Laimdotas Straujumas ekspresintervija

— Man patīk jebkura tikšanās ar zemniekiem un pašvaldību darbiniekiem, jo vienmēr ir kaut kas, ko pārdomāt. Tas, ko šodien saklausīju — viena no galvenajām lietām ir šis darbības uzsākšanas jeb “sēklas” kapitāls, kas trūkst zemniekiem, lai uzsāktu uzņēmējdarbību.

Otra lieta — protams, zemnieki, tāpat kā es personīgi, ir satraukti par zemes pārdošanu ārzemniekiem. Man ļoti patīk Upenieka kunga ideja par to, ka pirmpirkuma tiesības jānosaka saimniekiem, kas ir apkārt pārdodamajam zemes gabalam, kas, manuprāt, varētu būt risinājums, ja zemi nopērk tie zemnieki, kuri ir apkārt un grib attīstīties.

Man ir skumji, klausoties jaunos cilvēkus un negācijas viņu balsīs. Man nepatīk visa tā biļešu pirkšana un prombraukšana. Tiešām ir skumīgi, ka mēs Latvijā, valsts, valdība un pašvaldības, iespējams, nedarām to, ko sagaida šie jaunie cilvēki. No otras puses — varbūt jaunie cilvēki atmet visam ar roku un pērk biļeti, lai brauktu tur, kur ir vieglāk, kur viss sakārtots, nevis kopā ar visiem piedalās sakārtošanā šeit. Es jau ierosināju: taisām vienu pilotprojektu, ņemam vienu jaunu zemnieku un ejam kopā ar ministriju un lauku atbalsta dienesta speciālistiem cauri visam, kam ir jāiziet. Protams, iespējams, ka tad, ja kāds hronometrēs visu to ceļu, kas jāiziet, varbūt viss tiks ātrāk paveikts, bet man gribas redzēt, kur ir tās lielās problēmas. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD)? Kungs, kuram pieder viesu nams, ir apmierināts. Citi man saka — nav apmierināti. Es noteikti tikšos ar PVD, lai pārrunātu, kā strādā viņu reģionālās vienības. Man daudzas domas ir pierakstītas, kas būtu jādara.

— Zemniekiem jūs sacījāt, ka pēc izmaksām lauksaimniecības produkcijai esam priekšpēdējā vietā visā Eiropas Savienībā. Kas īsti tiek ņemts vērā šajās izmaksās? Varbūt tur ierēķinātas arī ierēdņu algas?

— Nē, izmaksas tiek rēķinātas pēc Eiropas Savienības metodikas un tajās nav ierēdņu algu, tur ir konkrētu zemnieku saimniecību vidējās izmaksas. Man nav šodien līdzi grafiki un skaitļi, bet visām valstīm šīs izmaksas aprēķina pēc vienādas metodikas. Man ļoti žēl, ka mēs esam tur, kur esam. Es lūdzu ministrijas darbiniekiem veikt analīzi, un man jau ir vismaz 30 lapu garš izklāsts, bet mēs pētīsim vēl dziļāk, lai saprastu, kāpēc šīs izmaksas tādas. Mēs patērējam vairāk degvielas, mēslojuma, bet darba algas, ko zemnieks maksā, mums nav lielākās. Šīs aprēķinātās zemnieku saimniecību izmaksas nav saistītas ar valsts pārvaldi.

Pārtikas pārstrādē ir nedaudz labāka situācija, tur esam ceturtie vai piektie no beigām.

Es, protams, saprotu visus zemniekus, kuriem ir viena vai divas govis, bet mums arī jāsaprot, ka šīs mazās saimniecības ir papildus izmaksas pārstrādei. Jo degviela nepieciešama, lai izbrauktu savākt pienu, līdz ar to mūsu produkcija kļūst arvien dārgāka. Mums ir jāsaprot, ka lauksaimniecība tomēr arī ir bizness. Viena, divas, trīs govis — tas ir cilvēkam pašam vai kaimiņam, tā nekad nav lauksaimniecība kā bizness. Mums jādomā, ko cilvēks darīs vēl papildus šīm divām govīm, mums jārada šeit darbavietas, kur strādāt cilvēkiem.

— Vai jautājumi, kurus uzdeva mūsu zemnieki, un tās problēmas, kas viņus skar, ir līdzīgas arī citos novados, kur esat bijusi, vai tomēr tas, ko dzirdējāt, ir ļoti Latgalei raksturīgs?

— Vienmēr tās problēmas ir dažādas. Es pirms mēneša vai diviem biju Preiļos, un tur bija citas problēmas. Runāja par ceļiem, kas ir slikti no lielceļa līdz zemnieku saimniecībai. Tur bija saruna par piena kvalitāti, tur bija cita saruna, citi cilvēki. Biju arī Zemgalē — tur sarunas vēl citādākas, katrā reizē un vietā ir kaut kas cits. Vienīgi zemes pirkšanas jautājums ir visur problēma.

— Kāpēc tāda bažīga nostāja pret iespēju atļaut pašvaldībai pirmpirkuma tiesības? Varbūt pašvaldībai arī nav tās naudas, lai nopirktu visu, bet šīs tiesības radīs situāciju, kad nekad jau nevar zināt: pirks vai nepirks, un vismaz cena būs augstāka?

— Es personīgi to ļoti atbalstu, es bažījos par realizāciju. Pirmkārt, pašvaldībai nav naudas. Otrkārt, nezinu kāpēc mums ir vispārēja nostādne, ka, nav labi, ja pašvaldības iesaistās uzņēmējdarbībā. No otras puses, es domāju, ja pašvaldība nopirktu zemi, nu tā taču neartu un nesētu! Tā to, iespējams, pārdotu. Ko darītu pašvaldība ar zemi? Taču neturētu atmatā...

— Varbūt mežu stādītu un audzētu, nodarbinot bezdarbniekus, un tas būtu daudz labāk nekā šurpu turpu lapas slaucīt...

— Es neesmu pret šo tiesību piešķiršanu, bet ir jautājumi, kuri jāatrisina, jo pašvaldība nav uzņēmējs. Ļoti ceru, ka zeme nepaliktu neapstrādāta. Varbūt stādītu mežu, diez vai rudzus sētu.

— Šajā depresīvajā reģionā ir nišas, kuras neviens uzņēmējs neieņem. Tās taču var mierīgi ļaut aiz-pildīt pašvaldībai, kamēr neviens cits tur neko negrib darīt.

— Es ļoti labi zinu, ka, sevišķi Latgalē, pašvaldības sniedz pakalpojumus, kas, ja skatās pēc to būtības, nav pašvaldības pakalpojumi. Piemēram, zāles appļaušana. Tas ir viena biznesa cilvēka darbs — appļaut zālājus. Jautājumam ir divas puses — cik tālu pašvaldība nodarbojas ar uzņēmējdarbību, varbūt labāk ļaut cilvēkiem nodarboties? Bet risinājums jāmeklē katrā konkrētā gadījumā.

— Ja mēģināsiet realizēt savu ierosinājumu par pilotprojektu un iziet visu zemnieka ceļu pa kabinetiem no sākuma līdz galam, tad varbūt ņemiet kādu topošo jauno zemnieku, kuram nav nekā, pilnīgi nekā. Tas būtu objektīvāk, jo mūspusē ir liela nabadzība un jauni cilvēki aizbrauc projām tieši tāpēc, ka viņam nav pilnīgi nekā, lai iesāktu uzņēmējdarbību un saimniekotu uz zemes. Redzēsiet, vai vispār tas iespējams — sākt saimniekot jaunam zemniekam.

— Es negribu to darīt ķeksītim, gribu, lai ir kāds labums cilvēkiem šeit uz vietas. Varam arī paņemt tādu, kuram nav nekā un iziet cauri visu procedūru, un varbūt atklāsim, kas jāmaina. Bet viena lieta skaidra — uzsākšanas jeb “sēklas” kapitāls — bez tā mēs netiksim cauri. Es jau solīju, ka tikšos ar Sprūdža kungu un Pavļuta kungu, lai mēs neietu katrs atsevišķi, bet šis “sēklas” kapitāls, ko, neierobežojot konkurenci, valsts var piešķirt kā atbalstu zemniekam — tur nav juridisku problēmu, tur ir jautājums par valsts budžeta iespējām.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA