Par Indras skolotāju Nikolaju Talerko

Mūžīgās jaunības brīnums ir arī manas jaunības da-ļa — skolu absolvēju 1950. gadā. Indrā pagāja 7 gadi, kas iezīmēja nākamo dzīves ceļu. Šajos gados ik uz soļa bija skolotāji: gan manai paaudzei, gan arī visā simtgadē. Cik gaismas viņi nesuši?
Es gribu atcerēties savu pirmo klases audzinātāju Nikolaju Talerko.

Bija 1943. — kara gads. Atnācu no lauku mazās skolas. Indras skola bija kā pils, bija bailes nomaldīties, bet skolotājs Talerko bija tik savējais, ka drošības sajūta radās uzreiz.

Mums ļoti daudziem nebija apavu, es arī uz skolu atnācu koka tupelēs. Kas tie par apaviem, zina tikai mūsu paaudzes cilvēki. Skolotājs Talerko parūpējās mums dabūt kuponus apaviem. Tāda “loze” tika arī man. Vai es toreiz viņam pateicu paldies? To saku tagad.

Arī turpmāk, kad mainījās audzinātāji un pasniedzēji, skolotājs Nikolajs Talerko mums visu laiku gāja līdzi, jo viņš bija personība, kurš savas zināšanas, prasmi, erudīciju, māksliniecisko gaumi un dzīves gudrību prata pasniegt ne tikai stundu laikā.
Par skolotāju Nikolaju Talerko ir jāsaka, ka viņš bija dzejnieks, režisors, dabas pētnieks, kolekcionārs, izglītots un prasmīgs lauksaimnieks un vēl daudz, daudz kas cits — cilvēks ar radošu pieeju visam, gaiša personība, kas sevī nesa gaismu un izstaroja to citiem. Viņš bija vietējās baltkrievu inteliģences dvēsele.

Dzimis 1898. gada 18. decembrī — pērn apritēja 111 gadu.

Pirmā pasaules karā strādāja par telegrāfistu. 1921.-22. gadā pabeidza divgadīgos skolotāju kursus pie Daugavpils baltkrievu ģimnāzijas. 20. gados Voitjuļevā nodibināja baltkrievu pamatskolu, kur Talerko sāka strādāt. Vēlāk strādāja Kuzminu, Šņokovas pamatskolā, pēc tam Indras pamatskolā, kur aizsāka novadpētniecības darbu, pulciņā iesaistīdams skolēnus, rakstīja korespondences dažādām baltkrievu avīzēm, rakstīja dzeju un ievietoja presē.

Visu mūžu bija liels teātra mīlētājs un aktīvi darbojās kā režisors vietējās izrādēs, iesaistot Indras jaunatni.

Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā kopā ar enerģisko priesteri Vladislavu Litavnieku nodibināja katoļu biedrības dramatisko kopu un iestudēja R. Blaumaņa lugu “Pazudušais dēls”, par ko ilgi runāja viss Indras ciemats. Skolotājs uzcēla lauku māju, kādas visā apkārtnē nebija, iepirka savam dārzam jaunas ābeļu un ogulāju šķirnes, apkārtējiem iedzīvotājiem deva padomus, kā ekonomiski vadīt saimniecību.

Par savu paraugsaimniecību 1937. gadā bija apbalvots ar Valsts valdības medaļu. Savu māju viņš pārvērta gandrīz par muzeju, kur bija savākta liela privātkolekcija: heraldika, minerāli, vecie etnogrāfiskie priekšmeti un daudz kas cits, kas atspoguļoja Latgales dzīves veidu un tās vēsturi. Viņš pasniedza bioloģiju un ģeogrāfiju un ļoti uzskatāmi parādīja skolēniem.
Kara laikā strādāja Indras baltkrievu vidusskolā, arī pēckara gados turpināja strādāt Indrā (jau ar krievu valodas apmācību) jaunākajās klasēs, bet vecāko klašu skolēniem ar lielu entuziasmu veidoja dramatisko pulciņu, ko varētu nosaukt par studiju, jo tika iestudēti krievu dramaturgu — klasiķu darbi. Varēja apbrīnot skolotāja enerģiju, kad sestdienās pēc stundām pakojām vajadzīgos rekvizītus izrādei un kājām devāmies uz Piedru-ju, Vaivodiem un citām lauku skoliņām. Nospēlējuši izrādi, pasnauduši kaut kur kaktiņā, svētdien no rīta atkal kājām soļojām uz Indru. Toreiz nebija iespēju skolā mācīties mūziku, tautasdejas vai modernās, tāpēc teātra izrādes bija vienīgā iespēja sevi apliecināt un pierādīt. Mēs labprāt izturējām dažādas grūtības.

Skolotāja izskats bija vienmēr pasvītrots ar piederību baltkrievu — slāvu tautībai: krievu krekls ar izšūtu stāvkrādziņu un austa gara josta. Tas bija arī māksliniecisks un reizē elegants, jo krekli bija dažādās krāsās. Skolotāja izskatu vienmēr pavadīja labestīgs smaids. Mūsu izlaidumam palaimējās būt tuvākās attiecībās ar skolotāju Talerko vēl tāpēc, ka kopā ar mums mācījās viņa dēls Dmitrijs, kurš vēlāk strādāja Daugavpils institūtā par fizkultūras pasniedzēju. Pie Dmitrija mūža nogali arī pavadīja skolotājs Nikolajs Talerko.

Miris N. Talerko 1983. gadā 3. martā. Par skolotāju Nikolaju Talerko kā novada baltkrievu vietējās inteliģences pārstāvi ir minēts Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā par baltkrievu airi pilsētas ģerbonī. Skolotāja profesija arvien ir bijusi laikmeta zīmogs. Ar pārliecību var teikt, ka skolotājs Nikolajs Talerko ir bijis un vēl ilgi paliks Indras novada un laikmeta sava Goda zīme.

Janīna GEKIŠA (RĀCIŅA)