Noderīgi

  • Pelēkie zirņi, kurus aizsargā UNESCO

    Kulinārijas mantojums ir nacionālās kultūras sastāvdaļa tāpat kā valoda, svētki, tradīcijas, māksla, rituāli, paražas utt. Katra tauta uz mūsu planētas ir unikāla un neatkārtojama, tāpat kā katras tautas virtuve ir neatkārtojama un unikāla. Ir ēdieni, kas ir labi pazīstami visur, un ir tādi, kurus var nobaudīt tikai vienā valstī. Protams, ņemot vērā pašreizējo globalizācijas līmeni, neapoliešu picu var pasūtīt arī Latvijā. Bet īstā garša paliek Neapolē, lai arī kā censtos visas pasaules pavāri. Tieši tāds pats stāsts ir arī par pelēkajiem zirņiem. Teorētiski tos var pagatavot jebkur. Bet oriģināla garša šim mums labi pazīstamajam ēdienam būs tikai Latvijā un nekur citur. Un lieta nav zirņos. Runa ir par to, kur tie auga, kur kūpināja speķi, kur audzēja sīpolus, kādā ūdenī tie vārījās, un kas to lai zin, kas vēl! Tieši šo unikalitāti aizsargā UNESCO, lai visi vienmēr atcerētos, ka pelēkie zirņi ar speķi un sīpoliem ir latviešu ēdiens, tikai latviešu, ekskluzīvi latvisks.

    Lasīt

  • Kartupeļu pankūkas: no vācu “kartoffelpuffer” līdz baltkrievu “draņikiem”

    Kartupeļu dzimtene - Peru - pasaulei nav devusi nevienu uzmanību cienīgu recepti. Dīvaini, bet tā tas ir. Dienvidamerikas indiāņi lielākoties cepa kartupeļus uz uguns, protams, garšīgi, bet pārāk vienkārši. No eiropiešiem vācieši pirmie “izgaršoja” kartupeļus, un tieši viņi tos padarīja par masu patēriņa produktu. Cepti, vārīti, biezenī – visu to izdomāja vācieši, kartupeļu klimpas - arī viņi. Bet par pankūkām viss nav tik skaidrs un saprotams.

    Lasīt

  • “Olivjē” un “Rasols”. Salāti - dvīņi?

    Ir grūti iedomāties Jaungada vai citus ģimenes svētku galdus bez šiem salātiem ar dāsno majonēzes aizdaru. Mūsdienās abas klasiskās receptes ir vienkāršotas līdz minimumam, taču katrai mājsaimniecei ir savi “noslēpumi”, kas padara “Olivjē” vai “Rasolu” unikālu un neaizmirstamu. Lai cik skumji tas nebūtu, mums jāatzīst, ka no oriģinālajiem salātiem, kas kļuva slaveni 19. gadsimta vidū, palicis tikai nosaukums. Izsmalcinātība un gastronomiski sarežģītās garšas - viss pagātnē. Tagad tas glabājas veco pavārgrāmatu nodzeltējušajās lapās.

    Lasīt
  • viltotais 29.01.21

    Kā zaķis kļuva par viltoto

    Šo ēdienu ar dīvaino nosaukumu nevar saukt par īpašu vai eksotisku. Sulīgais, gardais, krāsnī ceptais vecmāmiņas “Viltotais zaķis”, vienmēr bija uz mūsu galda svētdienās, Lieldienās, Ziemassvētkos. Gaļas ēdiena unikālā garša un aromāts saglabājies atmiņā uz visu mūžu, kā arī jautājums par nosaukumu, kurš bērnībā palika bez atbildes. Vēlāk tika nogaršoti gatavi, veikalā nopērkami "zaķi", kurus, protams, nevar salīdzināt ar vecmāmiņas šedevru.

    Lasīt

  • Kas ir vakcinācija?

    Sabiedrība ir sašķelta starp tiem, kuri vēlas pēc iespējas ātrāk vakcinēties pret jaundzimušo vīrusu, un tiem, kuri uzskata, ka vakcinācija ir izsmalcināts veids, kā sagūstīt apziņu vai pat vienkārši iznīcināt lielāko daļu iedzīvotāju. Pievērsīsimies vēsturei, kas, protams, nevienam neko neiemācīs, bet varbūt liks aizdomāties tiem, kas svēti tic visām sazvērestības teorijām.

    Lasīt

  • Vecais labais bigoss: laupītāju un karaļu ēdiens

    Maija vakars, Varšava, vēsturiskais centrs. Dažu soļu attālumā no karaļa pils atrodas restorāns, kurā tiek pasniegti nacionālās virtuves ēdieni. Bigosu pasniedza glītā apaļā kviešu maizes klaipā. Karsts, ugunīgs, aromātisks. Tāds viņš ir jau vairākus gadsimtus. Ēdiens restorānam ir ļoti izdevīgs. Tas vispār nav jāvāra katru dienu. Pagatavoji nedēļai un spēj tik sildīt. Un jo vairāk jūs to sildāt, jo tas kļūst garšīgāks. Nebija kur steigties, tāpēc, baudot, priecājos par apbrīnojamo garšas līdzsvaru, skābētu kāpostu un saldās gaļas kombināciju, kombināciju, kas senatnē bija tik iecienīta karaļu un magnātu vidū. Un vēl es domāju arī par šī senā ēdiena pārsteidzošajiem piedzīvojumiem, kā tam izdevās no karaļa galda nonākt līdz zemnieku ziemas pusdienām. Šī ir ļoti neparasta karjera. Biežāk aristokrātiskie ēdieni tā arī palika bagātnieku un elites privilēģija. Bet ēdieni no tautas bieži ieguva augstmaņu cieņu. Tā pica no Neapoles graustiem sasniedza kņazu viesistabas un kukurūzas putra no Bergamo amatnieku mājām sasniedza karaliskās virtuves. Ar bigosu ir tieši otrādi!

    Lasīt

  • Sklandrausis: no nezāļu plāceņa līdz latviešu virtuves zelta fondam

    Viss ģeniālais ir vienkāršs. Arī sklandrausis, slavenākais Kurzemes rausis ir iekļauts Eiropas pārtikas shēmā “Produkti ar garantētām tradicionālām īpašībām”, un ir atzīts par neatņemamu Eiropas kulinārijas kultūras sastāvdaļu. Sklandrausis šajā shēmā nokļuva daudz agrāk nekā šprotes un kūpināta gaļa. Tāpat kā daudzi citi tradicionālie latviešu ēdieni, sklandrausis tiek gatavots pēc dažādām receptēm, katrai saimniecei tā ir sava, īpaša. Bet trīs sastāvdaļas paliek nemainīgas: rudzu mīkla, ķimeņu sēklas un burkāni. Un drīz varēs svinēt 500 gadus, kopš Kurzemē tika cepts pats pirmais burkānu rausis...

    Lasīt

Dienas foto

Video

Kalendārs

 

 
P
O
T
C
P
P
Sv

Projekti

Vārda dienas

  • Justīne, Juta

Partneri

  • Latvijas Reitingi

Par Ezerzeme

Laikraksts sāka iznākt 1947. gada 1. decembrī ar nosaukumu "Sociaļističeskij Putj" krievu valodā. Atmodas laikā tā ieguva jaunu nosaukumu "Ezerzeme" [...]

Laikraksts "Ezerzeme"

Lāčplēša iela 20,
Krāslava, LV-5601
Latvija

Tālrunis & Fakss

Tālrunis:
+(371) 65681464
Fakss:
+(371) 65681465

Sekojiet mums

Jaunākās ziņas

Jaunākās galerijas

Uz augšu
2006 - 2025 © www.ezerzeme.lv
Jebkuru "Ezerzemes" materiālu pārpublicēšana bez rakstiskas atļaujas aizliegta.