Ģimene bez robežām

Iepazinās Eiroparlamenta ēkā Briselē

Anna, poļu žurnāliste, un Tomass, vācu fotogrāfs, iepazinās pirms vairākiem gadiem Eiropas Parlamenta ēkā Briselē, organizējot Eiropā lielāko jauno žurnālistu konferenci — European Youth Media Days. “Ja nebūtu Eiropas Savienības un tās ietvaros piedāvāto starptautisko iespēju, mēs nekad nebūtu satikušies”, vaļsirdīgi atklāj Anna. Arī pēc tam abi piedalījās dažādos ES rīkotajos pasākumos, ar laiku saprotot, ka vēlas nodibināt savu mazo Eiropu — uzsākt kopdzīvi, neskatoties uz atšķirīgajām valodām, valstīm, no kurām nāk, kultūru un vērtību dažādību.

Bērniem nepieciešami laimīgi vecāki

Anna un Tomass vienmēr bijuši kaislīgi ceļotāji. Turklāt atšķirībā no lielākās daļas cilvēku, atvašu parādīšanās nav mazinājusi viņu mobilitāti. “Mūsdienās vairums ļaužu plāno baudīt dzīvi līdz kāzām, līdz bērnu radīšanai... viņi būvē sev apkārt neskaitāmas robežas, uzliek ierobežojumus. Mēs šīs robežas sa- vā dzīvē jaucam nost”. Starptautiskais pāris ir pārliecināts, ka galvenās lietas, kas bērniem nepieciešamas, ir ēdiens, miegs un laimīgi vecāki.

“Ceļojumi mūs abus ar vīru ir satuvinājuši — to laikā mēs ieguvām kopīgu pieredzi, izgājām cauri dažādiem gan praktiskiem, gan emocionāliem šķēr- šļiem”. Anna atminas, ka reiz, piemēram, ceļojot pa Dienvidameriku, viņiem atteikta iebraukšana Salvadorā, jo auto nav bijis adekvāti reģistrēts. Tāpat gadās problēmas ar vīzām, ar apdrošināšanu. Turklāt ritms braucienu laikā galvenokārt jāpakārto bērniem — “kad meitas grib gulēt, mēs stūrējam uz priek- šu, kad viņas ir piekusušas vai jūtas garlaikotas, mēs atrodam kādu dzīvnieciņu, ar ko viņām paspēlēties, vai dodamies kopīgās rotaļās”. Vecāki atzīst, ka pašiem ne vien- mēr ir viegli atbrīvoties un netraucēti baudīt ceļojumu. Taču pēdējo braucienu laikā tas izdevies, proti, viņi arvien retāk kaut ko plānojuši, jo pieredze iemācījusi — “ja ieplānoto neizdodas īstenot, tad abu starpā rodas nesaskaņas un spriedze”.

Kājās dažādu krāsu zeķes, bet jūtas laimīgas

Arī Hanna un Mila ir iepazinušas pasauli visā tās dažādībā. Meitenes kopā ar ve- cākiem viesojušās vairāk nekā divdesmit valstīs. Viņas pārvalda poļu un vācu, saprot an- gļu un nedaudz spāņu valodu. “Viņas var aizmigt jebkurā vietā — lidmašīnā, kravas auto, biezā ļaužu pūlī, koncertā. Viņās nerada izbrīnu cilvēki, kuriem ir cita ādas krāsa, kuri val- kā parandžas vai sazinās viņām nesaprotamā mēlē”, par meitām priecājas Tomass. “Hanna reiz bērnudārzā stāstījusi, ka turējusi uz pleca milzīgu papagaili, bet Milas mīļākais ēdiens ir eksotiskais mango”. Varbūt viņas neatcerēsies pilnīgi visus bērnības piedzīvojumus, bet viņu redzesloks nākotnē būs ārkārtīgi plašs”.

Abi “ceļojošās ģimenes” vecāki atzīst, ka nereti apkārtējie ir pārsteigti un pat nosoda veidu, kādā viņi audzina bērnus: “Ceļojumu laikā meitām nav savas gultas, viņas guļ uz matračiem gluži kā mēs ar vīru. Hannas un Milas drēbes netiek gludinātas, un meitām kājās parasti ir divu dažādu krāsu zeķes. Bet viņās tiek ieaudzinātas citas vērtības. Piemēram, reiz Hanna izteicās: “Divu vienādu zeķu meklēšana ir velta laika šķiešana. Šajā laikā es varu izdarīt vērtīgākas lietas, kaut vai iedot kādam buču”.

Tajā pašā laikā Anna atzīst, ka bērniem nepieciešama zināma stabilitāte. “Viņas dzied automašīnā skaļā balsī un dodas gulēt nevis tad, kad pulkstenis nosit des- mit, bet gan tad, kad viņas jūtas nogurušas. Tomēr mazajām diendienā līdzās vajadzīgs viņu lācītis, mūsu automašīnā braucienu laikā skan tās pašas dziesmas”.

Draugi visos kontinentos

Jautāti par braucienu finansiālo pusi, Anna un Tomass atzīst, ka šo jautājumu viņiem nācies dzirdēt simtām reižu. “Cilvēki domā, ka ir jābūt ārkārtīgi turīgiem, lai īstenotu tik vērienīgus un ilgus ceļojumus, turklāt ar visu ģimeni. Taču tā nav tiesa — tas ir pa spēkam arī vidusmēra Eiropas pilsonim”. Anna uzsver, ka viņi nav no tiem tūristiem, kas rezervē pieczvaigžu viesnīcas, iznomā auto, maksā par tipisku izklaides vietu apmeklēšanu un pusdieno dārgos restorānos.

Pats būtiskākais, pēc Albotu pāra domām, ir laicīgi iegādāties lētas ceļojuma biļetes. Pārējais atrisinās pats no sevis. Pie- mēram, piedaloties dažādos starp- tautiskos pasākumos un konferencēs, viņi ieguvuši draugus visās pasaules malās. “Mēs zinām, ka mums būs jumts virs galvas gandrīz visās Eiropas pilsētās, līdz ar to visur jūtamies kā mājās”.

Anna uzsver, ka reizēm ceļot iznāk pat lētāk nekā dzīvot savā pastāvīgajā mītnē. Proti, pārtika daudzās nabadzīgo reģionu valstīs ir lētāka nekā Berlīnē, kur abiem pieder dzīvoklis. Arī samaksa par brīvā laika aktivitātēm citviet bieži vien var izrādīties zemāka — nevar salīd- zināt ieejas biļetes cenu maiju pilsdrupās, ar to summu, ko mēs maksātu par kino biļeti Vācijā”.
Kamēr ģimene ceļo, savus apar- tamentus viņi izīrē, līdz ar to rūpes par īres maksu atkrīt. Tāpat ceļošanas izdevumus atvieglo augstie Vācijas pabalsti, ko Anna un Tomass ik mēnesi saņem par savu atvašu uzturēšanu.

Saņēmuši vairākas atzinības

Gan Annai, gan Tomasam ir elastīgs darba ritms. Tomass sadarbojas ar dažādām mediju aģentūrām, vada nodarbības jaunajiem fotogrāfiem. Anna drīzumā plāno izdot grāmatu par Centrālameriku, raksta preses izdevumiem, kā arī turpina veidot jaunus ierakstus ģimenes kopīgajā blogā. Par emu- āru sēriju “The Family Without Borders” 2011. gadā Albotu pā-ris saņēmis “National Geographic” atzinību, pērn viņu blogs ierindots starp pieciem veiksmīgākajiem ceļojumu blogiem. Tāpat ģi- menes piedzīvojumi atspoguļoti Maķedonijas, Gruzijas, Polijas, Vācijas, Lietuvas, Horvātijas, Itālijas, Bulgārijas un citu valstu izdevumos.

Gan radinieki, gan draugi Annu un Tomasu atbalsta. “Ģimenes priecājas, ka mums viss izdodas un mēs jūtamies labi, lai gan viņi paši visticamāk nekad nepiekoptu šādu dzīvesveidu. Draugi dzīvo līdzīgi kā mēs, taču vairumam vēl nav bērnu, līdz ar to viņi uz mums raugās piesardzīgi”.

Pašlaik ģimene īsteno tuvējus ceļojumus vakaros vai brīvdienās, taču jau nākamajā gadā iecerēts kārtējais brauciens apkārt pasaulei — šoreiz plānots izpētīt Klusā okeāna valstis.
Vairāk: http://thefamilywithoutborders.com

Anna ZEMBLICKA