Reformas... par sliktu tautai

Paralēli tai laivu, kas tikko turas virs ūdens, cenšas gremdēt pirms vairākiem gadiem uzsāktā administratīvi teritoriālā reforma. Tolaik, kas tika uzsākta šīs idejas realizēšana, vairākums no mums ar grūtībām ticēja, ka izdosies īstenot reformēšanas plānus. Taču, kā redzam šodien, izveidoti nesaprotami kam nepieciešamie novadi. Tikai atdusēties uz lauriem neiznāk: ar katru dienu aizvien skaidrāk redzams, ka administratīvi teritoriālā teorija praksē vilcināšanās un nesaskaņu dēļ pārvērtusies par neizdarību gūzmu. Iznā-kumā kā parasti, protams, cieš ne jau baņķieri un augsta ranga ierēdņi, bet gan zemnieki un tie cilvēki, bez kuru palīdzības taga- dējos apstākļos diez vai var iztikt...

Pašlaik, kad ir radīts tik daudz birokrātisku šķēršļu zemnieku normālai eksistencei, kad šķiet, ka visos valsts pārvaldes līmeņos tiek darīts viss iespējamais, lai mūsu valstī vairs netiktu ražota lauksaimniecības produkcija, manuprāt, kā nekad agrāk ne-pieciešami cilvēki, kuri ir gatavi un spējīgi sniegt palīdzību. Un tādi cilvēki ir, turklāt viņu veicamā darba apjoms vairākkārt pārsniedz atalgojumu, kuru viņi saņem par to.

Par Kalniešu pagasta lopkopības pārraugu Janīna Auziņa sāka strādāt pirms daudziem gadiem, kopš tā brīža, kad tika ieviests šis amats. Bijusī kolhoza zootehniķe, viņa kaut kā pilnīgi ierasti un dabiski uzņēmās šo jauno pienākumu. Pabeidza kursus, kas nepieciešami, lai saņemtu sertifikātu, kas jāpagarina ik pēc pieciem gadiem. Bet vēl — darbs praktiski katru dienu. Reizēm bez brīvdienām un svētkiem...

Stāsta J. Auziņa: “Situācija, kas izveidojusies pašlaik, vienkārši šausmina. Nesen man un visiem šāda veida speciālistiem pārējos pagastos tika paziņots, ka kopš jaunā gada pagastu pārvaldes vairs nevarēs saglabāt mums pilnu slodzi. Respektīvi, nepaliek pat minimālā alga. Ar jauno gadu mums paredzētas 0,3 slodzes no 180 latiem. Taču ir skaidrs, ka, saņemot šo naudu, būs jāsavelk josta.

Numerācijas akti, kvotu dokumenti un pārējais darbs ar papīriem — to visu ar retiem izņēmu- miem noformēju es. Es saku to ne jau tāpēc, lai pastāstītu visiem, cik esmu lieliska. Vienkārši šāds speciālists laukos patiešām ir nepieciešams. Tad ej nu un tiec skaidrībā ar šo dokumentu gūzmu, kuri zemniekiem jāaizpilda ik mēnesi! Kamēr pašvaldība apmaksāja pārrauga darbu, palīdzība zemniekiem tika sniegta bez maksas. Starp citu, arī tas viss ir ļoti relatīvi, jo izdevumus benzīna, marku un aplokšņu iegādei man neviens nekompensēja. Labi, ja cilvēki paši iedeva (kurš latu, kurš divus), lai tā varētu segt izdevumus.
Mums, pārraugiem, tika piedāvāts problēmas risinājums — noformēt individuālo darbību ar visām no tā zemniekiem un mums izrietošajām sekām. Jau tagad, pašreizējās sistēmas apstākļos, daži lopu īpašnieki lūdz nogaidīt ar numuru apmaksu, pasūta tos parādā. Cilvēkiem vienkārši nav naudas. Bet kas būs jaunās kārtības apstākļos? Nepietiek ar to, ka paši ausu numuri kļūs dārgāki (līdz šim šis pakalpojums kopā ar pārsūtīšanu maksāja 2,54 latus), man vēl nāksies iekasēt zemniekiem naudu par savu darbu, un acīmredzot ne mazu. Ja es nolemšu noformēt individuālo darbību, man taču nāksies maksāt nodokļus par sevi un vīru, kurš ved mani pie cilvēkiem, noformēt mašīnu kā dienesta un tā tālāk... Pagastā darbs ir tikai dažiem. Vispār iznāk apburtais loks. Lielu naudu es prasīt nevaru, jo cilvēki nebūs spējīgi samaksāt, maz arī nevar, jo tad es nevarēšu maksāt nodokli. Vai arī iznāks tā, ka es strādāšu ar zaudējumiem.”

Situāciju piekrita komentēt rajona ciltslietu zootehniķe Marija Kozinda: “Pirmajos neatkarības gados mūsu struktūra (toreiz vēl lauksaimniecības pārvalde), var teikt, tikai sāka darbu jaunajos apstākļos. Bija taču jāstrādā jaunā valstī, ar jauniem likumiem. Apmēram tajā laikā pieņēma darbā arī mani ciltslietu speciālistes amatā. Bez šaubām, lopu pārraudzības jautājums bija aktuāls vienmēr, neatkarīgi no valsts iekārtas. Tāpēc mēs vērsāmies pie pagastu padomju priekšsēdētājiem ar lūgumu atrast budžetā līdzekļus tādu speciālistu algošanai pašvaldībās, lai atvieglotu dzīvi zemniekiem, kuri savā pagastā var saņemt zinoša cilvēka palīdzību, noskaidrot visu, kas skar lopkopību, lopu un ganāmpulku pārraudzību, dzīvnieku reģistrāciju. Toreiz atsaucās praktiski visi, cik vien to atļāva iespējas, ierādīja speciālistiem telpas, telefonu, vēlāk — datoru. Pārraugs apkalpo praktiski visas savas pašvaldības saimniecības — gan tās, kas sastāv uzskaitē, gan tās, kas ciltslietu uzskaitē nesastāv. Pieņemsim, ka ausu numuri tiek likti visiem liellopiem bez izņēmuma. Bet zemniekiem, kuri rea-lizē pienu un pakļauti pārraudzībai, ik mēnesi jāsūta piena analīzes uz laboratoriju.

Neviens nesāks noliegt, ka šāda palīdzība cilvēkiem vienkārši nepieciešama. Vēl jo vairāk mūsu novadā, kur dzīvo pārsvarā krieviski runājošie cilbvēki, kuri ne vienmēr pastāvīgi var aizpildīt dokumentāciju. Praktiski visus papīrus, kas saistīti ar lopkopību, pārskata pārraugi, kuri kļuvuši par savdabīgiem starpniekiem starp Lauksaimniecības datu centru (LDC) un vienkāršiem lauksaimniecības produkcijas piegādātājiem. Turklāt bez iespaidīga darbu apjoma šiem speciālistiem ir nopietna atbildība: gadījumā, ja no zemniekiem saņemtajā informācijā centrs konstatēs kļūdas, tad par to taču atbildēs attiecīgās pašvaldības pārraugs.

Līdz decembra beigām visiem mūsu novada speciālistiem kārtējo reizi jāsavāc piena ikmēneša analīzes. Visi viņi ir brīdināti, ka decembris ir pēdējais mēnesis, kad viņu darbs tiek apmaksāts agrākajā kārtībā. Līdz gada beigām atlikušajā laikā viņiem jāinfomē cilvēki, kā strādās turpmāk, kā arī jāpaziņo, cik viņiem maksās šis pakalpojums turpmāk. Summas viņi nosaka paši. Pagastu pārvaldes acīmredzot apmaksās speciālistiem daļu slodzes. Ja tomēr cilvēks nolems, ka izdevīgāk ir stāties uzskaitē “biržā” vai atradīs citus variantus, ganāmpulku īpašnieki varēs vērsties pie jebkura cita sertificēta pārrauga. Tikai jārēķinās ar to, ka turpmāk tas būs maksas pakalpojums. Ļoti gribas ticēt, ka zemniekiem šādas cenas liksies pieņe-mamas. Bet neskaidrību rašanās gadījumā var zvanīt man pa tālr. 29235737, un mēs kopīgi izlemsim šo jautājumu. Krāslavā es pieņemu apmeklētājus pirmdienās no plkst. 9.00 līdz 13.00. Starp citu, pēc jaunā gada pieņemšu tajā pašā ēkā, kur arī tagad, tikai citā kabinetā.
Pagaidām, cik man ir zināms, īpašu vēlēšanos strādāt pēc jaunā gada neizteica divu mūsu novada pagastu pārraugi, pārējie vēl domā, apsver. Šis jautājums jebkurā gadījumā pagaidām ir atklāts: ja nu pēkšņi pārvaldes vēl atradīs paņēmienu, kā rast papildu līdzekļus pārraugu algošanai! Taču domāju, ka pārmaiņas nākotnē diez vai apies mūs.”

Tā, lūk, dārgo lasītāj... Mēs dzīvojam gluži kā pasakā: jo tālāk — jo trakāk. Drudžaina tieksme vairāk ietaupīt taču veicināja pilnīgi neapdomātu budžeta apcirpšanu, kad netiek ievērotas to cilvēku vajadzības, nodokļu maksātāju, vajadzības, kuri šo budžetu arī veido. Daudzu nozaru finansējuma nesistemātiska samazināšana bez loģikas un veselā saprāta mums vēl atsauksies nākotnē. Un tas, domājams, notiks visai drīz...

Marina NIPĀNE