Muzikants, mākslinieks, pliķinieks...

Muzikants un mākslinieks Indulis Tontegode ir dzimis kara gados Vānē (Kandavas novads), lepojas ar savu senās izcelsmes uzvārdu un dzimto vietu, kas viņam dod tiesības saukties par pliķinieku. Vispār ir bijuši septiņi brīvciemi, un Kurzemes pusē jau otro reizi notika Kuršu ķoniņu dienas pasākums, kurus apmeklē arī Indulis. Viņš apgalvo, ka dzimtās puses baznīcā ir pat Pliķu ciema ģerbonis, uz kura attēlots jātnieks. Skolas gaitas Indulis uzsāka Snēpelē, pabeidza Jaunpils vidusskolu un devās uz Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu, kuru pabeidza kā pašdarbības pūtēju un estrādes orķestru diriģents.

“Jaunpils vidusskolas mūzikas skolotājs Zariņš nopirka pūšamo instrumentu komplektu, tanī laikā tas bija liels notikums,” Indulis kavējas atmiņās. ”Pūšamos instrumentus sāku spēlēt pie viņa, pat nodibinājām savu estrādes ansambli. Pabeidzot vidusskolu, man jau bija izstrādājusies liela tieksme spēlēt, tālab dzīvi gribēju saistīt ar mūziku un meklēju, kur varētu turpināt mācīties. Tieši tobrīd Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā bija pirmais uzsaukums, kurā uzņēma nākamos pūtēju un estrādes orķestru diriģentus. Es aizgāju uz tehnikumu, jo nobijos, ka netikšu slavenajā Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Zi- niet, lauciniekiem piemīt tāds bubulis — ko nu es, es no laukiem...

Starp citu, mana māsa Gunta arī ir ļoti muzikāla, viņa savulaik dziedāja korī “Dzintars”, bet galu galā kļuva valodniece — augstskolā pasniedz angļu valodu.”

Pusgadu pirms noteiktā laika veiksmīgi pabeidzis Kultūras darbinieku tehnikumu, Indulis, kuram bija doma nopietni nodarboties ar mūziku, bet uz sliekšņa jau gaidīja iesaukums armijā, aizgāja uz kara komisariātu: “Man vienalga, kur dienēt — dienvidos vai ziemeļos, bet sūtiet mani tur, kur ir pūšamo instrumentu orķestris!” Armijas vīri viņa vēlmi izpildīja un nosūtīja uz Novgorodu, bet pūšamais orķestris tur pastāvēja pusgadu, varbūt mazliet ilgāk, līdz štatu sazināšanas dēļ orķestri faktiski likvidēja. Orķestrantus gan negribēja izformēt, jo viņi spēlēja virsnieku balles Novgorodas cietoksnī. Armijnieki izdomāja, ka muzikanti tagad kļūs par rakstvežiem, bet faktiski viņi darīja pavisam ko citu un turpināja spēlēt.

“Nodienēju trīs gadus, trāpīju uz laika robežas, pēc kuras dienesta laiks saruka līdz diviem gadiem,” turpina Indulis. ”Tādos brīžos ir liela netaisnības sajūta, bet tas ir liktenis. Pēc armijas iekārtojos Jumpravā par tautas nama vadītāju un orķestra dibinātāju, muzikantu. Biju iedomājies, ka būšu muzikants, un viss. Bet Jumpravā nostrādāju trīs četrus mēnešus. Kopā ar armijas biedriem nodibinājām nelielu orķestrīti un spēlējām Jaungada balli Ogres autokombinātā ATK-37. Kombināta galvenais inženieris, kuram iepatikās šī lieta, paaicināja mani un piedāvāja vadīt pūtēju orķestri — kombināts bija nopircis mūzikas instrumentus. Viss bija labi, bet nebija kur dzīvot. Man piedāvāja mitināties pie mākslinieka. Nāk pavasaris, autotransports jāsagatavo apskatēm. Lielie krāsošanas darbi bija uzticēti citam cilvēkam, bet numura zīmes, cita simbolika bija jāuzkrāso māksliniekam, kurš labprāt ierāva ko stiprāku. Vajadzēja kādu citu cilvēku, un šo darbu piedāvāja pamēģināt man. Visu darīju pedantiski, viņiem iepatikās, un man piedāvāja pāriet mākslinieka statusā — tā kļuvu par mākslinieku, bet mūzika palika kā papildus nodarbe.”

1978. gadā Indulis apprecējās. Dzīvesvietas jautājums atkal saasinājās. Jaunajai ģimenei vienīgā izeja tobrīd bija dzīvot Lielvārdes pagasta Kaibalā pie sievasmātes, kura, izrādās, ir tepat no Andrupenes pagasta Grizāniem, bet sievastēvs no Pozņakiem. Autokombinātā Indulim dzīvokli solīja, bet nekas netika darīts, lai solījumu izpildītu.

Indulis: “Sanāca tā, ka tanī laikā dibinājās Ogres trikotāžas kombināts un pazīstams komjaunatnes sekretārs man jautāja, vai es negribu nākt pie viņiem? Atbildēju, ka neko nemāku, tikai pindzelēt... Bet viņiem tieši tādu vajagot! Tā ilgus gadus strādāju kombinātā un paralēli spēlēju trikotāžas kombināta orķestrī, par to man visai ātri piešķīra dzīvokli. Tajos gados es spēlēju Ogres pūtēju orķestrī, estrādes orķestrī, Ogres rajona slavenajā kolhozā “Lāčplēsis” un citur. Man labi pazīstams muzikants Gunārs Freidenfelds aizgāja strādāt uz Ikšķili, es arī papildus piestrādāju Ikšķilē. Galu galā viss aizgāja tik tālu, ka mani pilnībā aizmānīja uz Ikšķili, jo tajā laikā tur deva apbūves gabalu, iesāku būvēt savu māju. Ogrē dzīvoju, Ikšķilē būvējos un spēlēju līdz kolhozu likvidācijai 80. gadu beigās.”

Valstī valdošā ekonomiskā sabrukuma dēļ Indulim neizdevās pabeigt māju, kas šobrīd ir kā nepabeigta būvniecība. Viņš bija saistīts ar mūziku, un tai laikā reti kurš kolektīvs izdzīvoja. Nekas cits neatlika, kā turpināt darbu jaunapgūtajā mākslinieka profesijā, un Indulis nodibināja individuālo uzņēmumu “RT&ko”. Tā ir vizuālās reklāmas darbnīca, kas klientiem piedāvā izgatavot vizītkartes, uzlīmes, diplomus, nozīmītes, gleznu ierāmēšanu, auto apgleznošanu, T-kreklu apdruku un citus pakalpojumus. Uzņēmums ir uz vecākā dēla Riharda vārda.

“Mana sieva Janīna visu darba mūžu nostrādāja Ogres trikotāžas kombināta plānošanas birojā kā grāmatvede,” turpina Indulis. ”Mums piedzima divi dēli. Rihards strādā Ogres meža tehnikumā, Arnoldam ir nepabeigta izglītība datorjomā un viņš pagaidām bezdarbnieks. Vecākais, Rihards, jau precējies, un viņa ģimenē ir divi bērni: Kristaps un Kristers. Kad piedzima pirmais, par vārdu jautāja man. Sacīju, ka gribu, lai saglabājas mana tēva vārds. Otram bērnam vārdu ilgi domāja paši, sākotnēji Kristers nemaz nebija ierakstīts kalendārā, bet tagad abiem brāļiem vārda diena ir vienā datumā. Kristaps jau pabeidzis vidusskolu, viņam ir draudzene, un kas zina, varbūt mums ar sievu nebūs ilgi jāgaida uz mazmazbērniem. Cilvēki mūsdienās dzīvo straujāk, bet vai tas labāk — nezinu.”

Bet ko ziemas spelgonī Indulis dara Andrupenē? Izrādās, viņš šurp atbraucis pieskatīt māju, kas pieder viņa sievas Janīnas vecmāmiņai.

“Nekad nebiju iedomājos, ka mana dzīve būs saistīta ar laukiem un šo pusi,” turpina Indulis. “Privatizācijas procesā te viss tika noprivatizēts, zemes palicis nedaudz. Savulaik te bija Krauļu ciema centrs. Biežāk šeit esmu vasarā, bet šogad liels sals, vajag pakurināt šo seno ēku, kurai varētu būt vairāk par simts gadiem noteikti. Par mājas vēsturi neko daudz nezinu, arī apkārtējie neko nevar pastāstīt. Spriežot pēc apdares, vispirms tika uzbūvēts mājas viens gals, tikai pēc tam otrs gals. Ir saglabājusies viena saimniecības ēka — kūts, bet bija arī klēts. Kūts uzbūvēta prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā ar valsts atbalstu — ja projektu noveda līdz galam, ieguldījumus atmaksāja un būve sanāca faktiski bez maksas. Sienas ir būvētas no māla, ko satur egļu zari. Stāv bez problēmām šobaltdien, vienīgi lubiņu jumts neizturēja laika zobu, pašam nācās veikt remontu.”

Pagājuši jau vismaz desmit gadi, kopš Indulis pārtraucis regulāri spēlēt, bet paretam arvien vēl uzspēlē. Savas muzikālās karjeras laikā viņš ir spēlējis dažādus instrumentus, tostarp basģitāru. Situācijā, kad orķestris ir, bet nav kas spēlē basģitāru, vajag rast izeju, un Indulis, lai arī nekāds virtuozs basģitārists nebija, bet orķestra vajadzībām spēlēja pietiekami labi.
Indulis: “Mans pamata instruments ir trompete, tagad arī trombons. Pagājušo vasaru aizgāju uz Annas dienām — muzikanti viens otru saož un atrod pa gabalu. Vienreiz, būdams Andrupenes centrā, dzirdu, tautas namā spēlē mutes harmonikas. Izrādās — sintezators! Tautas nama vadītājam Dainim saku: ”Man šķita, ka spēlē mutes harmonikas...” Viņš atbild: “Man arī tās ir, varbūt gribi spēlēt? Kāpēc nepamēģināt? Tagad apgūstu Daiņa dāvinātās mu- tes harmonikas. Interesants instruments.
Jaunības gados man ir nācies spēlēt visādos pasākumos — no kapiem līdz pieņemšanām. Finansiāli izdevīgākais? Vieglas smiltis Ogres kultūras nama vadītājai Millerei — pateicoties viņai, mums, orķestrantiem, pat maksāja mēnešalgu. Tas bija rets gadījums, gandrīz profesionāls līmenis. Protams, bija jāspēlē koncerti, lai ir no kā maksāt. Par nekā nedarīšanu naudu tolaik nemaksāja.

Mūsdienās cilvēki izlaidušies — esmu bezdarbnieks, bet neiešu stādāt, dodiet man tāpat.

Kur bija interesantāk spēlēt? Katrā vietā ir kas interesants. Kapos man nepatika spēlēt, tas arī nebija obligāti, bet bija vajadzīgs. Ja tuvākajā apkārtnē nav neviena, kas spēlē, kā tu cilvēkiem atteiksi? Padomju laikā tas nereti bija vienīgais cieņas izrādīšanas veids aizgājējam, turklāt no finansiālā viedokļa nolīgt muzikantus cilvēkam nebūt nebija dārgi. Bija interesantas pieņemšanas. Kādreiz kolhozā “Lāčplēsis” katrai brigādei bija sava balle ar nopietnu koncertu, iedzeršanu un izēšanos. Ballējās visu nakti, muzikantiem bija ko turēt, bet arī maksāja tam laikam labi. Taču muzikantiem ballēties nesanāca, jo nevarēja piedzerties un palikt viens ar ermoņikām — tāds variants tur nepastāvēja. Mums tas bija darbs, bet balles bija jautras un saviesīgas, cilvēki daudz draudzīgāki un labsirdīgāki. Nezinu, kāpēc tagad tāds negatīvisms. Latgalē to noslāņošanos vēl tā nejūt, jo atstarpe starp bagāto un nabago mazāka, bet Rīgā — tas man noteikti nepatīk.

Laiku pa laikam mani vēl uzaicina spēlēt, piemēram, kad kādam orķestrim ir gadadiena. Bet tas aizņem laiku, jāiet uz mēģinājumiem. Šodien nevienam kolektīvam tādus kā es nevajag, jo vasarā Indulis laukos, un ko tai laikā darīt orķestrim? Atstāt laukus arī nevaru. Sākumā bijām atstājuši visu, kā ir, bet tad skatāmies — no mājas pa dēlītim sāk pazust. Cilvēks iet garām, neviena nav, pie mājas tāds smuks dēlītis! Saimniecībā noderēs, nodomā, bet, gabaliņu panesis, sajūt smagumu un nomet. Tik vien tās vajadzības, bet kā tu nepaņemsi, ja neviena nav? Tādu piemēru daudz, lūk, pašā Andrupenes centrā stāv sarkana māja, kurai visi logi izdauzīti. Drausmīgi, ka cilvēki šitā rīkojas. Vajadzētu pamatīgu sodu, ja noķer! Priecājos, ka man ar kaimiņiem ir ļoti labas attiecības, visi labi cilvēki, cepuri nost!”

Juris ROGA