Krāslava — Norvēģijas naftiniekiem, enerģētiķiem

Tiesa, ar mazliet “samērcētu” reputāciju. 1956. gada pavasarī palu ūdeņi pilsētā appludināja pasta un blakus esošās mūsu mājas pagrabus. Kas nebūt nepārsteidza vecos iedzīvotājus. Vecāki atcerējās, kā trīsdesmito gadu sākumā palu ūdens sasniedza mājas logu ailas. Juku deviņdesmitajos gados sirdij mīļā ieliņa atgādināja nožēlojamu skatu, uz desmit gadiem kļūstot par Latvijas sabrukuma simbolu.

Viss atgriežas savās vietās, un ilgi gaidītās pārmaiņas skāra arī šo savdabīgo pilsētas stūrīti Jāņupītes krastā pie iznīcinātā dīķa, no kura saglabājies blakus ieliņas nosaukums vien. Tagad es labprāt nāku uz šejieni un sirds līksmo. Jauno īpašnieku pūlēm mūsdienīgi izskatās pasta ēka, kurā apmetusies “Amatnīku bryoliste”. Iepretim atrodas baļķu namiņš — privātīpašuma simbols, kas priecē skatienu. Un vissvarīgākais ir tas, jaunās tūkstošgades sākumā cilvēku pamesto senlaicīgo sarkano ķieģeļu ēku ar numuru 4 atdzīvināja monotons šujmašīnu troksnis, kas palīdzēja Studentu ielai atgūt aizmirsto ražošanas ritmu.

Tieši pēc četriem gadiem es pārkāpu Krāslavā lielākā individuālā privātuzņēmuma slieksni. Vienoties par tikšanos ar tā īpašnieci Irēnu Voicehoviču izrādījās sarežģīti: biznesa lēdija bija ļoti aizņemta, viņai bija steidzami jābrauc uz Daugavpili, Rīgu... Īstajā biznesā cilvēki nevis vienkārši strādā, bet strādā pēc labākās sirdsapziņas, kas man labi zināms, vēl jo vairāk tāpēc, ka Irēnas vadītais individuālais uzņēmums orientēts uz Rietumiem. Pārmaiņas cehos manāmas uzreiz: konveijera kārtējā tehniskā mo-dernizācija, bet darba vietu skaits četros gados izaudzis no 22 līdz 36. Un, lai cik dīvaini tas būtu, augošā uzņēmuma galvenā problēma ir... kadri. Atzinības vārdus pelnījusi uzņēmīgā Irēna, kura riskēja ar ekonomistes diplomu bez bailēm iesaistīties Eiropas biznesā. Starta posmā izdevās atrisināt galveno uzdevumu — atrast savu ražošanas nišu. Uzticamus pasūtītājus no Norvēģijas un Somijas pilnībā apmierina sadarbība ar mazo Latvijas pilsētiņu. Darba apģērbs, kas šūts Krāslavā, atbilst visiem Eiropas kvalitātes etaloniem, un vienpadsmit gados mūsu firma nesaņēma nevienu pretenziju.

No spilgtās produkcijas uz konveijera metas raibs gar acīm. Šujmašīnu monotonam troksnim skanot, te tiek šūtas bikses, jakas, kombinezoni un puskombinezoni, vasaras un ziemas vestes. Apjomi iedvesmo: 1000 darba apģērbu vienību nedēļā, kas “sapoš” tādu Skandināvijas nozaru kā naftas ieguves, ceļu būves, enerģētikas profesionāļus. Baltie tērpi — tie ir pasūtījumi medicīnas darbiniekiem. Rietumu biznesa kolēģi tik augstu vērtē Krāslavas partnerus, ka pēdējā laikā piedalās ražošanas modernizācijā un piedāvā palielināt apjomus pusotras reizes! Tikai ražotne, kas visu laiku attīstās, pa īstam ir konkurētspējīga — to lieliski saprot Irēna un negaidīti atzīstas: “Krāslavā nav piemērotu cilvēku.”

Lūk, jums bezdarbs! Un tas pilsētā, kura vēl pirms diviem desmitiem gadu bija slavena visā valstī ar lielāko šūšanas ražotni. Fabrika pie ezera arī tagad dzīvo, tikai darba vēriens nav agrākais... Laiks ņem savu, vecais kadru potenciāls kūst kā pavasara sniegs. Protams, cehos Studentu ielā strādā vecās skolas profesionāļi, te gatavo šuvējas operatores, tā teikt, individuāli. Taču tā nav izeja no stāvokļa, kad tirgus situācija pēkšņi dod drošas izredzes steidzami paplašināt ražotni. Tehnoloģiskā ķēdīte uz konveijera ar precīzu darba ritmu un stingriem ražojamās produkcijas kvalitātes normatīviem izvirza īpašas prasības apkalpojošajam personālam. Tikai kur lai to ņem, ja milzīgajā valsts arodizglītības sistēmā neviena arodskola negatavo šuvējas operatores? Tas ir valstī, kas saglabājusi desmitiem šūšanas ražotņu. Mēs vēl neesam aizmirsuši, ka netālajā pagātnē Latvija bija vieglās rūpniecības flagmanis. Pašlaik tikai viena arodskola kaimiņpilsētā Daugavpilī gatavo drēbniekus, un tas ir viss. Vēl viens pārmetums valdošajai elitei par neefektīvu vadību. Divdesmit gados, par spīti Eiropas Savienības prasībām, nekādi neizdodas radīt valsts ekonomiskās attīstības koncepciju. Vairākkārt solītās re- formas ir tikai vārdos, bezatbildīgo pirmsvēlēšanu solījumu periodā. Vecākajām Eiropas Savienības valstīm nav vajadzīgi ražotāji — tikai patērētāji. Patlaban mūsu Krāslavā strādā trīs šū-šanas uzņēmumi, un no kadru problēmas, ar kuru nācās sastapties SIA “IVplus”, ar laiku neizbēgt arī citiem. Un tas laikā, kad Latvijas jaunatne turpina masveidā atstāt dzimteni, lai papildinātu citu valstu sociālos budžetus. Kā lai ved pie prāta varasvīrus, kuri pārvērtušies par bīstamu etniskā naida sēklu sējējiem? Bizness uz cilvēku vājību rēķina ir visnoziedzīgākais, ko tik neizdarīsi bezbēdīgas dzīves la-bad pie valsts pārvaldes stūres.

Rūgti to ir apzināties, taču pilsētas iedzīvotāji izbraukuši, un Krāslava turpina zaudēt cilvēkus spēku un gadu plaukumā. Ja jau valsts glābiņa procesi nenotiek no augšas, tad visas cerības tiek saistītas ar uzņēmējiem no Dieva, pie kuriem pilnīgi pamatoti es attiecinu Irēnu Voicehoviču. Globālā ekonomika ievilka savos tīklos ne tikai lielas korporācijas. Lai cik dīvaini tas būtu, taču audumi uz Krāslavu tiek sūtīti no Singapūras, Pakistānas, Norvēģijas. Taču arī planētas otrajā malā dabas kataklizmu dēļ gadās pārtraukumi piegādē, kas ietekmē uzņēmuma Studentu ielā ražošanas ritmu. Lietuvā turpinās lina audumu ražošana, bet Latvijā postošā sabrukuma azarts nesaudzēja arī tekstilrūpniecību. Tiek zaudēti gadi, garām palaistas iespējas...

Menedžere pēc aicinājuma firmas interesēs brauc komercdarījumos uz Norvēģiju, Vāciju, Igauniju, Lietuvu, Ķīnu, kur atklāti jūtams valsts atbalsts biznesam. Varens industriāls pamats ir katras valsts izdzīvošanas un uzplaukuma ķīla, ko nekādi nespēj saprast Latvijā. Mūsu valstsvīri tiktāl aizrāvušies ar politiku, ka viņiem neatliek laika pievērsties darbam. No tā arī likumu nepilnības un nodokļu sistēma, kas ir pretrunā veselajam saprātam un nekādi nestimulē mazo un vidējo biznesu. Vēlētāji paši ļāva padarīt sevi par bezdarbniekiem.

Apmainoties viedokļiem, mēs skārām vissāpīgākos punktus. Sociālās palīdzības štata saņēmēji nav izeja no kritiskās situācijas. Cilvēki uz visiem laikiem atradinās no darba, dodot priekšroku Eiropas žēlastības dāvanu minimumam. Latvijas augstskolas turpina gatavot juristus, menedžerus, sakaru ar sabiedrību speciālistus, bet kur ņemt inženieri, tehnologu, ražošanas meistaru? Kā apturēt aizbraucējus no valsts? Mana sarunbiedre pastāstīja, kā dažas viņas šuvējas mēģināja meklēt laimi ārzemēs un atgriezās vīlušās ar pārliecību, ka jādzīvo mājās. Anglijā un Īrijā peļņa gan ir augstāka, taču krietni dārgāki tēriņi iztikai. Viss ir relatīvs...

Šūšanas firmas darba kolektīvs Studentu ielā ir nostabilizējies, saradojies, sastrādājies. Kā lielā ģimenē te atzīmē dzimšanas dienas, kopīgos svētkus. Te ir gabaldarba samaksa, kas pēc Krāslavas mērauklām pat visai pieklājīga. Normēta darba diena, apmaksājamie atvaļinājumi, karjeras augsme. Un reālas perspektīvas paplašināt ražotni, kas ir firmas un pilsētas interesēs. Starp citu, dome gatava palīdzēt ar ražošanas telpu iznomāšanu.

“Vai Krāslavai ir nākotne?” pajautāju Irēnai.

“Jābūt!” pārliecinoši teica biznesa lēdija. “Krīzes problēmas pārdzīvo visas valstis, bet mūsu pienākums ir domāt par savas Latvijas labklājību. To liek darīt jēdziens dzimtene, kas ir svēts. Krāslava ir mūsu šūpulis, mums pašiem ne tikai jāglābj pilsēta, bet arī tā jāattīsta un jāpadara skaistāka. Tā būs, es tam ticu! Lai atgrieztos cilvēki, jāattīsta ražošana. Cita ceļa nav.”

Aleksejs GONČAROVS