Nenovirzāmies no ceļa, ievirzāmies aktivitātēs!

Man paveicās, lielajā dzīvē es devos ar ievērojamu iemaņu bagāžu. Protams, krietnu daļu manas dzīves iemaņu man ir devuši mani vecāki. Paldies! Saprotams, ka savu ieguldījumu ir sniegusi arī skola, paldies arī tai! Bet iespaidīgu skaitu dzīves gudrību es ieguvu, darbojoties BJK “Krasts”, tagadējā Biedrībā Personības attīstības un atbalsta centrā ”Krasts”. Liels paldies Irinai Japiņai!

Katrs, kurš kādreiz bija un ir daļa no mūsu mazās pasaulītes, zina vismaz tik daudz, ka, dzerot tēju, tējkarotīti krūzē nav pieklājīgi atstāt, ka franču etiķete pieļauj kavēt ne vairāk kā 15 minūtes, kā ne pārāk grezni, bet pareizi saklāt galdu. Un mūsu puiši vienmēr vēra durvis un palaida meitenes pirmās.

Manā gudrību lādē ir vēl ne mazums zināšanu un dzīves viltību. Saprotams, kaut kas jau ir piemirsies, bet ir lietas, kuras patiesi ir noderējušas! Māka prezentēt sevi, risināt konfliktsituācijas, runāt ar augstākā amatā esošiem ierēdņiem, pasākumu vadīšana, nebaidīšanās uzņemties atbildību, precīza savu domu un vēlmju definēšana. Šīs iemaņas man palīdzēja atrast darbu un aizstāvēt savas tiesības universitātē, un es zinu noteikti, ka šīs iemaņas man vēl turpinās palīdzēt.

Mūsu mazajā dzīves skolā mēs izspēlējām sarežģītas dzīves situācijas un mācījāmies pareizi reaģēt un izteikt savu viedokli. Daudz ko mācīja un ieteica Irina, daudz ko apguvām paši, iniciatīva tika pilnībā atbalstīta.

Man žēl, ka mana dzīve tagad ir pilna ar citām darīšanām un tik reti sanāk atkal piedzīvot ko tādu, bet vēl vairāk man žēl tos jauniešus Krāslavā, kuri tagad palikuši bez mūsu mazās dzīves skoliņas. Tas viennozīmīgi noder, jaunietis tiek sagatavots, un iemaņas tiek attīstītas jau iepriekš, turklāt Irinas pieeja rada veselu pozitīvu emociju lādiņu un atmiņu virkni. Jaunietim bez jebkādām interesēm ir tik viegli novirzīties no ceļa, nokrist un nespēt piecelties, dzīvot bez mērķa un pazaudēt dzīves vērtības. Piemēru netrūkst: vēl nesen bija panākumus gūstošs sportists, tagad sports viņam ir tikai dūru vicināšana; tēmēja kļūt par policistu, bet tagad ir otrā pusē likumam; apskrējusi riņķi, kļuva nevienam nevajadzīga; pamēģinājis vienu, tā arī palika savā sirreālajā pasaulē.

Jūs teiksiet, ka tā ir viņu izvēle. Jā, tā tiešām ir viņu pašu izvēle, bet vai tā nav mūsu sabiedrības problēma? Kā palīdzēt? Kā paglābt jaunos prātus no svešas kaitīgās ietekmes?

Mana recepte — pozitīvas emocijas, jauniešu aktivitātes, iespēja sevi realizēt un attīstīt kā personību, justies noderīgam, spējīgam un vajadzīgam, iespēja patstāvīgi pieņemt lēmumus, cīnīties un priecāties par rezultātiem, savienot atpūtu ar jaunām zināšanām! To visu mēs darām mūsu mazajā dzīves skolā PAAC “Krasts”!

Inese PURMALE, Biedrības Personības attīstības un atbalsta centra “Krasts” Lietišķās komunikācijas koordinatore