, un tic, ka Dievs glābj viņu.

Marfa redz pārsteidzošus sapņus, kuros viņai it kā paveras patiesība par Debesu valstību. Kādu reizi viņa ieraudzīja sapnī Jēzu Kristu, kurš stāstīja, kāpēc Dievs piedod cilvēkam un soda viņu.

Marfa sacīja, ka šodien norisinās tas, par ko rakstīts daudzās reliģijas grāmatās. Viņa ir pārliecināta, ka mēs ciešam par grēkiem. Nav briesmīgāka grēka par netiklību un alkatību. Arī par kaitīgiem ieradumiem, piemēram, smēķēšanu būs jāatbild Dieva priekšā. Pirms kaut ko darīt, iesaka Marta, labi jāpadomā un jālūdz piedošana Dievam. Jāievēro kristietības normas, baznīcas aizliegumi. Kādu reizi viņa pārkāpa šo noteikumu un viņai tika dots mājiens no augšas. Ticīgā sieviete saprata, ka tādu rīcību nedrīkst pieļaut. Bet vēl viņa sacīja: “Viss labais ir jādara pazemīgi un no sirds.”

Kad paklausos vecos cilvēkus, nodomāju: vai vienmēr neziņa ir tikai tumsa? Ar šīs sievietes lūpām runāja patiesība. Un vienkārši nav ko pretstatīt šai patiesībai.

... Pēc dažiem mēnešiem es atkal satiku Marfu vecticībnieku dievnamā. Pokrova svētkos. Nenoturējos, piegāju klāt. Viņas sejā staroja tas pats smaids — sak, viss ir labi. Sniga slapjš sniegs un pūta auksts vējš, bet otrā ceļa pusē viņu gaidīja zirgs Bujans. Notika dievkalpojums. Cilvēki lūdz Dievu. Dzīvosim. Tā es nodomāju toreiz, tā es domāju arī tagad.

Taču vēsture, kā saka, turpinās. Šī gada februāra vidū es sazvanījos ar Jeļenu Koroļovu un mēs atkal tikāmies Marfas viesmīlīgajā mājiņā.

Sals nedaudz mazinājās. Pavasarīgi spīdēja saule. Kad es atbraucu pie Marfas uz tālo apsnigušo viensētu, saimniece rosījās pie krāsns, kuru, starp citu, tā arī neizdevās pārmūrēt. Vecā sieviete smaidīja un jokoja. Par dzīvi nesūrojās — viss iet savu gaitu. Lai gan sliktāk sākusi dzirdēt. Taču mājas soli apkopj pati, mazgā veļu ar rokām (mašīna salūzusi). Mēs apskatījām albumu ar ģimenes fotogrāfijām. Marfai ir laba atmiņa, viņa lieliski atceras pat datumus. Tad viņa piekrita nofotografēties un tagad gaida fotogrāfijas, lai būtu piemiņai. Šogad Marfai apritēs 84 gadi.

Jeļena Koroļova jau trešo gadu pēta unikālo vecticībnieci. Lūk, arī tagad jau sarakstīta puse burtnīcas. Starp citu, mana novadniece ir pazīstama ārpus Grāveru pagasta robežām. Jeļenas Koroļovas mazmeita, kura mācās Daugavpils skolā, uzrakstīja par viņu sacerējumu. Cerēsim, ka tuvā nākotnē, pateicoties Jeļenas ļoti rūpīgajam darbam par apbrīnojamo Latgales vecticībnieci, mēs varēsim lasīt kādā no grāmatām par Latvijas krieviem. Par laimi, tāda iespēja ir.

Es ceru daudzreiz satikt šo sievieti — Marfu Antonovu, novēlu viņai ilgu, ilgu mūžu...

Irina ROMANOVA