Trušu valstībā

Pie Jevģēnija un Mariselas es ierados kā pie labiem, seniem paziņām. Kopā pabrīnījāmies, ka aizritējis bezmaz piecpadsmit gadu, kopš Mariselai Gabrusānei ir jauns uzvārds.

Kopš tā neaizmirstamā laika Dievs dāvāja laimīgajai ģimenei divus dēlus: Gunti un Oskaru. Protams, mēs ar Jevģēniju atcerējāmies tās neparastās kāzas, kurās man nācās viesoties kā fotogrāfam. Februāra sākums togad bija bez sniega, taču pirms kāzām, gluži kā pēc pasūtījuma, uzsniga sniegs, un līgavaiņa desmit kamanu brauciens sākās no Avguļevas ciema uz Robežniekiem pēc līgavas. Tie bija grūti laiki, taču plašais kolhoza kultūras nams tik tikko spēja ietilpināt visus uzaicinātos. Pirms tam bija laulāšanās Pustiņas baznīcā. Dieva un vecāku svētība, kā noskaidrojās ar gadiem, ved Jeromenoku ģimeni pa laimīgu ceļu.

Marisela studē Daugavpils universitātes maģistratūrā, strādā par Robežnieku pagasta padomes sekretāri. Stabils amats laukos ir liels labums. Citādi veidojās Jevģēnija dzīves gaitas. Starp citu, viņš dzimis Jūrmalā, saņēmis pavāra diplomu un pat strādājis slavenajā restorānā “Jūras pērle”. Viņa vecāki nāk no Latgales, māte dzimusi Avguļevā, tēvs — Račevā. Senču lauku saknes izrādījās tik stipras, ka jau jaunības gados Jevģēnijs izjuta ilgas pēc Latgales laukiem. Saņēmis vecāku piekrišanu un finansiālu atbalstu, viņš iegādājās māju Avguļevā. Tā restorāna pavārs pārkvalificējās par... kolhoza gāzelektrometinātāju. Vēlāk diskotēkā iepazinās ar efektīgo Mariselu. Kādu laiku Jevģēnijs dienēja pie pašas mājas Robežsardzē, taču vēlāk pārdomāja un sāka meklēt savas dzīves galveno darbu. Palīdzēja gadījums, kad viņš ciemojās pie sava dienesta biedra Romāna Geidāna netālu no Daugavpils, un tas nejauši iepazīstināja viņu ar kaimiņu — pieredzējušu trušu audzētāju. No viņa Jevģēnijs nopirka pirmo šķirnes “Francijas aunatrusis” skaistuli. Vēlāk nodevās eksperimentiem šķirņu krustošanā.

Ap to laiku jaunā ģimene jau dzīvoja lieliskā savrupmājā pašā ciemata nomalē. Te iesācējs truškopis arī uzsāka lopkopības izmēģinājumus, kas galvenokārt izdevās. Pareizi saka, ka apņēmīgus saimniekus pavada veiksme. Lai nevajadzētu daudz gudrot, Jevģēnijs sazinājās ar Latvijas trušu audzētājiem, tad apmeklēja lauksaimniecības izstādi Rāmavā, no kurienes atgriezās ne jau tukšām rokām. Tā pakāpeniski paplašinājās mājas zaķu ferma, pretendējot uz rūpniecisku vērienu. Pašlaik zemnieku saimniecībā “Guntiņi”, kas tā nosaukta par godu ve-cākajam dēlam, ir divpa-dsmit šķirņu ap 200 garaušu. Balti, pelēki, brūni, melni, plankumaini, svītraini... Izdarot galveno akcentu uz bioloģiskās saimniecības vadīšanu, dzīvesbiedri Jero-menoki pievērš uzmanību nevis vērtīgās gaļas produkcijas daudzumam, bet gan tās kvalitātei. Trušu vaislīgums ir labi zināms, un šajā zaķu valstībā jau ir sava rekordiste: šķirnes “Šinšila” trušu mātīte Mērija dzemdēja 13 mazuļu un par spīti velna ducim visi palika dzīvi. Parastos apstākļos trušu mātītēm ir trīs - pieci metieni gadā, bet Jeromenokiem — tikai trīs, kā to prasa bioloģiskās saimniecības vadīšanas noteikumi. Pastāvīgi pērkot un studējot specializēto literatūru, Jevģēnijs un Marisela apgūst visas kaprīzās lopkopības nozares vadīšanas gudrības. Visvērtīgākās zināšanas viņi ieguva Sanktpēterburgā pie lauksaimniecības zinātņu doktora Igora Mihailova, kur saņēma patentu progresīvo tehnoloģiju pielietošanas tiesībām truškopībā.

Pakāpeniski mūsu eksperimentētāji tuvojās loģiskai idejai — savas licencētas kautuves celtniecībai. Šis projekts ir nobeiguma stadijā. Racionāla un komfortabla trušu turēšana būros izrādījās sarežģīts darbs, un šo problēmu Jevģēnijs atrisināja, izmantojot gan citu pieredzi, gan arī savas idejas un savas uzstrādes.

Divi spraigie gadi jaunā darba uzsākšanā — tā bija tikai līdzekļu ieguldīšana. Taču pacietīgie un spītīgie Jeromenoki ir pārliecināti par izvēlētā kursa pareizību, jo Latvijā šī pagaidām vēl nedrošā nozare atrodas rūpnieciskās tapšanas stadijā. Pēc Jevģēnija domām trušu audzēšanai ir perspektīvas. Pirmkārt, šī delikatešu un diētiskā gaļa vienmēr tiks pieprasīta. Otrkārt, kažokāda patērētājīpašību ziņā pārspēj pat aitādu. Pie akadēmiķa Mihailova viņi redzēja lieliskus trušādas kažokus un uzročus, kas nav zaudējuši savu pievilcību daudzu gadu garumā. Treškārt, trušu šķirņu kolekcija izraisa īpašu interesi tūristiem, jo Robežnieku truškopju saimniecība atrodas kaimiņos Gabrusānu zooloģiskajam dārzam, kuri, protams, neaizmirsīs ieteikt tūristiem vēl vienu interesantu adresi. Tā jau ir gadījies, un īpašu sajūsmu truši izraisa bērnos. Jāievēro arī tas fakts, ka daudzi pašlaik meklē trušus audzēšanai savās saimniecībās.

Pagaidām Robežnieku iesācēju truškopju garaušu valstība gaida ziemas sākumu. Gādīgie saimnieki ir sarūpējuši atliku likām lopbarības: sienu, graudus, burkānus un bietes. Vairākums būru atrodas fermā, daļa — ārā. Visnorūdītākie truši ziemo aplokā ar namiņiem. Par truša gaļas kulinārajām īpašībām diplomētais pavārs var runāt ļoti ilgi. Viņš veicis virtuvē ne mazums eksperimentu, kamēr pārliecinājās, ka visgaršīgākais ēdiens ir cepeškrāsnī cepamajā maisiņā gatavots trusis. Šis cepetis ir ļoti sulīgs, taču garšvielas Jevģēnijs ne-nosauc — tas ir firmas noslēpums. Lielisks ir mājas zaķa gaļas šašliks!

Nobeigumā gribas no visas sirds novēlēt veiksmi jaunajiem zemniekiem, kuri apgūst jauno darbu, kas ir grūts, riskants, taču, bez šaubām, vērtīgs. “Guntiņos” visi pienākumi ir sadalīti: Marisela — galvenā zootehniķe, Jevģēnijs — inženieris, grāmatvedis — ataicināts, bet Ērika Gabrusāne ir jauno ideju ģeneratore. Ikviens darbs bez attīstības lemts neveiksmei.

Aleksejs GONČAROVS

Dienas foto

Kalendārs


P
O
T
C
P
P
Sv

Latgale - Rīga - Latgale

Konkursi

Vārda dienas

  • Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne

Partneri

  • Latvijas Reitingi