Uz viesībām — ar divstobreni

Nojaušot kaut ko neparastu Šķaunes mednieku kolektīva pusgadsimta jubilejas svinībās, es pārkāpu mājīgā lauku kultūras centra slieksni otrais, uzreiz pēc režisores. Un attapīgā Erna iepriecināja mani ar sensāciju: četru ciemu padomju mednieku kolektīva pirmā vadītāja bija... sieviete! Turklāt, apstiprinot arhīva datus, parādīja man bezbailīgās Helēnas Sadovičas-Dučinskas fotogrāfiju... ar odzēm rokās. Pirms tam, kad sākās vērienīga meliorācija, rāpojošo radību Latgales purvos bija ļoti daudz. Laiks izdarīja savus organizatoriskos koriģējumus, un tagad Bērziņu, Svariņu, Šķaunes un Ezernieku pagasta teritorijā prasmīgi saimnieko pie-ci medību kolektīvi, kuru delegāti “pilnā parādē” ieradās uz jubilejas balli.

Cik vien uziet, var pelt jaunās dzīves paradoksus, tikai ir arī plusi: pasaulē labākie šāvēju ieroči, kas nebija pieejami agrāk, kā arī moderns aprīkojums kļuva par ikdienas parādību. Zinu skaidri: tāpat kā makšķernieki nežēlo naudu dārgo jauno zvejas rīku iegādei, tā arī mednieki neko neatsaka sev, lai gan, kā paruna māca, medības un zveja slikti baro. Vienu reizi dzīvojam šajā pasaulē, un, lūk, neapstrīdams fakts: cilvēks, kurš mīl dabu, ir divtik laimīgs. Elektroniskie civilizācijas labumi sasnieguši arī šos lāču kaktus. Aizpildot pauzi pirms sestdienas pasākuma sākuma, Svariņu pēdu pazinējs Jānis Stankevičs demonstrēja vienu no piecām videofilmām — no mežacūku dzīves. Divus gadus aizrautīgais vi- deooperators novēroja rukšķošā bara dzīvi un bez vismazākā pārspīlējuma no bailīgajiem puscūčiem izaudzēja trofejas medījamos dzīvniekus. Lai pievilinātu zvērus speciāli iekārtotajam tornim, uz meža ēdnīcu nācās nogādāt vairākus centnerus barības. Dresēšana sasniedza tādu pilnību, ka divi metieni ar sivēnmātēm ieradās klajumā pēc vi- deomednieka svilpiena. Un tā nav izdoma, bet gan tīra patiesība: meža cirku pie Strodovas ciema varēja vērot arī no blakus esošā lauku ceļa. Kad bars kļuva retāks, Jānis Stankevičs saprata: apkaimē uzradušies vilki. Tā arī bija...

Es vienmēr priecājos par jaunu iepazīšanos, jūtu ciešu rokasspiedienu. Tas bija Edgars Višņevskis — jauns, bet jau pieredzējis. Strādā Rīgā, medī, kad atbrauc mājās, tēva Pāvela Višņevska kolektīvā. Laba lieta ir mantotā aizraušanās, arī galvenais meistarības un veiksmes noslēpums. Ticu ar grūtībām: nepilnos desmit mednieka stāža gados jaunais šāvējs nomedīja ap 30 mežacūku un 5 aļņus. Turklāt pirmo aļņu pāri — vienās medībās un no 150 metru attāluma. No tās pašas slavenās firmas “SAKO” somu karabīnes pirms gadiem trim no liela attāluma ar pirmo šāvienu nogāza skaistuli alni, par kura ragiem snaiperis saņēma divas sudraba medaļas Latvijā, trešo — Čehijā!

Medību platības pierobežas zonā vienmēr bija bagātas ar medījamiem dzīvniekiem un putniem. Viesību vecākais mednieks, Šķaunes medību kolektīva tapšanas 1962. gadā aculiecinieks, teicamais šāvējs Aleksandrs Viļums pastāstīja man, kā kādu reizi septiņdesmito gadu sākumā ielenca lielu mežacūku baru.

Metās tumšs, un medību vadītājs Vladislavs Beinarovičs pieņēma lēmumu izdzīt mežacūkas no meldrāja uz mežezera ledus. Automašīnu starmeši apgaismoja kaujas lauku, kurā zem trāpīgiem šāvieniem palika guļam divi desmiti mežacūku. Bija laiki, arī tagad medījamās platībās zvēru netrūkst. Nav ļaunuma bez labuma: cilvēku pamestā Latgale, ar mežu aizaugošie tīrumi un pļavas veicina zvēru un putnu skaita pieaugumu. Medniekiem labi, bet kā ir valstij?

Dabūju dzirdēt daudz mednieku piedzīvojumu. Lūk, Pāvela Višņevska stāsts. Pirms gadiem divdesmit Šķaunes med-nieki pēc vecās tradīcijas atklāja sezonu Maču meža masīvā. Pirmais masts bija neveiksmīgs, bet tad klajumā iznāca ziņkārīgs skaistulis alnis. Pirmais divstobreni pielādēja, notēmēja Jānis Stankevičs, un šāviens trāpīja mērķī. Krītot alnis aplauza ragus, un sanāca tā, ka Jānis šāva uz aļņu tēviņu, bet trāpīja it kā aļņu mātītei bez ragiem. Tas arī ir laika pavadīšanas prieks dabā: amizanti atgadījumi un piedzīvojumi medībās saglabājas atmiņā ilgāk par snaiperu veiksmēm. Mednieki godina to vārdus, kuri uz visiem laikiem atvadījās no ieroča. Jubilejas svinību sākumā bija sēru brīdis, tika saukti uzvārdi, ne reizi vien pieminēja Vladislavu Gribuli, nepārspējamu mednieku. Lieliskais pēdu pazinējs taisījās atbraukt uz Svariņiem, taču nepaspēja....

Bija jautra balle, ar pirmo priekšnesumu aizraujošu ritmu uzdeva ansamblis “Vecerinka”. Vietējās dejotājas dā-mas kā vienmēr piedāvāja jau-nu repertuāru un vēl sagatavoja ļoti komisku ainu... kā medīt vīrus. Skanot suņu rejām no skaļruņiem, notika šķirnes suņu izstāde ar humoristiskiem komentāriem. Acīmredzot demonstrējumam aktīvās dāmas savāca plīša rotaļlietas no visas apkaimes. No skatuves jaunkundze ar divstobreni tēmēja uz skatītājiem zālē, desertam bija arī vēderdejas...

Vērojot jautro kompāniju, nodomāju: mednieki ir ne tikai dabas mīļotāji, viņiem arī sievas skaistas, ka prieks skatīties. Kaut vai tūdaļ zālē var rīkot skaistuma konkursu. Pieredzējušais mednieks Anatolijs Harčenko pat uzsauca tostu par daiļo dāmu pacietību, atzīstoties godīgi, ka reizēm zvēru medības ieilgst līdz pulksten četriem rītā. Kad no sakarsētas pannas nāsis kutina svaigi ceptu akniņu aromāts, turklāt vēl ar speķi un sīpoliem, aizmirsīsi visu uz pasaules, bet laulības uzticības pienākums vienā mirklī tiek apslāpēts. Turklāt par pārliecinātiem atturībniekiem mednieki sevi nekad neuzskatīja. Medības ir trakākas par nebrīvi, un maltīte atpūtas laikā ir otrais lielākais prieks pēc me- dībām. Zinot mēru, tiek uzsaukti tosti — no prieka vai īgnuma... Taču viltīga frāze “Savu neuzticīgo sievu es nobadīšu” nekādā mērā nav attiecināma uz medniekiem. Greizsirdis ar ieroci ir simtkārt briesmīgāks par Otello, par ko Lat- gales Dezdemonas atceras visu laiku. Viņas iegaumējušas arī otru noteikumu: medību sezonas pašā spraigumā noturēt laulāto draugu mājās nav iespējams ne ar kādu spēku. Pirmatnējā apgādnieka dvēseles aicinājums simtu un tūkstošu gadu laikā nav iznīdēts. Tikai, ja sacīt godīgi, ne jau par pārtiku ir runa — simtkārt vērtīgāks ir prieks, ko sagādā kon- taktēšanās ar dabu un draugiem! Tas ir viscienīgākais īstu vīru vaļasprieks!

Piecu jauno kolektīvu vadītāji neskopojās ar izjustiem vārdiem. Igors Kumačovs no Ezerniekiem uzsvēra, ka Dieva laime ir dzīvot un medīt ezeru novadā, kas būtībā ir ļoti vērtīgs Baltijas dabas parks. Ar daiļrunību centās paspīdēt Edgars Tjarve, Aivars Brenčs, Pāvels Višņevskis. Tika nosaukti visveiksmīgākie šāvēji, visteicamākie pēdu pazinēji un dzinēji. Tika pasniegts daudz balvu, kas ir spilgts masveida sponsorības piemērs. Bet režisorei pēc aicinājuma Ernai Šļahotai komplimenti bira kā no pārpilnības raga — kopā ar draisko “Večerinku” tā bija pasākuma vislabākā rota!

Vistālākais viesis Oļģerts Stavro, Šķaunes mednieku kolektīva jubilejas veterāns, kurš bija ieradies no Krāslavas pēc ielūguma, pateica tādus vārdus: “Ir jāatceras apaļās jubilejas — tā ir mūsu vēsture. Tik daudz reižu lasīju laikrakstā par deju studiju “Večerinka”, taču redzētais uz skatuves pārspēja visas cerības. Esmu sajūsmā un saku lielu paldies!”

Apsveikumi, balvas, aplausi... Bezmaz trīs stundas ilga pirmā daļa — oficiālā ar koncertu. Man pašam nācās izjust šo apbrīnojamo sirsnības un jautrības auru. Pārtraukumu laikā visu laiku skanēja frāze “Bet vēl bija gadījums...” Valša skaņas sakarsušos stāstītājus tūdaļ aicināja uz zāli, un dejā griezās pāri. Sākās azartiskas skaistuļu medības, kuru Dagdas novadā netrūkst. Ballē, tāpat kā medībās, visu laiku jātur acis vaļā. Tiklīdz zaudēsi modrību, draugi asprāši tūdaļ ierakstīs tevi ragnešu kārtā. Un ilgi atcerēsies — katrās medībās. Vissulīgākās anekdotes dzimst tieši mednieku atpūtas vietās.

ATTĒLOS: Šķaunes mednieku dzīvesbiedres Jeļena Višņevska un Inna Maļinovska; stāsta Edgars Višņevskis; brašie pasākuma vadītāji Edgars Tjarve, Aivars Brenčs un Anatolijs Harčenko; interesanti un jautri; izci-lie trubadūri — labākie dzinēji; Svariņu čigānietes; Antons Šroms, Jānis Stankevičs un Jānis Maļi-novskis skatās vi-deofilmu; vecākais mednieks Aleksandrs Vi-ļums; atceras Igors Kumačovs un Pāvels Višņevskis; vīra me- dības; kāda var būt balle bez erotikas.

Aleksejs GONČAROVS