Sirdī divas dzimtenes — Gruzija un Latvija

Guļsana: “Es izšuju kopš skolas gadiem, bet nopietnāk pievērsos šai lietai pēdējā laikā, tieši pēdējos trīs gados. Uz izstādi esmu atnesusi visus savus darbus, kas tapuši šajā laika posmā. Ikdienā tie rotā mūsu mājas istabas. Sižetus darbiem izvēlos no žurnāliem, man vairāk patīk dabasskati, tos atainoju savos izšuvumos. Krustdūriena tehnika ir darbietilpīga, vajag atrast daudz brīva laika, lai varētu izšūt lielas gleznas. Rokdarbiem labi diegi maksā padārgi. Nekad netaisīju pārdošanai, tikai savam priekam. Man ir arī citas intereses — tagad adu lelli. Tas būs klauns, kuru noskatīju rokdarbu žurnālā. Principā tas ir eksperiments — redzēs, kas sanāks! Vēl man ļoti patīk audzēt puķes, sevišķi mīļas ir rozes. Vasarā ļoti daudz laika pavadu piemājas puķu dārzā.”

Guļsana pastāstīja, ka kopā ar savu vīru Širaslanu Latvijā izaudzinājuši un izskolojuši divus bērnus, kuri nu jau pieauguši. Diemžēl Latvijā viņi neatrada iespēju pielietot savas zināšanas un saņemt par savu ieguldījumu adekvātu atalgojumu, tālab savulaik devās uz ārzemēm un šobrīd abi dzīvo Anglijā. Dēls Mubaraks savulaik izmācījās par policistu, Latvijā strādāja robežsardzē, bet, kad algas samazināja, nācās meklēt darbu ārpus Latvijas, jo nevarēja izdzīvot no algas vien. Lai gan viņš ļoti mīl savu dzimteni, vismaz šobrīd spiests strādāt Anglijā vienkāršu darbu. Savukārt meita Aiguna aizbrauca uz Angliju vēl studiju gados, kur ieguva juristes izglītību, viņa strādā savā profesijā. Abi bērni jau ir nodibinājuši ģimenes, Aiguna laidusi pasaulē dēlu, kuru nosaukuši par Elvinu. Pagaidām tas ir vienīgais Eminovu mazdēls. Lai gan Mubaraks divus gadus kā precējies, ar bērnu radīšanu pagaidām nesteidzas.

Guļsana: “Es pati nāku no lielas ģimenes — kopā esam 13 brāļi un māsas. No man tuviem cilvēkiem šodien Dmansi rajona Amamlo ciematā dzīvo vairs tikai mana mamma, vīra vecāki jau nomiruši. Gruzijā palika dzīvot arī divas manas māsas, visi pārējie izbrauca lielākoties uz Krieviju. Bet ar visiem brāļiem un māsām uzturu sakarus. Mans tētis izauga viens, varbūt tālab viņš sapņoja par ļoti lielu ģimeni. Tēvam bija divstāvu māja, kuru pats uzbūvēja, un tajā mums visiem pietika vietas. Savus vecākus ļoti mīlu un cienu. Liels paldies viņiem par to, ka mums bija ļoti laba ģimene. Mans tētis strādāja dažādās profesijās, pēdējā viņa darbavieta bija bibliotēkā. Viņš bija gudrs un zinošs, apveltīts ar ļoti skaistu rokrakstu. Šobaltdien dzimtajā ciemā viņu atceras tikai ar labu vārdu. Es lepojos, ka mani bērni daudzejādā ziņā ļoti līdzinās vectēvam: ir izglītoti, ciena citus cilvēkus, zina vairākas valodas, māk arī latviski, abi naturalizējās un ir Latvijas pilsoņi. Savukārt savai mammai saku lielu paldies, ka viņa spēja mūs visus 13 bērnus izaudzināt, kas nebūt nebija vienkārši, viņai pat neatlika laiks strādāt algotu darbu. Gruzijas ciematā, kurā pagāja mana bērnība un pirmie jaunības gadi, visiem apkārtnē bija lielas 8-9 bērnu ģimenes, bet mūsdienās tādas ģimenes jau ir retums. Nav daudz bērnu arī manu māsu un brāļu ģimenēs — tikai vecākajam brālim ir četri bērni.”

Jaunībā retais aizdomājas par dzimtās zemes pievilkšanas spēku. Guļsana apprecējās agri — 19 gadu vecumā. Piedzima bērni. Kad pašai apritēja gadi 23-24, aizdomājās, kā būs viņiem iedot labu izglītību? Arī darba iespējas Gruzijas ciemā nebija nekādas dižās. Bet Latvijā jau bija iekārtojusies vīra māsa, un Širaslans pirmais atbrauca izlūkot jauno dzīvesvietu, bet pēc tam pārbrauca arī Guļsana ar abiem mazajiem bērniem. Vīrs šeit strādāja sovhozā celtniecībā, bet Guļsana, kurai arī bija tikai vidējā izglītība, iekārtojās par auklīti bērnudārzā, bet tagad viņa ir sanitāre Ezernieku doktorātā. Nācās gan papildus mācīties, nokārtot latviešu valodas eksāmenu. Gruziju ģimene savulaik pameta ar domu, ka dzīvesvietas maiņa ir uz laiku, kamēr bērnus izskolos. Bet sanāca pavisam citādi. Tālab viņa pārdzīvo par saviem bērniem, kuri ar līdzīgām domām ir devušies uz Angliju, tā sakot, pagaidām, līdz būs stabils pamats zem kājām...

“Jaunībā par šīm lietām neaizdomājāmies, bet šodien ļoti velk uz dzimteni,” atzīst Guļsana. ”Ģimenē centāmies saglabāt savas tautas kultūru, runājām dzimtajā azerbaidžāņu valodā, savulaik vedām bērnus ciemoties uz Gruziju, tā bērni viegli iemācījās dzimto valodu. Bērnus nosaucām mūsu kultūrā raksturīgos vārdos. Mubaraks tulkojamā sasaucas ar sveicienu, Aiguna sastāv no diviem vārdiem mēness un diena. Vārdu dēlam ieteica vīra onkulis, mums iepatikās, piekritām. Varēja dot pašu izvēlētu, varēja paklausīt ieteikumam. Meitai vārdu ieteica māsas vīrs, un mēs nolēmām, ka tas ir ļoti skaists vārds. Starp citu, meita ir ļoti laba rokdarbniece, sa-vulaik daudz adīja un pat labāk par mani. Mans vārds — Guļsana — nozīmē ziediņu, vīra — Širaslans — tīģeris-lauva.

Mūsu dzimtajā ciematā savulaik bija vairāk par 1000 mājām, tur ir ļoti skaista vieta, kalni. Agrāk, kad bijām jauni, to nenovērtējām, bet tagad ļoti gribas tur paviesoties. Vasarā biju aizbraukusi, laikus pasūtīju biļeti, jo tā lētāk. Aizbraukt visiem kopā ir pārāk dārgi.

“Gruzijā ir ļoti skaista daba, arī Latvijā tā ir skaista, bet dzimtenes skaistums ir citādāks,” turpina sarunbiedre. “Agrāk līdz galam nenovērtējām dzimtenes lomu cilvēka dzīvē, tagad visu citādi uztveram. Azerbaidžāņi un gruzīni sadzīvo ļoti labi, vismaz mūsu ciematā tā tas ir. Tagad daudzi tur savas saimniecības, jo ģimenēm nav algota darba un grūti iztikt. Mēs arī šeit agrāk turējām lopus, kamēr bērnus skolojām. Bija smagi, tagad tādas vajadzības nav un lopus neturam. Māju mums iedeva sovhozs, laika gaitā privatizējām. Māja ir uz diviem galiem, bet savs zemes pleķītis ir katrai no ģimenēm, ar kaimiņiem sadzīvojam draudzīgi. Es ļoti mīlu puķes, sevišķi rozes, un vasarā stādu daudz puķu un nežēloju laiku to kopšanai. Vīram patīk medības, bet tā kā ir problēmas ar latviešu valodas apguvi, viņš nevar saņemt mednieka apliecību.”.

Neskatoties uz ilgām pēc dzimtenes, Guļsana apgalvo, ka nenožēlo jaunībā izdarīto izvēli pārcelties dzīvot uz Latviju. Lai arī viņa nav šīs valsts pilsone, sirdī tāda jūtas. Jo liktenis viņai ar dzīvesbiedru ir dāvājis divas dzimtenes — Gruziju un Latviju.

Juris ROGA